Brūnais sīlis

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Brūnais sīlis
Psilorhinus morio (Wagler, 1829)
Brūnais sīlis
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlasePutni (Aves)
KārtaZvirbuļveidīgie (Passeriformes)
ApakškārtaDziedātājputni (Passeri)
DzimtaVārnu dzimta (Corvidae)
ĢintsBrūnie sīļi (Psilorhinus)
SugaBrūnais sīlis (Psilorhinus morio)
Izplatība
Cyanocorax morio map.jpg

Brūnā sīļa izplatības areāls iekrāsots sarkanā krāsā
Brūnais sīlis Vikikrātuvē

Brūnais sīlis (Psilorhinus morio) ir liels Ziemeļamerikā dzīvojošs vārnu dzimtas (Corvidae) putns, kas ir vienīgā suga brūno sīļu ģintī (Psilorhinus).[1] Izdala 3 pasugas.[1]

Brūnais sīlis uzturas zemieņu izcirtumos un mežmalās, izvairoties no biezokņiem. Līdz ar intensīvo mežu izciršanu brūno sīļu populācija pieaug.[2]

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Brūnā sīļa vēders ir gandrīz balts, koši kontrastējot ar tumši brūno ķermeņa apspalvojumu
Jaunajiem putniem knābja apakšējā daļa un acs ādas gredzens ir dzeltens

Brūnais sīlis sastopams šaurā joslā Ziemeļamerikas austrumu krastā, ziemeļos sākot ar Riograndes ieleju Teksasā, turpinoties Meksikā gar Meksikas līča piekrasti un Centrālamerikā gar Karību jūras piekrasti (Belizā, Gvatemalā, Hondurasā, Nikaragvā, Kostarikā un Panamā).[3]

Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Brūnais sīlis ir liela auguma vārnu dzimtas putns ar garu, noapaļotu asti. Abi dzimumi izskatās līdzīgi, tikai tēviņš ir nedaudz lielāks nekā mātīte.[2] Ķermeņa garums 38—44 cm, spārnu plētums 73—79 cm, svars 173—224 g.[4][5] Vidējais svars tēviņam 210 g, mātītei 195 g.[2]

Apspalvojums uz muguras, spārniem, kakla un krūtīm tumši brūns, galva gandrīz melna, bet pavēdere, spārnu apakšas un zemaste gaiši brūnas vai baltas. Sastopams arī melānisks apspalvojums — arī vēders ir tumši brūns. Spārniem bieži novērojams zils spīdums. Uz pieres ļoti īsas, spurainas spalviņas.

Izšķir divas morfas: vienkrāsainās astes morfu un baltā astes gala morfu. Tās atšķiras ar astes krāsu: pirmajai morfai aste ir tumši brūna; otrajai — malējām spalvām ir balti gali.[2]

Pieaugušajiem īpatņiem knābis un neapspalvotās ādas gredzens ap acīm ir melns, bet jaunajiem putniem knābja augšējā daļa melna, apakšējā dzeltena vai dzeltenmelna, kā arī gredzeni ap acīm ir dzelteni. Apspalvojums matētāks, gaišāks nekā pieaugušajiem.[2]

Brūnajam sīlim, salīdzinot ar citām vārnām, piemīt unikāla īpatnība — neapspalvota krūšu kaula jeb guzas virsotne. Šī īpatnība normāli nav redzama, jo kailo ādas laukumiņu nosedz krūšu un pakakles spalvas. Tas kļūst redzams, kad putns dziedot piepūšas un izriež krūtis.[2]

Uzvedība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Brūnais sīlis galvenokārt uzturas koka zaros, uz zemes nolaižoties īslaicīgi

Brūnais sīlis ir ļoti agresīvs un bezbailīgs putns. Aizsargājot ligzdu, tas uzbrūk pat lieliem plēsējiem. Brūnais sīlis ir sabiedrisks un uzturas nelielos baros, kuros ir viens vai divi dzimumbriedumu sasnieguši pāri un to neligzdojošie pēcnācēji, kopumā ap 5—24 īpatņi. Bari savstarpēji parasti nav draudzīgi, bieži kaujas un ķīvējas, kā arī atsevišķi īpatņi ir nesaticīgi un strīdas ar citiem bara locekļiem. Tomēr novērots, ka apmēram 27% no brūno sīļu bariem ir miermīlīgi un draudzīgi. Vislielākā agresija novērojama ligzdošanas sezonā un tās iesākumā. Mātītes ir ļoti agresīvas ligzdas būvniecības un perēšanas laikā. Agresija izpaužas kā dzenāšana, barības un ligzdas būvniecības materiālu zagšana un mēģinājumiem kādu padzīt no ligzdas.[2] Katram baram ir teritorija, apmēram 10—20 ha liela.

