Bulgāru valsts cara Simeona I valdīšanas laikā (893—927)
Vieni no mūsdienu bulgāru priekštečiem, no kuriem veidojies nācijas etnonīms, bija tjurku valodā runājošu cilšu grupa, saukti par protobulgāriem, kas līdz 7. gadsimtam apdzīvoja Azovas jūras piekrasti un apkārtējās stepes. Kagana Kubrata valdīšanas laikā 632. gadā pirmbulgāri atbrīvojās no avāru pakļautības un nodibināja konfederāciju Onogurijas kaganātu,[1] ko bizantieši vēlāk dēvēja par Seno Lielo Bulgāriju (grieķu: Παλαιά Μεγάλη Βουλγαρία). Galvenā Onogurijas pilsēta bija grieķu nodibinātā Fanagorija (Φαναγόρεια) Kerčas jūras šauruma austrumu pusē. Pēc Kubrata nāves 665. gadā hazāri sagrāva šo cilšu konfederāciju. Dažādas pirmbulgāru ciltis viņa dēlu vadībā bēga dažādos virzienos. Kotrags nodibināja Volgas Bulgāriju mūsdienu Kazaņas apvidū, bet Alceks devās uz Itāliju. Kubers un Asparuhs ielauzās Bizantijas teritorijā, pēc uzvaras 680. gada Ongalas kaujā aizņemot teritoriju uz dienvidiem no Donavas, kurā lielā skaitā jau dzīvoja agrāk ieceļojušas slāvu ciltis un pamatiedzīvotāju trāķiešu atliekas. Bizantijas imperators 681. gadā bija spiests atzīt bulgāru valsti, ko vēsturnieki dēvē par Pirmo Bulgāru caristi (bulgāru: Първo българско царство, 681—1018). Tās valdījumi ziemeļos 10. gadsimtā sniedzās līdz pečeņegu zemēm mūsdienu Ukrainas teritorijā.
Pakāpeniski protobulgāru iekarotājus un viņu valodu asimilēja vietējās slāvu ciltis. Lielā mērā pateicoties Bizantijas misionāru Kirila un Metodija darbībai, bulgāru cars Boriss I un viņa padotie 864. gadā pieņēma kristīgo ticību. Modificējot grieķu alfabētu, viņi lika arī pamatus mūsdienu kirilicas alfabētam, kas ir mūsdienu bulgāru, serbu, horvātu un krievu rakstības pamatā. Bulgāru kultūra iespaidoja arī Kijevas Krievzemes kultūru, reliģiju un rakstību. Bulgāru hanus Bizantijas rakstiskajos avotos dēvēja par cariem, ko vēlāk krievi attiecināja arī uz mongoļu un tatāru Zelta Ordas haniem.
.svg)