Cūcene

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Cūcene
Lactarius turpis Fr.
Cūcene (Lactarius turpis)
Cūcene (Lactarius turpis)
Klasifikācija
ValstsSēnes (Fungi)
ApakšvalstsAugstākās sēnes (Dikarya)
NodalījumsBazīdijsēnes (Basidiomycota)
KlaseHimēnijsēnes (Agaricomycetes)
RindaBērzlapju rinda (Russulales)
DzimtaBērzlapju dzimta (Russulaceae)
ĢintsPienaiņu ģints (Lactarius)
SugaCūcene (L. turpis)
Sinonīmi
Lactarius necator,
Lactarius plumbeus
Cūcene Vikikrātuvē
Vecāku cūceņu lapiņas ir dzeltenīgi brūnganas
Maskējošā cepurītes krāsa apgrūtina cūceņu pamanīšanu zālē vai sūnās
Cūcenes sporas
Cūcene galvenokārt aug rudenī un var pazust starp lapām

Cūcene (Lactarius turpis, arī Lactarius necator un Lactarius plumbeus) ir Latvijā bieža pienaiņu ģints liela sēne, kuras augļķermeņi pēc apstrādes ir ēdami. Savu izmēru un formas dēļ tā reizēm tiek pieskaitīta krimildēm, kas ir nosacīta lielās pienaines apvienojoša grupa.[1]

Taksonomija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sākotnēji pirmais sugas aprakstītājs Pjērs Buljārs 1791. un 1793. gadā to nosauca attiecīgi par Agaricus necator un Agaricus plumbeus, taču mūsdienās nav skaidrs, kas kurā gadījumā bijis domāts. Epitetu turpis piešķīra Johans Veinmans un 1838. gadā, iekļaujot sugu pienaiņu ģintī, akceptēja Eliass Frīss.[2]

21. gadsimtā visus trīs nosaukumus L. turpis, L. necator un L. plumbeus parasti, bet ne visi autori,[3] uzskata par sinonīmiem.

Latvijā cūcenēm atšķiramas divas varietātes: lielas, gaļīgas un ar ilgi ieritinātu malu, kā arī mazākas, plānas un ar ātri atritinošos malu. Nav noskaidrots, vai tās ir sugas ģenētiski noteiktas dažādas varietātes vai formas, jeb vai tās ir tikai augtenes nosacītas.[4]

Nosaukuma epitets turpis veidots no latīņu valodas vārda "neglīts", vadoties no sēnes cepurītes virsmas netīrā izskata.

Nosaukumi citās valodās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Krievu valodā šī sēne saucas "melnā krimilde" ("чёрный груздь"), taču šai pašā valodā ar vārda "cūcene" burtisku tulkojumu "свинушка" tiek apzīmēta cūcenei nedaudz līdzīgā kailā mietene — ļoti bieži sastopama veselībai bīstama sēne. Vēl jo vairāk, šajā valodā žargonvārds "свинуха" tiek lietots šo abu sugu apzīmēšanai.[5] Tāpēc reizēm tulkotos avotos ieviešas kļūdas.

Igaunijā cūcenes ir tik populāras, ka igauņu valodā tām ir vismaz 8 sinonīmi.[6]

