Pečeņegi

Vikipēdijas lapa
Pečeņegu apdzīvotā teritorija aptuveni 1015. gadā.

Pečeņegi (turku: peçenek, latīņu: Pacinacae, Bisseni, grieķu: Πατζινάκοι) bija tjurkvalodīga stepju klejotāju cilšu apvienība 9.—11. gadsimtā, kas no Vidusāzijas iebruka Eiropas stepju joslā un izspieda no turienes maģāru ciltis. Viņi pakļāva zemes tagadējās Krievijas Federācijas un Ukrainas teritorijā. Bizantijas hronikās minēts, ka daļa pečeņegu sevi dēvēja par kangariem (grieķu: Κάγγαρ).[1]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pečeņegu un Kijivas lielkņaza Svjatoslava jātnieku iebrukums Pirmajā Bulgārijas caristē (14. gs. hronikas miniatūra)

9. gadsimta vidū pečeņegi no tagadējās Uzbekistānas pārcēlās uz Volgas upes lejteci, no kurienes tos padzina hazāri un oguzi. Pečeņegi savukārt padzina maģārus no tagadējās Dienvidkrievijas stepēm starp Doņecas un Kubaņas upēm. 920. gadā pečeņegi karoja ar Kijivas lielkņazu Ingvaru. Pēc Hazāru kaganāta sagrāves 965. gadā, pečeņegi ieņēma tagadējās Ukrainas dienvidu un austrumu daļu. 968. gadā viņi aplenca Kijivu, taču jau pāris gadus vēlāk piedalījās Kijivas lielkņaza karagājienā uz Konstantinopoli (970—971). Kijivas lielkņazs Vladimirs I (990—995) sakāva pečeņegus. Lielkņazs Jaroslavs Gudrais pečeņegus atkal sakāva pie Kijivas 1036. gadā.

1091. gadā Bizantijas imperators Aleksijs Komnēns kopā ar kumānu karaspēku sagrāva pečeņegus kaujā pie Levunionas Trāķijā (tagadējā Turcijā). 12. gadsimtā pečeņegu atliekas asimilēja ungāri un bulgāri. Iespējams, ka pečeņegu tiešie pēcteči ir gagauzi.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]