Bikšainais klijāns

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Bikšainais klijāns
Buteo lagopus (Pontoppidan, 1763)
Bikšainais klijāns
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Klase Putni (Aves)
Kārta Vanagveidīgie (Accipitriformes)
Dzimta Vanagu dzimta (Accipitridae)
Apakšdzimta Klijānu apakšdzimta (Buteoninae)
Ģints Klijāni (Buteo)
Suga Bikšainais klijāns (Buteo lagopus)
Izplatība
Buteo lagopus dis.PNG
  Sastopams vasarā
  Sastopams ziemā
Bikšainais klijāns Vikikrātuvē

Bikšainais klijāns (Buteo lagopus) ir liels vanagu dzimtas (Accipitridae) plēsīgais putns, kuram ir 3 vai 4 pasugas.[1][2] Tas ligzdo Eirāzijas un Ziemeļamerikas arktiskajos un subarktiskajos reģionos, bet ziemot dodas nedaudz uz dienvidiem — mērenajā joslā.[2]

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bikšainajam klijānam ir cirkumpolāra izplatība, un tā ir vienīgā klijānu ģints suga, kas mājo gan Eirāzijā, gan Ziemeļamerikā.[2] Bikšainais klijāns ligzdo Eirāzijas un Ziemeļamerikas tundrā un taigā: Norvēģijas, Zviedrijas, Somijas, Krievijas, Aļaskas un Kanādas ziemeļos, starp 61° un 76° ziemeļu paralēlēm. Eiropas ligzdotāji ziemot ceļo uz Centrāleiropu un Austrumeiropu, Āzijas ligzdotāji uz Āzijas mēreno joslu, bet Ziemeļamerikas bikšainie klijāni ziemo ASV centrālajā daļā.[2][3]

Latvijā bikšainais klijāns ir parasts caurceļotājs. Tā pavasara migrācijas trase šķērso Kolkasragu. Bikšainais klijāns Latvijā ir arī regulārs ziemotājs, bet sastopams mazākā skaitā kā peļu klijāns.[3] Latvijā ir novērojama bikšainā klijāna nominālpasuga — Buteo lagopus lagopus.[3]

Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bikšainajam klijānam ir raksturīgas tumšas joslas uz baltās astes un tumšāks vēders par krūtīm
Kājas ir apspalvotas līdz nagiem

Bikšainais klijāns ir samērā liels plēsīgais putns. Tā ķermeņa garums ir 45–63 cm, spārnu izplētums 120–153 cm, svars tēviņam 600—1377 g, mātītei 783—1660 g.[4][5][6] Kā jau tas raksturīgi plēsīgajiem putniem, mātītes ir izteikti lielākas nekā tēviņi.[7][8] Putniem svars visu gadu nav vienādi liels — vasaras periodā līdz ziemai tas pieaug. Tēviņiem pavasarī vidējā masa ir 822 g, bet rudenī 1027 g, toties mātītes pavasarī vidēji sver 1080 g, rudenī 1278 g.[9][10] Salīdzinot ar pārējām klijānu ģints sugām, bikšainais klijāns plašajā ģintī ir sestais smagākais, piektais lielākais un ceturtais, salīdzinot spārnu garumu.[11] Kad putns sēž ar salocītiem spārniem, to gali ir garāki sniedzas tālāk par asti.[2]

Bikšainā klijāna apspalvojums atkarībā no pasugas var būt nedaudz tumšāks vai gaišāks. Kopumā tas ir tumši brūns ar gaišāk brūnu raibumojumu. Uz vēdera tam ir plata, tumši brūna josla, kas lidojumā kontrastē ar gaišākajām krūtīm un baltajām spārnu apakšām.[2] Uz astes spalvām galos ir viena vai divas tumšas joslas, pati aste un zemaste balta. Kājas atbilstoši sugas nosaukumam apspalvotas līdz nagiem, radot iespaidu par biksēm. Nagi ir salīdzinoši nelieli, kas atspoguļo šīs sugas medību ieradumu, medīt nelielus dzīvniekus. Bikšanajam klijānam ir ļoti raksturīga plivināšanās uz vietas, kad putns ilgstoši atrodas vienā punktā, ātri vicinot spārnus. Šāds ieradums ir novērots tikai vēl ļoti atšķirīgajam zivjērglim.

Uzvedība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai arī bikšainajiem klijāniem ir teritorija, tomēr tie nav pārāk agresīvi. Peļu klijānu ziemošanas teritorijās tas tomēr aktīvi padzen.[12] Nav zināms, cik lielu teritoriju bikšainais klijāns aizņem vasaras periodā, bet ziemā tā ir 10–15 km² liela.[4]

Barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bikšainais klijāns galvenokārt medī nelielus zīdītājus (lemingus, strupastes, peles, žurkas, gerbilus, svilpējzaķus), kas sastāda 62—98% no visas apēstās barības. Turklāt lemingi un strupastes ir visiecienītākā barība, 80—90% no visiem nomedītajiem zīdītājiem.[2] Nākamais iecienītākais medījums pēc mazajiem zīdītājiem ir dažādi nelieli zvirbuļveidīgie putni (sniedzes, Lapzemes stērstes u.c.), lai gan bikšainais klijāns medī arī lielākus putnus, piemēram, baltirbes, pīles, baložus un dažādus bridējputnus. Visbiežāk tiek medīti jaunie putni, īpaši tie, kas tikko sākuši lidot. Ja klijānam pietrūkst mazo zīdītāju, tas medī arī lielākus zīdītājus, trušus ieskaitot.[11] Tā upuris var svērt 6,5—2600 gramus.[11] Bikšainie klijāni mēdz zagt medījumu viens no otra, kā arī no citiem plēsīgajiem putniem.