Barību meklē koku lapotnes apakšējos zaros, trupējošos koku stumbros, zem koku mizas, īslaicīgi arī uz zemes (tikai, lai noķertu noskatītu upuri). Barības meklējumos brūnais sīlis dodas agri no rīta, apmēram pusstundu pirms saullēkta. Pieaugušie putni barojas klusējot, bet jaunie putni skaļi sasaucas, pārlidojot no vienas vietas uz otru.[2]

Barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Brūnais sīlis ir visēdājs un barojas ar jebko, ko var atrast: augļiem (īpaši iecienīti gumijkoka (Castilloa elastica), pasifloras un sūkalkoku (Cecropia) augļi, banāni), ziedu nektāru, sēklām, posmkājiem, kukaiņiem, zirnekļiem un nelieliem mugurkaulniekiem, piemēram, ķirzakām, vardēm, grauzējiem, nelieliem putniem un olām.[2][5]

Ligzdošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jaunie putni pirmo gadu paliek kopā ar vecākiem, tiem palīdzot audzināt nākamo perējumu
Kad mazuļi atstāj ligzdu, palīgi māca meklēt barību un atpazīt briesmas

Brūnajiem sīļiem raksturīga kooperatīvā mazuļu audzināšana, un katram baram ir tikai viena ligzda.[2][5] Neligzdojošie jaunie putni palīdz galvenajam ligzdojošajam pārim izbarot mazuļus. Visbiežāk palīgi ir pāra iepriekšējā gada pēcnācēji, bet tie var būt arī ienācēji barā. Monteverdes apvidū Kostarikā dējumu kopīgi veido vairākas mātītes. Dējumā parasti ir apmēram 2—4 olas,[2][6] bet Monteverdes brūnajiem sīļiem divas reizes vairāk (apmēram 8 olas). Ir novērots, ka tēviņam var būt divas mātītes, kā arī, ka vienai mātītei var būt vairāki tēviņi.[2]

Ligzda ir liela, sakrauta no palieliem žagariem, ar tendenci virzienā uz centru žagariem kļūt smalkākiem, iekšpusē izklāta ar saknītēm, mizas gabaliņiem, zāli un citiem mīkstiem materiāiem. To pāris būvē kopīgi, kā arī būvniecībā var palīdzēt palīgi. Materiālu parasti nolauž no koka, nevis paceļ no zemes. Izņēmums ir smalkās saknītes, kas tiek izplucinātas no zemes. Ligzdas diametrs apmēram 14 cm, dziļums 7,6 cm. Atrodas 10—15 m augstumā no zemes, novietota smalkos koka zariņos. Lai izvairītos no ienaidniekiem, brūnais sīlis labprātāk ligzdo vientuļā kokā. Olas zilpelēkas ar sarkanbrūniem raibumiņiem. Inkubācijas periods ilgst 18—20 dienas. Perē tikai mātīte (reizēm vairākas mātītes), bet tēviņš un palīgi to baro un apsargā ligzdu. Mazuļi ligzdu atstāj pēc 18—22 dienām, bet lidot tie sāk vēl pēc 22—31 dienas.[2][5]

Kad mazuļi atstāj ligzdu, palīgi māca meklēt barību un atpazīt briesmas. Kāds no palīgiem ar laiku pārņem ligzdas teritoriju. Kooperatīvā mazuļu audzināšanas sistēma nodrošina brūnajiem sīļiem augstu mazuļu izdzīvošanas līmeni.[2][6] Jaunie putni pirmo gadu parasti paliek kopā ar vecākiem, kalpojot tiem par palīgie, kā arī tos šajā laikā aizsargā visi vecākie bara locekļi.[2]

Sistemātika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Brūnajam sīlim ir 3 pasugas:[1]

  • Psilorhinus morio morio — nominālpasuga, sastopama no Meksikas dienvidaustrumiem līdz Panamai;
  • Psilorhinus morio palliatus — sastopama Teksasā un Meksikas ziemeļaustrumos un austrumos;
  • Psilorhinus morio vociferus — sastopama Jukatanas pussalā.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]