Brūnkakla gārgale

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Brūnkakla gārgale
Gavia stellata (Pontoppidan, 1763)
Brūnkakla gārgale
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlasePutni (Aves)
KārtaGārgaļveidīgie (Gaviiformes)
DzimtaGārgaļu dzimta (Gaviidae)
ĢintsGārgales (Gavia)
SugaBrūnkakla gārgale (Gavia stellata)
Sinonīmi
  • Colymbus stellatus
  • Colymbus lumme
  • Colymbus septentrionalis
  • Colymbus mulleri
  • Gavia lumme
  • Urinator lumme
Izplatība
Gavia stellata map.png
      Ligzdošanas areāls (ziemo jūrā)
Brūnkakla gārgale Vikikrātuvē

Brūnkakla gārgale (Gavia stellata) ir gārgaļu dzimtas (Gaviidae) migrējošs ūdensputns, kas sastopams Ziemeļu puslodes ziemeļu daļā. Tā ir visbiežāk sastopamā gārgaļu suga pasaulē. Brūnkakla gārgale ligzdo Arktikas un Subarktikas reģionos, bet ziemo jūrā, piekrastes ūdeņos.[1]

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Brūnkakla gārgale riesta apspalvojumā Islandē, ligzdošanas laikā

Brūnkakla gārgale sastopama HolarktikāEirāzijā un Ziemeļamerikā. Tā ligzdo pārsvarā uz ziemeļiem no 50° ziemeļu paralēles, areālam iesniedzoties dziļi Arktikā. Tā ligzdo Islandē, Skotijas ziemeļos, Īrijas ziemeļrietumos, Skandināvijas un Krievijas ziemeļos.

Tā ziemo pārsvarā gar Atlantijas un Klusā okeāna ziemeļu piekrastēm, kā arī Baltijas, Kaspijas, Melnajā jūrā un Vidusjūrā, lielos Dienvideiropas ezerus un upes ieskaitot.[2][3] Eiropas populāciju var novērot ziemojam Spānijas, Marokas, Tunisijas un Gambijas krastos,[1] bet Āzijas populācijas ziemo gar Klusā okeāna krastiem, areālam uz dienvidiem sasniedzot Ķīnu, Japānu un Taivānu. Reizumis brūnkakla gārgali novēro Mongolijā.[1]

Gar Ziemeļamerikas kontinenta krastiem vistālākā ziemošanas vieta dienvidos ir Kalifornijas pussala un Kalifornijas līcis. Reizēm brūnkakla gārgale novērota Meksikas vidusdaļas štatā Idalgo.[4] Ziemeļamerikā tā ziemo arī iekšzemē, Lielajos ezeros.[2]

Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jūrā Latvijas piekrastē var novērot ziemojošās brūnkakla gārgales, kurām ziemas periodā izzūd sarkanbrūnais kakla apspalvojums
Vairošanās sezonas laikā galva un kakla sāni kļūst vienmērīgi brūni pelēki, izceļoties sarkanajām acīm

Brūnkakla gārgale Latvijā ir parasta caurceļotāja un uzturas galvenokārt jūrā. Sevišķi bieži tā novērojama pavasarī (martā, aprīlī). Tā ir arī samērā parasta ziemotāja gar Baltijas jūras rietumu piekrasti, kā arī maigākās ziemās novērojama Rīgas jūras līcī. Iekšzemē brūnkakla gārgale ieceļo ļoti reti — reizēm rudenī, kad migrējošo putnu bari šķērso arī iekšzemes teritoriju, lai dotos uz ziemošanas vietām rietumu piekrastē. Par to liecina, piemēram, novērojums pie Babītes ezera 1999. gada rudenī. Vasarā brūnkakla gārgale Latvijā praktiski nav sastopama, ja neskaita atsevišķus neligzdojošus īpatņus, kas novērojami jūrā. Kopš 20. gadsimta vidus ligzdošana Latvijā nav konstatēta.[2]

Izskats un īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Brūnkakla gārgale ir mazākā no visām gārgalēm. Tās ķermeņa garums ir 53—69 cm, spārnu izplētums 100—120 cm, svars 1—2,7 kg.[5] Līdzīgi kā pārējām gargalēm, arī brūnkakla gārgalei ir proporcionāli garš ķemenis, vidēji garš kakls un kājas anatomiski novietotas tālu ķermeņa aizmugurē.[3] Abi dzimumi izskatās vienādi, lai gan tēviņi ir nedaudz lielāki un smagāki nekā mātītes.[3]

