Bruno Šteinbriks

Vikipēdijas lapa
Bruno Šteinbriks
Latvijas PSR iekšlietu ministrs
Amatā
1986. gada 11. novembris — 1990. gada 4. septembris
Pēctecis Aloizs Vaznis

Dzimšanas dati 1932. gada 21. septembrī
Valsts karogs: Latvija Talsi, Latvija
Miršanas dati 2021. gada 23. oktobrī[1]
Valsts karogs: Latvija Latvija
Tautība latvietis
Politiskā partija PSKP
Tēvs Jēkabs Šteinbriks
Māte Marta Šteinbrika
Dzīvesbiedrs(-e) Irina (Alfjorova)
Bērni Andris Šteinbriks
Profesija VDK virsnieks

Bruno Šteinbriks (dzimis 1932. gada 21. septembrī Talsos, miris 2021. gada 23. oktobrī) bija kādreizējais VDK un LKP CK nomenklatūras darbinieks. Latvijas PSR iekšlietu ministrs Pārbūves un Atmodas kustības laikā (1986—1990).

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1932. gada 21. septembrī Talsos Valsts spirta un degvīna Stendes noliktavas darbinieka Jēkaba Šteinbrika un viņa sievas Martas ģimenē. Mācījās Stendes sākumskolā, pēc 1942. gada Bauskas septiņgadīgajā skolā. Pēc Otrā pasaules kara 1947. gadā pēc tēva nāves kopā ar māti pārcēlās uz Sloku. Pēc Slokas vidusskolas absolvēšanas 1950. gadā vienu gadu mācījās Rīgas kooperatīvajā tirdzniecības skolā Blaumaņa ielā 22/24 Rīgā, tad PSRS Valsts drošības ministrijas 303. skolā Viļņā (1951—1953). Darbojās kā LPSR VDK operatīvais pilnvarotais Rīgā (1953—1956).[2]

Studēja Feliksa Dzeržinska PSRS VDK Augstākajā skolā Maskavā (1956—1960), ieguva jurista kvalifikāciju. Turpināja darboties kā LPSR VDK 2. daļas 1. nodaļas (pretizlūkošanas) vecākais operatīvais pilnvarotais, tad 1962. gadā viņu paaugstināja par šīs nodaļas vadītāja vietnieku, 1963. gadā par šīs nodaļas priekšnieku. No 1966. līdz 1969. gadam Šteinbriks bija LPSR VDK Liepājas pilsētas un ostas pilnvarotā vietnieks, tad priekšnieka vietnieks, līdztekus arī LKP Liepājas rajona komitejas loceklis. Pēc atgriešanās Rīgā Bruno Šteinbriks atkal bija LPSR VDK 2. daļas 1. nodaļas priekšnieks (1969—1970), LPSR VDK 2. daļas priekšnieka vietnieks, tad priekšnieks (1970—1983) un LPSR VDK partijas komitejas sekretārs. 1975. gadā viņam piešķīra pulkveža dienesta pakāpi un 1982. gadā apbalvoja ar Darba Sarkanā Karoga ordeni.[2]

1983. gadā Šteinbriku iecēla par Latvijas PSR iekšlietu ministra pirmo vietnieku un piešķīra ģenerālmajora dienesta pakāpi. No 1984. gada viņš Maskavā bija PSRS Iekšlietu ministrijas Galvenās kriminālizmeklēšanas pārvaldes priekšnieka pirmais vietnieks, tad pārvaldes priekšnieks. 1986. gadā viņu iecēla par Latvijas PSR iekšlietu ministru. Kopš 1987. gada bija LPSR Augstākās Padomes (XI sasaukuma) deputāts, bet kopš 1990. gada aprīļa LKP CK loceklis.[2]

Latvijas neatkarības atjaunošanas laikā 1990. gada 4. jūnijā Rīgas OMON apsargātais Šteinbriks paziņoja, ka neaizies, iekams viņu neatcels PSRS iekšlietu ministrs Vadims Bakatins.[3] Tomēr 1990. gada 4. septembrī Latvijas Republikas iekšlietu ministrs Aloizs Vaznis pārņēma viņa funkcijas un Šteinbriks bija spiests atkāpties no amata.[4] 1990. gada decembrī, kad Boriss Pugo kļuva par PSRS iekšlietu ministru, viņš esot saņēmis piedāvājumu braukt uz Maskavu, taču atteicies.[5]

1991. gadā viņu iecēla par Baltijas kara apgabala Īpašās daļas (militārās pretizlūkošanas) priekšnieku, 1993. gada maijā Boriss Jeļcins ģenerālleitnantu Šteinbriku atbrīvoja no darbošanās VDK.[6]

Miris 2021. gada 23. oktobrī, apglabāts Slokas Pareizticīgo un Vecajos luterāņu kapos.[1]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]