Dāņu Igaunija

Dāņu Igaunija (dāņu: Dansk Estland; 1219-1346) jeb Igaunijas hercogiste (dāņu: Hertugdømmet Estland) ir literatūrā pieņemts apzīmējums teritorijai Igaunijas ziemeļu daļā, kas nonāca Dānijas valdījumā Livonijas krusta karu laikā 1219. gadā. Teritorijā daļēji ietilpa Rēveles, Harijas un Viruzemes provinces apmēram 12 000 km² platībā (tagadējais Harju apriņķis, Raplas apriņķis, Rietumviru apriņķis un Austrumviru apriņķis). Galvaspilsēta bija Tallina, galvenie cietokšņi bija Narva un Rakvere.

Tallinas Doma baznīcā rezidēja Lundas arhibīskapiem pakļauti Tallinas bīskapi, kurus iecēla Dānijas karaļi.

Priekšvēsture

Livonijas Krusta karu sākumā bīskaps Alberts pirms došanās uz Livoniju noslēdza vienošanās ar Dānijas karali Valdemāru II, ka Sāmsala, tāpat kā Kursa un Igaunijas piekraste ietilps Dānijai atvēlētajā kristāmajā teritorijā. 1203. gadā, dodamies uz Daugavas Līvzemi, vācu krustneši jūras kaujā pie Visbijas cīnījās pret igauņu kuģiem, kas pēc sirojuma uz Dāniju bija iebraukuši Visbijas ostā. Iegūto laupījumu krustneši atdeva dāņu Lundas arhbīskapam Andreasam. 1206. gada 13. janvārī dāņu arhibīskaps Andreass saņēma no Romas pāvesta pilnvaru iecelt bīskapus kristījamās pagānu zemēs, tādēļ 1206. gada vasarā notika pirmais dāņu karagājiens uz Sāmsalu, tomēr uz salas krustneši nepalika. 1210./1211. gada ziemā vācu krustneši kopā ar kristītajiem līviem un letiem sāka karagājienus uz Sontaganu (1211), Jervu (1212) un Hariju (1216). Sakarā ar domstarpībām ar Zobenbrāļu ordeni 1218. gadā Livonijas bīskaps Alberts kopā ar Igaunijas bīskapu Teoderihu Šlēzvigā lūdza palīdzību Dānijas karalim Valdemāram II Igaunijas iekarošanā.

Dāņu iekarojumi (1219-1238)

1219. gada 23. martā Svētās Romas impērijas ķeizars Frīdrihs I Barbarosa uzdāvāja Magdeburgas arhibīskapam Albertam visas zemes viņpus Līvzemes, kuras tas pievērstu kristīgajai ticībai un iegūtu impērijai. Ar šo lēmumu nebija mierā Dānijas karalis Valdemārs II, kas pieteica savas pretenzijas ne tikai uz visām Igaunijas zemēm, bet arī uz Livonijas bīskapiju. Tādēļ 1219. gada jūnijā Dānijas karalis Valdemārs II kopā ar vēlāko Rīgenes vendu ķēniņu Viclavu I, Lundas arhibīskapu Andreasu un Igaunijas bīskapu Teoderihu devās karagājienā uz Rēveli. Pēc vienošanās ar igauņu vecākajiem viņi tagadējā Tallinas Domkalnā vecās igauņu Lindanises pils vietā sāka celt jaunu pili, kas vēlāk tika dēvēta par "dāņu pili". Pēc rēveliešu kristīšanas izcēlās militārs konflikts, kurā igauņi nogalināja bīskapu Teoderihu un piespieda dāņu karaspēku atkāpties no pilskalna. Tomēr Viclava karavīri spēja panākt lūzumu kaujas gaitā un krustneši guva uzvaru. Kaujā krita vairāk nekā 1000 igauņu karavīru. Jaunajā cietoksnī tika atstāts dāņu garnizons un bīskapi, kas ķērās pie Rēveles novada kristīšanas Lundas arhibīskaps nogalinātā Igaunijas bīskapa vietā iecēla savu kapelānu Vescelīnu, kas kļuva par pirmo dāņiem padoto Tallinas bīskapu.^[1] 1220. gadā Romas pāvests kristītās igauņu un līvu zemes piešķīra Dānijas karalim Valdemāram II, pret ko savukārt iebilda bīskaps Alberts un Zobenbrāļu ordenis. 1221. gada aprīlī sāmsalieši divas nedēļas aplenca Tallinu, bet nespēja to ieņemt.

