Par Burharda dzīvi ziņas ir skopas. Iespējams, cēlies no Vestfālenes vai Nīderlandes. Teitoņu ordenī varētu būt iestājies pirms 1320. gada. Sākumā dienējis Ordeņa Vīlandes pilī, pēc tam bijis Vindavas (Ventspils) un Mītavas (Jelgavas) komturs. 1340. gadā ievēlēts par Livonijas landmestru.
Burharda varas sākumā Ordeņa delegācija risina sarunas ar Pleskavas republiku par miera noslēgšanu, taču drīz atsākas abpusēja karadarbība – Ordeņa karaspēks uzbrūk un neveiksmīgi cenšas ieņemt Izborsku. Pleskavai palīgā nāk dižkunigaiša Ģedimina dēli – Aļģirds un Ķēstutis. 1342. gadā Aļģirda vadītais Pleskavas karaspēks iebrūk Livonijā un tiek apturēts tikai pie Ikšķiles.
Lai nostiprinātu Ordeņa valsts robežas, 1342. gada 25. martā Burhards pavēl sākt būvēt Zoneburgas, Marienburgas un Neihauzenes cietokšņus.
1343. gada sākumā Burhards atkal karo ar Pleskavu. Šajā laikā viņu sasniedz ziņas, kas dāņu Igaunijas hercogistē sākusies Jurģa nakts sacelšanās pret dāņu varu. To visticamāk izraisīja augstie nodokļi, kurus uzlika parādos ieslīgušās Dānijas karalis Valdemārs IV. Apmaiņā pret dāņu solījumu segt Ordeņa militāros izdevumus, landmestrs Burhards ar karaspēku iebrūk Igaunijas hercogistes un Sāmsalas-Vīkas bīskapijas teritorijās. Dumpinieki tiek pakāpeniski sakauti un sacelšanās vadoņi nogalināti. Dumpinieki Sāmsalā tiek pakļauti pēc karagājieniem 1344. gada sākumā un 1345. gadā, iesaistoties Ordeņa papildspēkiem no Prūsijas.
Sacelšanās sākumā Ordeņa karaspēks arestē Igaunijas hercogistes vicekarali Konradu Prēnu (Konrad Preen). Pēc tam, kad Ordeņa karaspēks sakauj dumpiniekus un izbeidz Tallinas aplenkumu, dāņu provinces aristokrātija par jauno hercogistes vicekarali 1343. gada 16. maijā ir spiesta ievēlēt landmaršalu Burhardu. Ordeņa kontrolē nonāk Tallinas Domkalna un Rakveres Vezenbergas cietokšņi.[1] 1344. gada 24. jūnijā Dānijas karalis par jauno vicekarali ieceļ Stigu Andersonu.
Veiksmīgā sacelšanās apspiešana noveda pie sarunām ar Dānijas karali par Igaunijas hercogistes iegādi un iekļaušanu Ordeņa valstī, kas tiek īstenota 1346. un 1347. gados. Sarunas bija iesākušās jau 1340. gadā, kad Brandenburgas markgrāfs Ludvigs, Dānijas karaļa māsas Margaretas vīrs, meklēja līdzekļus sievas pūram. 1245. gadā Dānijas karalis Valdemārs IV personīgi ierodas Tallinā, lai mēģinātu atgūt savus īpašumus, taču saprotot, ka pat vietējā aristokrātija nevēlas atgriezties Dānijas pakļautībā, 1346. gadā pārdod Ziemeļigauniju Teitoņu ordenim par 19 000 markām. 1347. gadā šo teritoriju nodod Ordeņa Livonijas atzara kontrolē.
1345. gadā Lietuvas valdnieks Aļģirds, izmantojot to, ka landmestrs ar karaspēku atrodas Sāmsalā, iebrūk Livonijā, plaša karagājiena laikā izpostot Tērvetes un Siguldas pilis, kā arī aplencot un izpostot Jelgavas, Aizkraukles, Cēsu, Turaidas, Krimuldas piļu apkaimes.
1345. gadā Burhards atsakās no landmestra amata par labu savam pēcnācējam Gosvinam fon Hērike. Iespējams, ka 1346.-47. gados Burhards bija Tallinas komturs. Pēc tam rakstos minēts kā Štrasburgas komturs Prūsijā. Pēdējo reizi rakstos pieminēts 1366. gadā.