Apraksts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Augļķermeņi: cepurīšu sēnes, lapiņu sēnes.
  • Cepurīte: sākumā izliekta, vēlāk izpletusies līdz plakanai vai viegli ieliektai. Krāsa tumši olīvzaļa līdz tumši zaļganbrūnai ar gaišāku maliņu, vidū melngana, mitrā laikā lipīgi gļotaina, gaļīga, bieza, ar ilgi ieritinātu un jaunībā viegli matainu, vēlāk iztaisnojušos malu. Reizēm ar tumšākiem koncentriskiem apļiem. Platums 7—15 (25) cm. Uzpilinot virsmiziņai bieži lietojamo sēņu noteikšanas reaktīvu — kālija hidroksīdu, tā nokrāsojas violeta.
  • Lapiņas: ciešas, plānas, birzīgas, dakšveidā zarotas, līdz 7 mm platas, gar kātiņu nedaudz nolaidenas. Bāli dzeltenīgas, vēlāk pelēcīgi dzeltenas, ievainojumu vietās ar brūni melnganiem plankumiem.
  • Kātiņš: Zaļgans, cepurītes krāsā vai gaišāks par to, cilindrisks, uz leju tievāks, mitrā laikā lipīgi gļotains, sausā — spīdīgs. Vecumā dobs. Garums 2—8 cm, resnums 1—2,5 cm.
  • Mīkstums: bāli dzeltenīgs, vēlāk brūngans, blīvs, trausls, ar vieglu sveķu smaržu un sīvu garšu. Ievainojumu vietās izdala baltu, dedzinoši sīvu piensulu.
  • Sporas: ieapaļas, bezkrāsainas, birumraksts bālā krēmkrāsā ar sārtu nokrāsu, ar smalki kārpainu gandrīz pilnīgu tīklojumu (līdz 0,7 µm augstumam), izmēri 6—9/5,5—6,5 µm.[6][7][8][9]
  • Bazīdijas: caurspīdīgas, vālesveida līdz tuvu vālesveidam, četrsporu, 35—51/6,5—10,5 µm, sterigmu garums līdz 7 µm.
  • Cistīdas: Pleirocistīdas daudzskaitlīgas, vārpstas vai lancetes veida, caurspīdīgas, plānsienu, saturs sīkgraudains, 52—87/6,5—10 µm. Heilocistīdas daudzskaitlīgas, vārpstveidīgas, caurspīdīgas, plānsienu, 34—54/4—8 µm. Pseidocistīdas retas, neizvirzās no bazīdijām vairāk kā par 6,5 µm.[2]

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Suga plaši izplatīta Ziemeļu puslodes mērenajos un vēsajos reģionos, ievesta arī Austrālijā.[8][10] Veido mikorizu ar bērziem un eglēm.[6] Izvēlas mitras vietas, mežmalas, purvmalas, sūnājus, nelīdzenas vietas, skābas, trūdvielām bagātas augsnes, nereti aug izkliedētās grupās.[8][11] Latvijā parastais augšanas periods — no jūlija līdz novembrim.[6] Augusta beigās un septembrī reizēm parādās ļoti lielos daudzumos.[12]

Līdzīgas sugas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dižskābaržu pienainei ir mazāki izmēri un nav tumšu plankumu uz lapiņām.[8] Nepieredzējis sēņotājs var sajaukt ar kailo mieteni, kuras krāsai nav zaļganā piejaukuma un nav baltas piensulas. Vizuāli neatšķirami līdzīgu sugu nav.[12]

Lietošana pārtikā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Iesaka pēc novārīšanas lietot sālīšanai un marinēšanai,[6] jo tāpat kā daudzām pienainēm, cūcenei pat pēc novārīšanas nepieciešams vairāku dienu garš mērcēšanas laiks sīvās piensulas neitralizācijai. Pēc novārīšanas, kuru iesaka veikt vismaz 25 minūtes sālītā ūdenī,[13] cepurīte kļūst violeta līdz ķiršsarkana. Ir arī ieteikumi par vairākkārtēju ūdens maiņu vārot, lai aizstātu mērcēšanu.[14]

Sīvuma dēļ daudzās Rietumvalstīs, kurās nav sēņu marinēšanas un sālīšanas tradīciju, cūcenes un daudzas citas pienaines ar sīvu sulu tiek uzskatītas par indīgām,[2][15] neēdamām[16] vai mazvērtīgām, gan parasti norādot, ka pareiza sagatavošana, kāda pieņemta Austrumeiropā, padara sēni ēdamu.[2] Krievijā tiek augstu vērtēta.[12] ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācija ieskaita šo sugu ēdamajās sēnēs, norādot, ka pamatā to lieto Austrumeiropas zemēs.[17]

Cūcenes bieži ēd kukaiņu kāpuri ("tārpi"), kuru bojājumi labi redzami mīkstuma krāsas izmaiņu dēļ.

Indīgums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Neraugoties uz to, ka cūcene netiek pieskaitīta indīgajām sēnēm, tā ir viena no trīs sēnēm, ar kurām Latvijā saindējas visbiežāk (pārējās ir tāpat "fakultatīvi ēdamās" sēnes parastais vilnītis un dūmainā piltuvene),[18] jo tās dedzinošā piensula rada gremošanas trakta bojājumus, ja sēni lieto bez novārīšanas. Bez tam, daudzas ēdamās lapiņu sēnes, ieskaitot cūceni, satur nelielu toksisku vielu daudzumu, kuru novārīšana un ūdens noliešana samazina.