1222. gada vasarā Dānijas karalis Valdemārs II rīkoja karagājienu pret Sāmsalu, kura laikā salā tika uzcelta mūra pils, kas visticamāk atradās tagadējās Kuresāres pils vietā. Jaunajā pilī pie Dānijas karaļa no viņam piešķirtās Līvzemes ieradās bīskaps Alberts, Zobenbrāļu ordeņa mestrs Folkvīns un līvu vecākie. Sarunu gaitā viņi panāca to, ka karalis bīskapam Albertam atdeva Līvzemi, turpretī Sakalas un Ugaunijas zemē viņš karaļa tiesības piešķīra Zobenbrāļu ordeņa brāļiem, bet garīgās tiesības Rīgas bīskapam.^[2] Pēc Dānijas karaļa un Livonijas delegācijas aizbraukšanas sāmsalieši kopā ar ridaliešiem aplenca dāņu mūra pili un piecas dienas bombardēja ar 17 akmeņu metamajām mašīnām paterellām. Pils aizstāvji padevās un atgriezās pie dāņiem Rēvelē. Sāmsalieši paturēja septiņus dāņus un Rīgas bīskapa brāli Teoderihu par ķīlniekiem miera apstiprināšanai. Sāmsaliešu uzvaras rezultātā visā Igaunijā sākās sacelšanās pret krustnešiem.

Pēc tam, kad 1223. gada sākumā sacēlušies igauņi uzbruka Tallinai, gada beigās notika vēl viens krievu un igauņu uzbrukums Tallinai, kuru uzbrucēji arī pēc četru nedēļu aplenkuma nespēja ieņemt. 1224. gadā notika vācu, letu un līvu karagājiens uz Hariju un Jervu, kas beidzās ar miera līguma atjaunošanu ar jerviešiem un viruiešiem. 1227. gada ziemā Romas pāvesta legāts Modenas Vilhelms vadīja gandrīz 20 000 vācu, līvu un letu karavīru karagājienu uz Sāmsalu un piespieda kristīties visus Sāmsalas iedzīvotājus. Tādēļ Sāmsala līdz pat 1560. gadam palika bīskapa un Livonijas ordeņa pārvaldībā. Pēc vācu krustnešu un Zobenbrāļu ordeņa sagrāves Saules kaujā un tā palieku pievienošanas Vācu ordenim izveidoja Livonijas ordeni. Dāņu karalis Valdemārs II un Livonijas ordeņa mestrs Hermanis Balke 1238. gadā noslēdza Stensbijas līgumu, ar kuru Dānija atguva Zobenbrāļu ordeņa un tā līvu un letu vasaļu 1227. gadā iekarotās Rēveles, Harijas un Virijas zemes.

Kari ar krieviem un lietuviešiem (1268-1279)

1268. gada 18. februārī Rakveres kaujā apvienotais Tērbatas bīskapijas, Dāņu Igaunijas, Sāmsalas-Vīkas bīskapijas un Livonijas ordeņa karaspēks apturēja Novgorodas organizētā krievu kņazu karaspēka iebrukumu Dāņu Igaunijā. 1269. gada martā notika apvienotā Livonijas Konfederācijas karaspēka atbildes karagājiens uz Pleskavu, kura piedalījās ap 180 Livonijas ordeņa un Dāņu Igaunijas bruņinieku un ap 18 000 letu, līvu un igauņu karavīru, kas "zirgos bija atjājuši, ko segām bija rotājuši pēc bruņinieku parauga". Uzbrukuma rezultātā Novgoroda izstājas no kara un noslēdza miera līgumu ar Livonijas ordeņa mestru.

Dāņu Igaunijas bruņinieki arī vēlāk piedalījās kopīgos karagājienos ar Livonijas ordeni. Tā 1279. gada 5. martā Aizkraukles kaujā pret lietuviešiem krita arī Rēveles dāņu bruņinieku kapteinis Eilarts Hobergs.^[3]

Jurģa nakts sacelšanās (1343)

Pamatraksts: Jurģa nakts sacelšanās

1343. gada Jurģos 23. aprīlī dāņiem pakļautajā Harijas zemē sākās igauņu Jurģa nakts sacelšanās, kad zemnieki masveidā atteicās no kristīgās ticības un nonāvēja apmēram 1800 svešzemnieku, ieņēma cisterciešu ordeņa Padizes klosteri un nogalināja 28 mūkus. Tika aplenkts Tallinas Domkalns un aicināti palīgā zviedri no Turku un Vīborgas. 25. aprīlī sacēlās arī Vīkas zemnieki un aplenca Hāpsalas bīskapa pili. Nemiernieki ievēlēja četrus ķēniņus, kas 1343. gada 4. maijā Paides pilī sāka sarunas ar Livonijas ordeņa mestru par tiešām vasaļattiecībām bez muižnieku starpniecības. 24. jūlijā sāmsalieši ieņēma Poides cietoksni un no salas padzina visus vāciešus. 1346. gadā Dānijas karalis Valdemārs IV pārdeva Harijas un Virijas provinces Livonijas ordenim par 19 000 markām.

Livonijas ordenis jauniegūtajās zemēs izveidoja Rēveles komtureju, Rakveres, Tolses, Narvas un Vasknarvas fogtejas.

Igaunijas hercogi

1220. gadā Dānijas karalis Valdemārs II ieviesa titulu Igaunijas kungs (latīņu: Dominus Estonie) vai Igaunijas hercogs (dāņu: Hertug af Estland), ko dāņu valdnieki pievienoja saviem tituliem kopš 1269. gada. Dāņu Igaunijas vietvaldis bija karaļa padomes nozīmēts Rēveles kapteinis (latīņu: capitaneus), kas rezidēja Tallinas Domkalna pilī. Zināms, ka 1279. gadā Rēveles kapteinis bija Eilarts Hobergs.