"Burchards Dreilēvs, 24. Vācu ordeņa mestris. Šis mestris ieņēma savu amatu 1341. gadā. Savas valdīšanas sākumā, Marijas pasludināšanas dienā, viņš iesāka celt Alūksnes un Frauenburgas pili uz Krievijas robežas, kas krieviem ļoti nepatika. Viņi ieradās pie Alūksnes un gribēja iznīcināt vācus, noslāpējot viņus ar dūmiem. Vāci, neraugoties uz to, ka dūmi darīja viņiem lielas ciešanas, turējās ļoti drošsirdīgi, un nokāva 82 krievus, neskaitot ievainotos, tā gūdami uzvaru. Par pirmo Alūksnes komturu tika iecelts Arnolds Fītinghofs. Kaŗš ar krieviem ilga vēl kādu laiku; mestrim un ordeņam bija jāpieliek daudz pūļu. Šī mestŗa laikā, 1343. gadā, Sv. Juŗa naktī, Harijas iedzīvotāji briesmīgā kārtā izkāva gandrīz visus vācus, dižciltīgos un vienkāršos ļaudis, jaunus un vecus, sievas un jaunavas. Sacēlušos zemnieku dēļ, Harijā, Vīkā, Virijā, Sāmsalā un visā Igaunijā, vāci nonāca ļoti gŗūtā stāvoklī un briesmās. Šinī briesmu naktī daži dižciltīgie vīrieši, sievas un jaunavas, pilnīgi kaili, bez apģērba un basām kājām, pa krūmiem un purviem atbēga Vitenšteinas pilī un Rēvelē. Arī klosteŗi netika saudzēti. Pādisa klosterī tapa nonāvēti 28 mūki. Zemnieku pūlis bija pavairojies līdz 10.000 vīru. Bija izvēlēti viņu starpā ķēniņi un firsti. Šis pūlis aplenca Rēveles pilsētu un Rēveles pili, kuŗā atradās Dānijas pilnvarnieks. Tādu pat nelietību bija iesākusi arī Vīkas zemnieki un bija aplenkuši Hapsalā savu biskapu ar domkungiem un daudzus no dižciltīgiem. Arī Sāmsalas zemnieki, tajā pašā vasarā ap Jēkabdienu, nonāvēja visus Sāmsalas vāciešus un aplenca Peides pili, kur atradās fogts un viss konvents. Kad fogts redzēja, ka nevarēs ilgi turēties pretīm, viņš lūdza atļaut viņam un viņa ļaudīm mierīgi aiziet, ko zemnieki arī svēti apsolīja, bet neieturēja. Kad fogts un vāci atstāja Peidi, zemnieki viņus visus nogalināja.
Zemnieku sūtņi devās, pie Vīborgas un Abo biskapiem pēc palīdzības un lūdza zviedrus ierasties ar kuģiem pie Rēveles. Pa to laiku Dānijas vietturis Rēvelē lūdza mestri nākt viņam palīgā. Tā kā šim lūgumam pievienojās arī muižnieki, tad mestris, ilgi nedomādams, devās atsvabināt Rēveli un sodīt sacēlušos zemniekus. Kad zemnieki dabūja zināt par mestŗa ierašanos, viņi nosūtīja pie mestŗa sūtņus, ka viņi ir ar mieru viņam padoties ar to nolīgumu, ka viņi tikai mestŗam un ordenim maksās nodevas un drīzāk gatavi mirt, nekā atzīt muižniekus par savu valdību, kuŗi viņiem nodarījuši daudz netaisnību un viņus visādi tiranizējuši. Bet priekšnieki un citi muižnieki, kuŗu radiniekus zemnieki bija nonāvējuši, nestājās mestŗi lūgt, lai viņš slepkavas nežēlotu un neatstātu viņu nedarbus bez soda. Turpat uz vietas mestris sadursmē nonāvēja daudzus zemniekus, un vēlāk pie Rēveles viņš nokāva gandrīz visus 10.000. Pēc šādas uzvaras Dānijas viettuŗa un vācu priekam visā zemē un Rēvelē nebija gala. Viņi steidzās no pilsētas uz kaŗalauku un ar lielāko prieku aplūkoja kritušos. Dānijas vietturis par tādu labdarību pateicās mestrim un lūdza viņa palīdzību arī pret zviedriem, kuŗu ierašanās bija sagaidāma. Rēveles pili un pilsētu mestris nodeva Gosvīnam Erkam, Vilandes komturam, un Dānijas vietturim, bet pats devās steidzīgi uz Hapsalu, lai glābtu biskapu un citus vācus. Kad Vīkas zemnieki izdzirda par mestŗa ierašanos Hapsalā, viņi sabēga mežos un purvos un tā izglābās no mestŗa. Pa to starpu ieradās somi no Vīborgas ar dažiem. kuģiem, pēc kuŗiem bija lūguši zemnieku sūtņi. Kad somi dabūja zināt, ka zemnieki sakauti un Rēvele atsvabināta, viņi, ieradušies Rēvelē, nekā nesacīja par zemnieku lietu, bet cēla apsūdzības pret dāņiem. Gosvīns Erks un Dānijas vietturis veda ar viņiem miermīlīgas sarunas, labi pacienāja un atlaida viņus ar labiem solījumiem. Pārējie zemnieki Igaunijā, dzirdēdami, kā viņu draugiem bija klājies pie Rēveles, sāka pierunāt krievus, lai atkal uzbruktu vāciešiem, jo tādā gadījumā varētu varbūt krieviem pievienoties visi zemnieki. Krievi nekavējās ilgi un iebruka Tērbatas biskapijā. Biskapa kaŗaspēks un daži ordeņa priekšnieki satikās ar krieviem pie Odenpejas, nokāva pāri par 1000 cilvēku un pārējos piespieda bēgt. Kaujā krita arī daži ordeņbrāli un muižnieki, starp kuŗiem bija arī Jānis Levenvolds.