Ārpus vairošanās sezonas pieaugušajiem putniem galvas un kakla aizmugure kļūst tumši zaļipelēka, bet pakakle balta. Arī mugura ir tumša ar sīku, baltu raibumojumu, vēders balts. Vairošanās sezonas laikā apspalvojums mainās. Galva un kakla sāni kļūst vienmērīgi brūni pelēki, izceļoties sarkanajām acīm. Kakla aizmugurē veidojas šauru, melni — baltu garenvirziena līniju raksts, bet pakaklē uz rīkles izveidojas košs, sarkanbrūns, trīsstūrveida laukums. Ķermeņa apakšdaļa saglabājas balta vai kļūst gaiši dzeltenbrūna, bet mugurpuse tumši pelēkbrūna, spārnu apakšas baltas.[3] Knābis smalks, taisns un ass. Gārgalei ir raksturīgi turēt galvu tā, ka knābis ir viegli izsliets gaisā.[3] Vasarā tas ir melns, bet ziemā gaiši pelēks. Knābja krāsas izmaiņas nenotiek vienlaicīgi ar apspalvojuma maiņu.

Adaptācija ūdens videi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Brūnkakla gārgale ir ļoti laba peldētāja un nirēja, bet neveikla uz zemes. Tās kauli ir ļoti blīvi, ķermenim raksturīgas slaidas, smailas plūdformas, kuras piemērotas niršanai. Pat smailais knābis atvieglo niršanu. Gārgales kājas novietotas tālu aizmugurē, pēdas ir platas un pleznotas, ķermenis saplacināts, atgādinot plostu, un, kuļot pēdas kā propellerus, putns veikli peld.[6]

Balss[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Paceļoties spārnos, brūnkakla gārgale ieskrienas ļoti īsi, tādēļ tā var pacelties arī no sauszemes
Mazuļi jau no 3—4 dienu vecuma tiek baroti ar zivīm
Mazuli pēc izšķilšanās klāj tumši brūnas dūnas

Brūnkakla gārgales ir skaļi putni ar attīstītu vokalizāciju. Katrai situācijai tiek lietota atšķirīga sasaukšanās. Piemēram, lidojumā, kad tiek šķērsota pazīstama ūdenstilpe, tā ir ātra, zoss gāgināšanai līdzīgu saucienu sērija, apmēram pieci gāginājumi sekundē. Ja tuvumā ir briesmas, tas ir īss, rējienu atgādinošs sauciens. Pāris savstarpēji sazinās ar zemu, māvienu atgādinošu skaņu. Šādas skaņas tiek izmantotas arī starp vecākiem un mazuļiem. Minētie piemēri nav vienīgie sazināšanās veidi, izmantotās skaņas ir ļoti daudzveidīgas un specifiskas.[3]

Uzvedība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tā kā kājas anatomiski atrodas izteikti ķermeņa aizmugurē, tad gārgale uz sauszemes ir ļoti neveikla un nespēj iet pa zemi kā citi putni. Tomēr tā ļoti sekmīgi sevi stumj ar pleznām uz priekšu, balstoties uz krūtīm.[7] Brūnkakla gārgale ir vienīgā gārgaļu ģintī, kas spēj pacelties gaisā arī no sauszemes, pārējās gārgaļu sugas var pacelties spārnos tikai no ūdens virsmas.[8] Paceļoties gaisā no ūdens, gārgales ieskrienas pa ūdens virsmu, brūnkakla gārgalei šis ieskrējiens ir izteikti īsāks.[5] Ja brūnkakla gārgali izbiedē, tā spēj iegremdēties, no ūdens laukā atstājot tikai galvu vai pat tikai knābi.[3]

Migrācijas lidojumus brūnkakla gārgales veic gaišajā diennakts laikā. Tās ceļo pa vienam vai veido nelielas, vaļīgas grupas, kas uzturas lielu ūdenstilpju tuvumā.[5][7] Gārgales cenšas lidot gar piekrasti, izvairoties no lieliem, atklātiem ūdeņiem.[9] Sibīrijas populācijas simtiem kilometru ceļo pāri iekšzemes teritorijām. Brūnkakla gārgale ir ļoti laba lidotāja un spēj sasniegt ātrumu 75 — 78 km/h.[10] Brūnkakla gārgale vasaras beigās vai rudenī maina apspalvojumu un šajā periodā (3—4 nedēļas) nespēj lidot.[11] Ziemošanai brūnkakla gārgales izvēlas seklus piekrastes ūdeņus, kuros ir bagātīga ūdens augu veģetācija.[5]

Barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Brūnkakla gārgale barojas galvenokārt ar zivīm, bet tā reizēm barojas arī ar moluskiem, vēžveidīgajiem, vardēm, ūdens bezmugurkaulniekiem, kukaiņiem, zivju ikriem un kāpuriem un pat ar augiem.[12] Barība tiek meklēta nirstot un peldot zem ūdens, kuļot kājas kā propellerus. Stūrēšanai tiek izmantoti spārni.[13] Niršanas dziļums ir apmēram 2—9 metri, gārgalei uzturoties zem ūdens apmēram minūti.[12]