Bikšainais klijāns medī gaišajā diennakts laikā. Tas uzbrūk vai nu no novērošanas punkta, kādas augstākas vietas, vai no gaisa.[2]

Ligzdošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bikšainā klijāna ligzda ar mazuļiem un olām

Lizgdošanas areāls bikšainajam klijānam ir plašs, atklāts un bez mežiem. Dzimumbriedumu bikšainie klijāni sasniedz divu gadu vecumā, un tie veido monogāmus pārus uz vienu sezonu.[5] Atkarībā no sniega daudzuma, ligzdošanas vietās putni ierodas aprīlī vai maijā.[2] Ligzda tie iekārtota uzreiz pēc ierašanās ligzdošanas vietā, izvēloties kādu klinti vai akmeņu krāvumu. Vietu ligzdai izvēlas tēviņš, viņš gādā celtniecības materiālu, bet būvē mātīte. Ligzdas pabeigšanai putniem ir vajadzīgas 3—4 nedēļas. Ligzda tiek būvēta no dažādiem sprunguļiem, zariņiem, grīšļiem, zāles, ziemeļbriežu kauliem un oderēta ar spalvām.[5] Tās lielums ir apmēram 60–90 cm diametrā un 25—60 augstumā.[2]

Dējumā ir 1—7 gaišas, brūni raibumotas olas, visbiežāk 3—5.[4] Pamatkrāsa var būt ļoti dažāda: netīri balta, gaiši zaļa vai zila.[5] Inkubācijas periods ilgst apmēram 31 dienu. Perē tikai mātīte, bet tēviņš viņu baro. Pēc izšķilšanās par putnēniem rūpējas abi vecāki. Jaunie putni sāk lidot 35—45 dienu vecumā, jaunajiem tēviņiem izlidojot nedēļu ātrāk kā mātītēm.[5] Vecāki turpina jaunos putnus barot vēl 2—4 nedēļas pēc tam, kad tie ir pametuši ligzdu.[2] Bikšainais klijāns savvaļā dzīvo līdz 18 gadiem.[5]

Sistemātika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bikšainais klijāns ir tipisks Arktikas iemītnieks

Bikšainajam klijānam ir 3 vai 4 pasugas:[1][2]

  • Buteo lagopus lagopus — nominālpasuga, ligzdo Eiropas un Rietumāzijas ziemeļos. Tā apspalvojums ir salīdzinoši tumšs, tumši brūnā mugura spilgti kontrastē ar gaišo galvu;
  • Buteo lagopus kamtchatkensis — ligzdo, sākot ar Sibīrijas ziemeļiem un beidzot ar Klusā okeāna piekrasti Ziemeļamerikā. Tā ir vislielākā no visām pasugām, kā arī salīdzinoši tā ir visgaišākā;
  • Buteo lagopus sanctijohannis — ligzdo Ziemeļamerikā. Tam ir samērā gaišs apspalvojums, tomēr tumšāks kā Kamčatkas bikšainajam klijānam, un tas ir mazāks nekā nominālpasuga.[2]

Daļa sistemātiķu izdala arī ceturto pasugu —

  • Buteo lagopus menzbieri — ligzdo Āzijas ziemeļaustrumos, uz austrumiem no Obas un Jeņisejas upes,[1] līdz ar to Kamčatkas bikšainais klijāns ligzdo tikai Kamčatkā.[1]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 IBC: Rough-legged Buzzard (Buteo lagopus)
  2. 2,00 2,01 2,02 2,03 2,04 2,05 2,06 2,07 2,08 2,09 2,10 2,11 2,12 Bechard, M.J.; Swem, T.R. (2002). Poole, A.; Gill, F., eds. Rough-legged Hawk (Buteo lagopus). The Birds of North America (No. 641) (Philadelphia, PA: The Birds of North America, Inc.).
  3. 3,0 3,1 3,2 Ornitofaunistika: Bikšainais klijāns Buteo lagopus
  4. 4,0 4,1 4,2 Rough-legged Hawk
  5. 5,0 5,1 5,2 5,3 5,4 5,5 ARKIve: Rough-legged hawk (Buteo lagopus)
  6. Alive: Rough-legged Buzzard (Buteo lagopus)
  7. Dunning, John B., Jr., ed. (1992). CRC Handbook of Avian Body Masses. CRC Press. ISBN 978-0-8493-4258-5.
  8. del Hoyo, J.; Elliot, A.; Sargatal, eds. (1996). Handbook of the Birds of the World 3. Barcelona: Lynx Edicions. ISBN 84-87334-20-2.
  9. Brown, L.; Amadon, D. (1968). Eagles, hawks and falcons of the world. Vol. 2. New York: McGraw-Hill.
  10. Snyder, N.F.R.; Wiley, J.W. (1976). "Sexual size dimorphism in hawks and owls of North America". Ornithology Monograph (The American Ornithologists' Union) (Number 20).
  11. 11,0 11,1 11,2 Ferguson-Lees, J.; Christie, D. (2001). Raptors of the World. London: Christopher Helm. ISBN 0-7136-8026-1.
  12. Sylvén, M. (1978). "Interspecific relations between sympatrically wintering Common Buzzards Buteo buteo and Rough-legged Buzzards Buteo lagopus". Ornis Scandinavica 9: 197–205. JSTOR 3675882

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]