Pēc tam mestris Burchards Dreilēvs ziemas laikā devās uz Sāmsalu un apmetās ar savu kaŗaspēku pie Karisas, neiesākdams nekādus kaŗa darbus. Šī kaŗa gājiena mērķis bija sodīt sacēlušos Sāmsalas zemniekus, kuŗi Peidē bija nokāvuši fogtu, visu konventu un visus vāciešus. Kaŗaspēks izvandīja visu Sāmsalu un nokāva 9000 cilvēku, vecus un jaunus. Sāmsalieši lūdza viņus apžēlot, kas arī tapa darīts, uzliekot viņiem smagus noteikumus un pienākumus. Viņiem bija jāizdod visi ieroči un jāsaved Leales pilī un tūlīt jāķeŗas pie Zonenburgas pils celšanas, ja viņi gribēja palikt pie dzīvības. Tas notika 1345. gadā.
Kamēr mestris ar savu kaŗaspēku atradās Sāmsalā, leiši ielauzās zemē un Reminiscēre svētdienas naktī, kāda zemgaļa nodevības dēļ, ieņēma Tērvetes pili, nokāva 8 ordeņbrāļus un daudz vāciešus, un pēc tam steidzīgā gājienā devās uz Jelgavu un nodedzināja visas koku mājas ap pili. Uguns pārsviedās arī uz pili un daži ordeņbrāļi un citi 600 cilvēki gāja ugunī bojā. Leiši nonāca līdz pat Rīgai un pusnaktī palika tur, neiesākdami kaŗa darbus. No Rīgas viņi devās uz Ādažiem, ieņēma ātri priekšpili, bet tika atsisti. Tad leiši nonāca pie Siguldas un tāļāk pie Valkas, kur uzturējās 2 naktis. Apkārtni leiši galīgi izpostīja un aizdzina visus lopus. Siguldas apgabalā viņi nonāvēja 260 un Rīgas biskapijā pāri par 1000 cilvēku. Tas notika 1345. gada gavēnī.
Šī mestŗa laikā notika arī visu Vīlandes zemnieku sacelšanās, kuŗi Vilandes pilī gribēja nonāvēt komturu un visus vācus. Tā kā pils pret uzbrukumiem labi bija nodrošināta, tad zemnieki bija izdomājuši viltīgu sazvērestības plānu, kuŗu bija nolemts slepeni izvest. Vilandes apgabalā bija paradums, ka labības nodevas zemniekiem bija jānoved pilī. Laba daļa zemnieku, pēc viņu domām spējīga pārvarēt vācus pilī, bija norunājusi vienā dienā reizē ierasties pilī ar lieliem maisiem ragavās, bet katrā maisā vajadzēja atrasties ne labībai, bet stipram apbruņotam puisim. Kad vajadzīgais skaits zemnieku būtu ieradies pilī, viņi atraisītu maisus, izlaistu apbruņotos puišus un kopīgiem spēkiem apkautu visus vācus. Šis plāns zemniekiem patika un viņi nolēma Sv. Toma dienas vakarā viņu izvest galā. Bet par šo viltību vāciem Vilandes pilī paziņoja kāda veca sieva, jo šīs sievas dēls arī bija staŗp sazvērniekiem. Viņa no bažām par savu dēlu bija ieradusies pie vāciem un lūgusi viņas dēlu saudzēt, un bija aprādījusi kādas pazīmes būs tam maisam, kuŗā atradīsies viņas dēls. Viņas lūgumu vāci apsolīja pildīt atnestās ziņas dēļ. Kad zemnieki ar maisiem ragavās ieradās pie pils, pilī viņus ielaida tikai tādā skaitā, kuŗu vāciem būtu spējāms pārvarēt. Apbruņojušies vācieši nodūra visus zemniekus, kuŗi atradās maisos. Par sodu un atmiņu uz mūžīgiem laikiem vāci visā Vilandes apgabalā, arī nevainīgiem zemniekiem, uzlika jaunas nodevas, kuŗas bija jāmaksā katru gadu Sv.Toma dienas priekšvakarā. Šis mestris valdīja 6 gadus".