Kancerogēnums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1983. gadā somu zinātnieks Suortti paziņoja, ka atklājis cūcenēs nekatorīnu — vielu, kura varētu būt mutagēna un tādēļ varētu izraisīt vēzi.[19][20] Šis apgalvojums izplatījās presē un to akceptēja daļa mikologu.[21] Vienlaikus pats Suortti šai pētījumā atzina, ka vielas mutagēnumu viņa pētījumi nav spējuši pierādīt.[20] Nekatorīna kancerogēnā ietekme pa gandrīz 40 gadiem tā arī nav tikusi pierādīta, novērtēta vai vispār pētīta,[22] un tiek norādīts, ka tā jebkurā gadījumā sēnē ir nedaudz un novārīšana tā daudzumu papildus samazina.[13] Tomēr pārliecības trūkuma dēļ vairums mūsdienu Latvijas avotu iesaka cūcenes lietot ierobežotā daudzumā un pirms gatavošanas nogriezt vai nokasīt sveķaino tumšo slāni cepurītes virsmiziņas vidus iedobē, kurā koncentrējas vairums iespējami kaitīgo vielu.[13][22][23][24]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Sēnes.lv: Cūcene un krimildes
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 McNabb RFR (1971). "The Russulaceae of New Zealand. 1. Lactarius DC ex S.F. Gray". New Zealand Journal of Botany. 9 (1): 46—66. doi:10.1080/0028825x.1971.10430170.
  3. Noordeloos Machiel E.; Kuyper Thomas W. (1999). "Notulae ad Floram agaricinam neerlandicam XXXV — On the typification of Lactarius necator". Persoonia. 17 (2).
  4. FungiLV. Cūceņu fotogrāfijas
  5. Л.Лебедева, «Грибы», Госторгиздат, 1937., 63. lpp.
  6. 6,0 6,1 6,2 6,3 6,4 Sugu enciklopēdija: Cūcene
  7. I.Dāniele, D.Meiere "Lielā Latvijas sēņu grāmata", Karšu izdevniecība Jāņa sēta, Rīgā, 2020, 85. lpp.
  8. 8,0 8,1 8,2 8,3 Nature First: Lactarius turpis (Weinm.) Fr. — Ugly Milkcap
  9. «Грибы СССР», Мысль, Москва, 1980., 232. lpp.
  10. GBIF sugas atrašanas vietu karte
  11. Gribowiki.ru: Чёрный груздь
  12. 12,0 12,1 12,2 Lactarius necator vietnē toadstool.ru
  13. 13,0 13,1 13,2 FungiLv. Cūcene
  14. A.Balodis, “Rokasgrāmata sēņotājiem”, Liesma, 1974., 30. lpp.
  15. Š.Evansa, Dž.Kibijs, “Sēnes”, Zvaigzne ABC, 2004., 178. lpp. ISBN 9984-37-648-6.
  16. Reid, Derek; Phillips, Roger; Shearer, Lyndsay (1981). Mushrooms and other fungi of Great Britain and Europe. London: Pan Books. ISBN 0-330-26441-9.
  17. Boa E. (2004). Wild Edible Fungi: A Global Overview Of Their Use And Importance To People (Non-Wood Forest Products). Food & Agriculture Organization of the UN. p. 135. ISBN 978-92-5-105157-3.
  18. Jauns.lv: Ēdamas sēnes var kļūt toksiskas, 2010
  19. Suortti T (July 1984). "Stability of necatorin, a highly mutagenic compound from Lactarius necator mushroom". Food Chem. Toxicol. 22 (7): 579—81. doi:10.1016/0278-6915(84)90229-1. PMID 6547686.
  20. 20,0 20,1 von Wright A, Suortti T (August 1983). "Preliminary characterization of the mutagenic properties of 'necatorin', a strongly mutagenic compound of the mushroom Lactarius necator". Mutat. Res. 121 (2): 103—6. doi:10.1016/0165-7992(83)90107-0. PMID 6348529.
  21. Valsts mežu vietne par ēdamajām un citām sēnēm
  22. 22,0 22,1 E.Mūkins, "Padoms rokā 8(308) — Sēnes", izdevniecība "Latvijas Mediji", Rīga, 2020, 20. lpp.
  23. Latvijas Valsts Mežu sēņotāja ceļvedis Archived 2017. gada 13. jūnijā, Wayback Machine vietnē., PDF, 40. lpp.
  24. 12 populārākie jautājumi par sēnēm

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]