Pirmās dienas pēc izšķilšanās vecāki mazuļus baro ar ūdens kukaiņiem un nelieliem vēžveidīgajiem, bet jau sasniedzot 3—4 dienu vecumu vecāki tiem sāk pienest nelielas zivis, kuras tie spēj norīt. Sasniedzot 4 nedēļu vecumu, jaunie putni ēd to pašu, ko pieaugušie.[3] Brūnkakla gārgale ir vienīgā no gārgaļu sugām, kas dodas samērā tālu prom no ligzdošanas vietas, lai atrastu un nomedītu piemērotas zivis saviem mazuļiem.[5]

Ligzdošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Brūnkakla gārgales veido monogāmus pārus uz daudziem gadiem. Pāris kopīgi būvē ligzdu, kurai var būt divi veidi. Visbiežāk tā ir sekli izskrāpēta iedobe zemē, retākos gadījumos tā atrodas uz no dūņām un ūdens augiem sakrautas kaudzes uz ūdens virsmas.[5] Ligzda tiek izklāta ar augiem, sūnām un dažām spalvām. Ligzda parasti atrodas ne tālāk par pusmetru no ūdenstilpes krasta. Dējumā visbiežāk ir 2 gaiši brūnas vai olīvzaļas olas ar tumšiem raibumiņiem, lai gan dējums var būt 1—3 olu lielumā. Inkubācijas periods ilgst 24—29 dienas, perē galvenokārt mātīte.[14] Perēšana uzsākas uzreiz pēc pirmās olas izdēšanas, līdz ar to mazuļi neizšķiļas vienlaicīgi. Ja dējums aiziet bojā pirms putnēni ir izšķīlušies, brūnkakla gārgale dēj otro dējumu, bet parasti jaunā ligzdā.[15] Mazuļi izšķiļas segti ar dūnām, kustīgi un ar acīm vaļā. Par putnēniem rūpējas abi vecāki un mazuļus baro apmēram 38—48 dienas, arī kādu laiku pēc tam, kad tie sākuši lidot.

Ja ligzda vai putnēni tiek apdraudēti, vecāki cenšas uzbrucēju aizvilināt prom. Gārgalēm ir raksturīgi, mazuļus pārnest uz savas muguras, bet par brūnkakla gārgalēm viedoklis dalās: vieni uzskata, ka brūnkakla gārgales tāpat kā citas vizina mazuļus uz savas muguras,[14] citi, ka šī suga to nedara.[5] Vecākā zināmā brūnkakla gārgale savvaļā ir nodzīvojusi līdz 23 gadu vecumam.[16]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 IUCN: Gavia stellata
  2. 2,0 2,1 2,2 «Ornitofaunistika: Brūnkakla gārgale Gavia stellata». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 24. janvārī. Skatīts: 2015. gada 27. oktobrī.
  3. 3,0 3,1 3,2 3,3 3,4 3,5 3,6 3,7 Cramp, Stanley, eds. (1977). Handbook of the Birds of Europe, the Middle East and North Africa: Birds of the Western Palearctic, Volume 1, Ostrich to Ducks. Oxford University Press. ISBN 0-19-857358-8.
  4. Howell, Steve N. G.; Sophie Webb (1995). A Guide to the Birds of Mexico and Northern Central America. Oxford University Press. p. 92. ISBN 0-19-854012-4.
  5. 5,0 5,1 5,2 5,3 5,4 5,5 5,6 All about birds: Red-throated Loon
  6. Sibley, David; Elphick, Chris; Dunning, Jr., John B., eds. (2001). The Sibley Guide to Bird Life & Behaviour. London: Christopher Helm. pp. 124–25. ISBN 0-7136-6250-6.
  7. 7,0 7,1 Sibley, David (2000). The Sibley Guide to Birds. New York: Alfred A. Knopf. p. 23. ISBN 0-679-45122-6.
  8. Mead-Waldo, E. G. B. (November 1922). "Habits of the Red-throated Diver". British Birds 16 (6): 172–73.
  9. Loon migrations off the coast of the northeastern United States
  10. Flight speed of Arctic and Red-throated Loons
  11. Selection for a Delayed Simultaneous Wing Molt in Loons (Gaviidae)
  12. 12,0 12,1 Carboneras, Carles (1992). "Family Gaviidae (Divers)". In Josep del Hoyo, Andrew Elliott & Jordi Sargatal. Handbook of the Birds of the World, Volume 1: Ostrich to Ducks. Barcelona: Lynx Edicions. pp. 162–172. ISBN 84-87334-10-5.
  13. The Use of the Wings and Feet by Diving Birds
  14. 14,0 14,1 Ehrlich, Paul R.; Dobkin, David S.; Wheye, Darryl; Pimm, Stuart L. (1994). The Birdwatcher's Handbook. Oxford, UK: Oxford University Press. p. 2. ISBN 0-19-858407-5.
  15. Replacement clutches in the Red-throated Loon
  16. Longevity list

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]