Siguldas viduslaiku pils

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Siguldas pilsdrupas 2004. gadā.

Siguldas viduslaiku pils (latīņu: castellum Sygewaldensis, de castello Sygewaldensi, vācu: Schloss Segewold) ir viduslaiku pils Siguldā, Gaujas senlejas kreisajā krastā, pilsētas ziemeļaustrumu daļā. Celta Zobenbrāļu ordeņa mestra Venno laikā starp 1207. un 1209. gadu. Tā bija viena no pirmajām četrām konventa mītnēm[1], no 1432. gada kalpoja par Livonijas ordeņa landmaršala mītni. Livonijas kara laikā Siguldas pils bija Livonijas hercogistes pārvaldnieka jeb "Livonijas hetmaņa" Jāņa Hodkeviča rezidence (1566-1578).

Līdz mūsdienām saglabājušās pilsdrupas, 1960. - 1980. gados pilsdrupās bija veikta ziemeļu torņa un kapelas mūru konservēšana. Pils teritorijā vairākas reizes tika veikti arheoloģiskie izrakumi. Valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis un valsts nozīmes arhitektūras piemineklis.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Siguldas ordeņa pils 19. gadsimta beigās.
Siguldas pils, priekšpils un apkārtne (Zviedrijas Valsts arhīvs, 17.gs.).

Pēc Līvzemes dalīšanas līguma 1207. gadā līvu Satezeles zemes Gaujas kreisajā krastā zemes ieguva Zobenbrāļu ordenis. Indriķa hronikā minēts, ka 1212. gadā pils bijusi jau uzcelta, bet Atskaņu hronikā minēts, ka pils celta ordeņa mestra Venno laikā (1207 - 1209). Pils tika izmantota par ordeņbrāļu atbalsta punktu uzbrukumam Sateseles pili (1,5 km uz ziemeļaustrumiem no ordeņa pils). Siguldas pils kalpoja Gaujas ūdensceļa kontrolei, kā arī pretspēkam bīskapam piederošajai Turaidas pilij Gaujas labajā krastā. 1224. gadā pili apmeklēja pāvesta legāts Vilhelms no Modenas. Viņš šeit dibināja baznīcu un draudzi. Kopš 1432. gada pils bija Livonijas landmaršalu rezidence. No 1239. līdz 1432. gadam pilī dzīvojuši 10 Siguldas komturi, no 1422. līdz 1559. gadam šeit uzturējās 12 fogti, kā arī vairākas landmaršalam pakļautās amatpersonas. No 1560. gada šeit divus gadus atkal uzturējās komturi. 14. gadsimtā pie pils izveidojās apmetne. Šeit 1434. gadā melngalvjiem tika izlēņots krogs (gar Siguldu gāja ceļš no Rīgas uz Cēsīm un tālāk uz Tērbatu un Pleskavu). Pēc 1451. gada revīzijas datiem pilī dzīvojuši 12 bruņinieki, 3 priesteri, un 3 pusbrāļi.

Siguldas ordeņa pils cieta Livonijas kara sākumā. 1566. gadā, kad tika nodibinēta Livonijas hercogiste Lietuvas lielkņazistes sastāvā, Siguldas pils kļuva par tās pārvaldnieka jeb "Livonijas hetmaņa" Jāņa Hodkeviča rezidenci (1566-1578). 1582. un 1590. gados poļi veica pils ēku revīziju. Poļu-zviedru kara laikā (1601-1629) pils un pilsēta tika smagi izpostīti. 1625. gadā Zviedrijas karalis Siguldu uzdāvināja Aksela Uksenšērnas jaunākajam brālim Gabrielam, taču pēc muižu redukcijas tā viņam tika atsavināta. 1680. gadā tika izgatavots Siguldas pils plāns (glabājas Stokholmas kara arhīvā). Pēc Lielā Ziemeļu kara nopostītā pils tika pamesta.

1737. gadā Krievijas ķeizariene Anna pili uzdāvināja feldmaršalam Lasī. Pēc tam Sigulda nokļuva Braunu un vēlāk Borhu īpašumā. 19. gadsimtā ārējai priekšpilij ierīkoja vārtus ar gadskaitli (1867) un iekšējās priekšpils vārtu tornī tika izveidots Borhu dzimtas ģerbonis. Tad tika veikti arī mūru nostiprināšanas darbi, kuru laikā tika izveidotas divas pseidogotiskas arkas. Pilsdrupu saglabāšanas darbus vadīja Dmitrijs Kropotkins. 1878.—1881. gadā ārējās priekšpils teritorijā tika uzcelta jaunā pils. 1922. gadā Siguldas muižas centrs tika piešķirts Latvijas rakstnieku un žurnālistu arodbiedrībai. Otrajam pasaules karam beidzoties, pils atradās smagā stāvoklī. 1962. gadā tika veikta ziemeļu torņa konservācija, savukārt, kapitula zāles un kapelas telpu konservācijas un restaurācijas darbi tika veikti tikai pēc desmit gadiem. 1987. - 1988. gados pils teritorijā N. Treija vadībā tika veikti arheoloģiskie izrakumi. Arheoloģiskā izpēte turpinājās arī 1997. un 2000. gados.

2011. gadā uzsākts un 2012. gadā sekmīgi īstenots Eiropas Savienības līdzfinansēts projekts „Siguldas pilsdrupu rekonstrukcija un infrastruktūras pielāgošana tūrisma produkta attīstībai”. Tas ļāvis pilsdrupu vidi rekonstruēt un kvalitatīvi pilnveidot, iekļaut tūrisma maršrutos un veicināt tā atpazīstamību pasaulē kā unikālu ekoloģiski tīras vides un kultūrvēstures apvienojumu. Ikvienam ir iespēja uzkāpt Dienvidu un Ziemeļu torņos, kas līdz šim nebija pieejami, pastaigāties pa mūra sienām, izbaudīt senatnīguma auru un ainavas, kas paveras no torņa uz Gaujas senieleju un pārējiem pilsētbūvniecības pieminekļa vēsturiskajiem centriem.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Caune A., Ose I. Latvijas 12. gadsimta beigu - 17. gadsimta vācu piļu leksikons. Rīga, 2004.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]