Bruno Šteinbriks

Bruno Šteinbriks
	Latvijas PSR iekšlietu ministrs
	Amatā; 1986. gada 11. novembris — 1990. gada 4. septembris
Pēctecis	Aloizs Vaznis
Dzimšanas dati	1932. gada 21. septembrī; Talsi, Latvija
Miršanas dati	2021. gada 23. oktobrī; Latvija
Tautība	latvietis
Politiskā partija	PSKP
Tēvs	Jēkabs Šteinbriks
Māte	Marta Šteinbrika
Dzīvesbiedrs(-e)	Irina (Alfjorova)
Bērni	Andris Šteinbriks
Profesija	VDK virsnieks

Bruno Šteinbriks (dzimis 1932. gada 21. septembrī Talsos, miris 2021. gada 23. oktobrī) bija kādreizējais VDK un LKP CK nomenklatūras darbinieks. Latvijas PSR iekšlietu ministrs Pārbūves un Atmodas kustības laikā (1986—1990).

Dzīvesgājums

Dzimis 1932. gada 21. septembrī Talsos Valsts spirta un degvīna Stendes noliktavas darbinieka Jēkaba Šteinbrika un viņa sievas Martas ģimenē. Mācījās Stendes sākumskolā, pēc 1942. gada Bauskas septiņgadīgajā skolā. Pēc Otrā pasaules kara 1947. gadā pēc tēva nāves kopā ar māti pārcēlās uz Sloku. Pēc Slokas vidusskolas absolvēšanas 1950. gadā vienu gadu mācījās Rīgas kooperatīvajā tirdzniecības skolā Blaumaņa ielā 22/24 Rīgā, tad PSRS Valsts drošības ministrijas 303. skolā Viļņā (1951—1953). Darbojās kā LPSR VDK operatīvais pilnvarotais Rīgā (1953—1956).^[2]

Studēja Feliksa Dzeržinska PSRS VDK Augstākajā skolā Maskavā (1956—1960), ieguva jurista kvalifikāciju. Turpināja darboties kā LPSR VDK 2. daļas 1. nodaļas (pretizlūkošanas) vecākais operatīvais pilnvarotais, tad 1962. gadā viņu paaugstināja par šīs nodaļas vadītāja vietnieku, 1963. gadā par šīs nodaļas priekšnieku. No 1966. līdz 1969. gadam Šteinbriks bija LPSR VDK Liepājas pilsētas un ostas pilnvarotā vietnieks, tad priekšnieka vietnieks, līdztekus arī LKP Liepājas rajona komitejas loceklis. Pēc atgriešanās Rīgā Bruno Šteinbriks atkal bija LPSR VDK 2. daļas 1. nodaļas priekšnieks (1969—1970), LPSR VDK 2. daļas priekšnieka vietnieks, tad priekšnieks (1970—1983) un LPSR VDK partijas komitejas sekretārs. 1975. gadā viņam piešķīra pulkveža dienesta pakāpi un 1982. gadā apbalvoja ar Darba Sarkanā Karoga ordeni.^[2]

1983. gadā Šteinbriku iecēla par Latvijas PSR iekšlietu ministra pirmo vietnieku un piešķīra ģenerālmajora dienesta pakāpi. No 1984. gada viņš Maskavā bija PSRS Iekšlietu ministrijas Galvenās kriminālizmeklēšanas pārvaldes priekšnieka pirmais vietnieks, tad pārvaldes priekšnieks. 1986. gadā viņu iecēla par Latvijas PSR iekšlietu ministru. Kopš 1987. gada bija LPSR Augstākās Padomes (XI sasaukuma) deputāts, bet kopš 1990. gada aprīļa LKP CK loceklis.^[2]

Latvijas neatkarības atjaunošanas laikā 1990. gada 4. jūnijā Rīgas OMON apsargātais Šteinbriks paziņoja, ka neaizies, iekams viņu neatcels PSRS iekšlietu ministrs Vadims Bakatins.^[3] Tomēr 1990. gada 4. septembrī Latvijas Republikas iekšlietu ministrs Aloizs Vaznis pārņēma viņa funkcijas un Šteinbriks bija spiests atkāpties no amata.^[4] 1990. gada decembrī, kad Boriss Pugo kļuva par PSRS iekšlietu ministru, viņš esot saņēmis piedāvājumu braukt uz Maskavu, taču atteicies.^[5]

1991. gadā viņu iecēla par Baltijas kara apgabala Īpašās daļas (militārās pretizlūkošanas) priekšnieku. 1993. gada maijā Boriss Jeļcins ģenerālleitnantu Šteinbriku atbrīvoja no darbošanās VDK.^[6]

Miris 2021. gada 23. oktobrī, apglabāts Slokas Vecajos pareizticīgo un luterāņu kapos.^[1]

Atsauces

↑ ^1,0 ^1,1 Timenote
↑ ^2,0 ^2,1 ^2,2 Kristīne Jarinovska. Ieskats LPSR iekšlietu ministra Bruno Šteinbrika Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas nomenklatūras kadru personas lietā VDK ZINĀTNISKĀS IZPĒTES KOMISIJAS RAKSTI. 4. SĒJUMS.
↑ 1990. gada 4. jūnijā Latvijai stabilizējošs iekšlietu ministrs Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze” 2020. gada 4. jūnijā
↑ papildinājumā LKP nomenklatūras kadru personas lietai minēts, ka bijis Latvijas PSR iekšlietu ministrs līdz 1990. gada 22. novembrim
↑ Bruno Šteinbriks par snaiperiem un brīvību Juris Paiders nra.lv 2014. gada 19. martā
↑ Указ Президента РФ «Об увольнении с военной службы военнослужащих федеральных органов государственной безопасности»^{[novecojusi saite]}

[Timenote-1] 1,0 ^1,1 Timenote

[Jarinovska-2] 2,0 ^2,1 ^2,2 Kristīne Jarinovska. Ieskats LPSR iekšlietu ministra Bruno Šteinbrika Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas nomenklatūras kadru personas lietā VDK ZINĀTNISKĀS IZPĒTES KOMISIJAS RAKSTI. 4. SĒJUMS.

[3] 1990. gada 4. jūnijā Latvijai stabilizējošs iekšlietu ministrs Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze” 2020. gada 4. jūnijā

[4] ājumā LKP nomenklatūras kadru personas lietai minēts, ka bijis Latvijas PSR iekšlietu ministrs līdz 1990. gada 22. novembrim

[5] Bruno Šteinbriks par snaiperiem un brīvību Juris Paiders nra.lv 2014. gada 19. martā

[6] Указ Президента РФ «Об увольнении с военной службы военнослужащих федеральных органов государственной безопасности»^{[novecojusi saite]}

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]

[6]