Zināms, ka pēc karaļa Kristapa II nāves 1332. gadā šo titulu piešķīra viņa otrajam dēlam princim Oto (dāņu: Otto af Lolland og Estland),^[4] bet 1338. gadā to atguva karalis Valdemārs III. Pēc Igaunijas pārdošanas Livonijas ordenim Dānijas karaļi vēl turpināja nomināli lietot šo titulu līdz 1456. gadam:

Ēriks V lietoja titulu no 1271. gada
Ēriks VI no 1286. gada
Kristaps II 1320. - 1326. gadā, 1329. - 1332. gadā
- princis Oto 1332. - 1338. gadā
Valdemārs III 1326. - 1329. gadā, no 1338. gada
Valdemārs IV 1340. - 1346. gadā, nomināli līdz 1375. gadam

Dāņu pretenzijas uz Livonijas zemēm 16.-17. gadsimtā

Krievijas caristes uzbrukuma rezultātā Livonijas kara sākumā 1558. gadā vairāki Livonijas Konfederācijas bīskapi piedāvājās pāriet Dānijas karaļa vasaļatkarībā. 1560. gadā Dānijas karalis Frederiks II iecēla savu brāli Magnusu par Kurzemes un Sāmsalas-Vīkas bīskapu un uzdeva viņam pārņemt šīs bīskapijas Dānijas kontrolē. Arī Rēveles bīskaps Morics Vrangelis un Livonijas ordeņa Sāmsalas daļas fogts Heinrihs Volfs atsacījās no savām tiesībām Dānijas labā. Pēc ierašanās Livonijā Magnuss 1561. gada jūnijā Kuresāres pilī tika iecelts par Sāmsalas, Vīkas un Kurzemes bīskapu un Rēveles administratoru (vācu: Bischoff der Stiffte Osell, Wieck vnd Churlandt, Administrator des Stiffts Reueil). 1562. gadā Krievijas cars Ivans IV noslēdza pret Zviedriju vērstu militāru savienību ar Dānijas karali, kurā Krievija atzina Dānijas tiesības uz īpašumiem Igaunijā, Sāmsalā un Kurzemē. Taču Septiņu gadu kara (1563-1570) sākumā Zviedrija atņēma dāņiem Igaunijas kontinentālo daļu un 1563. gada beigās Magnusa pārvaldē palika vienīgi Sāmsala, Dago sala un Kurzemes bīskapija.

1572. gada maijā Krievijas cars Magnusu iecēla par "Livonijas karali, igauņu un latviešu zemju kungu" (latīņu: Rex Livonia Dominus Esthoniae et Littiae, vācu: koning in Lifflandt, der Estnischen und lettischen Landen Herr)^[5] 1577. gada sākumā cars Ivans IV apstiprināja Magnusa tiesības uz zemēm Livonijā, kas atradās uz ziemeļiem no Gaujas. 1578. gadā tika noslēgts Dānijas un Krievijas pamiers uz 15 gadiem, kurā Dānija atzina Krievijas cara tiesības uz Livoniju, saglabājot vienīgi Sāmsalu un Muhu salu. Magnuss atteicās no Livonijas karaļa titula, padevās Polijas – Lietuvas valdnieka Stefana Batorija aizsardzībā, pameta lēņus Igaunijā un Vidzemē un apmetās Kurzemes bīskapijas galvaspilsētā Piltenē. Pēc viņa nāves 1585. gadā Polija-Lietuva piespieda Dāniju atteikties no Piltenes apgabala, vienīgi Sāmsala palika Dānijas kontrolē līdz pat 1645. gadam.

Atsauces

↑ «Indriķa hronika XXIII. 2.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 18. maijā. Skatīts: 2013. gada 8. decembrī.
↑ «Indriķa hronika XXVI 2.-4.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 30. maijā. Skatīts: 2013. gada 8. decembrī.
↑ Hermann von Wartberge. Chronicon Livoniae. Ed. E. Strehlke // Scriptores rerum Prussicarum, Bd. II. Leipzig, 1863. - S. 48
↑ Nordisk familjebok, 1914
↑ Edgars Dunsdorfs, Arnolds Spekke. Latvijas vēsture 1500-1600. Daugava, Stokholma 1964., 160 lpp.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Dāņu Igaunija.

[1] «Indriķa hronika XXIII. 2.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 18. maijā. Skatīts: 2013. gada 8. decembrī.

[2] «Indriķa hronika XXVI 2.-4.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 30. maijā. Skatīts: 2013. gada 8. decembrī.

[3] Hermann von Wartberge. Chronicon Livoniae. Ed. E. Strehlke // Scriptores rerum Prussicarum, Bd. II. Leipzig, 1863. - S. 48

[4] Nordisk familjebok, 1914

[5] Edgars Dunsdorfs, Arnolds Spekke. Latvijas vēsture 1500-1600. Daugava, Stokholma 1964., 160 lpp.

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]