Cekulpīle

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Cekulpīle
Aythya fuligula (Linnaeus, 1758)
Tēviņš riesta laikā
Tēviņš riesta laikā
Mātīte
Mātīte
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlasePutni (Aves)
KārtaZosveidīgie (Anseriformes)
DzimtaPīļu dzimta (Anatidae)
ApakšdzimtaNirējpīļu apakšdzimta (Aythyinae)
ĢintsNirējpīles (Aythya)
SugaCekulpīle (Aythya fuligula)
Cekulpīle Vikikrātuvē

Cekulpīle (Aythya fuligula) ir pīļu dzimtas (Anatidae) Latvijā ligzdojoša ūdensputnu suga, kas pieder pie nirējpīļu ģints (Aythya). Tai ir ļoti plašs izplatības areāls un cekulpīle ir sastopama Eirāzijā, Āfrikā un Ziemeļamerikā.[1]

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ziemeļu populācijas ir gājputni

Cekulpīle ligzdo visā ziemeļu Palearktikā no Islandes līdz Sibīrijas austrumiem un Kamčatkai. Ligzdošanas areāla dienvidrobeža sasniedz Eiropas centrālo daļu un Mongolijas ziemeļus. Eiropas ziemeļu populācijas ziemo Rietumeiropā, Vidusjūras (Āfrikas krastus ieskaitot), Melnās un Kaspijas jūras reģionos, mazākā skaitā arī Baltijas jūras dienvidu daļai pieguļošajās teritorijās.[2] Ziemas periodā cekulpīles aizklejo līdz Ziemeļamerikai un ir novērojamas abos kontinenta krastos (gan rietumu, gan austrumu) Kanādā un ASV. Toties Lielbritānijas, Francijas ziemeļu, Vācijas un Polijas populācijas ir nometnieki.[3]

Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Cekulpīle Latvijā piemērotās vietās ir parasta ligzdotāja
Riesta laikā tēviņa melnajām spalvām ir ziliviolets, metālisks spīdums

Latvijā cekulpīle ir parasta caurceļotāja un piemērotās vietās, piemēram, seklos, ar veģetāciju bagātos ezeros un zivju dīķos parasta ligzdotāja. Latvijā ligzdo apmēram 800 - 1200 pāru. Nelielā skaitā valsts rietumu daļā regulāri pārziemo.[2]

Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Cekulpīle ir neliela vai vidēji liela pīle, kurai raksturīgs dzimumu dimorfisms. Tēviņi ir lielāki nekā mātītes. Tēviņa ķermeņa garums ir 42—48 cm, svars 753—1026 g, mātītes ķermeņa garums ir 30—44 cm, svars 629—906 g. Abu dzimumu spārnu izplētums ir apmēram 70 cm.[4] Abiem dzimumiem ir cekuls, tikai tēviņiem tas ir izteiktāks un pamanāmāks.[4]

Dzimumiem ir atšķirīgs arī apspalvojums. Tēviņi ir melnbalti, ar zilivioletu, metālisku spīdumu uz tumšajām spalvām. Tiem ir koši melna galva, kakls, spārni un mugura, bet vēders, sāni un spārnu apakšas ir baltas. Arī uz spārnu virspuses ir balta, plata šķērsjosla. Mātītes apspalvojums ir šokolādes brūns, kas uz muguras, galvas un kakla ir tumšāks. Sāni ir gaišāk dzeltenbrūni, pavēdere un spārnu apakšas baltas. Mātītēm reizēm cekuls nav attīstījies. Gan tēviņiem, gan mātītēm ir koši dzeltenas acis un tumši pelēks knābis ar melnu galu.[4] Jaunās cekulpīles izskatā ir līdzīgas mātītēm, lai gan krāsas ir mazāk košas, cekuli mazāki un knābja gals nav melns.[3] Arī tēviņi ārpus vairošanās sezonas kļūst līdzīgāki mātītēm - melnais apspalvojums kļūst brūngans, cekuls mazāks vai izzūd pavisam.[4]

Cekulpīles var viegli sajaukt ar ķerru (Aythya marila) un Ziemeļamerikā dzīvojošo gredzenknābja pīli (Aythya collaris).[3] Līdzīgi kā cekulpīlēm arī šīm divām sugām ir tumši pelēki knābji ar melnu galu. Turklāt cekulpīle mēdz sapāroties ar abām šīm sugām, radot hibrīdpēcnācējus, kas atgādina abu vecāku sugas.[3]

Uzvedība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Migrācijas laikā uz ligzdošanas vietām cekulpīles izveido monogāmus pārus
Mātīte ar pīlēniem

Cekulpīle ligzdo aizaugušu un seklu ezeru krastos, tā sastopama arī jūras krastā un lagūnās, kā arī slapjos purvos. Cekulpīle dod priekšroku ūdenstilpnēm, kas ir 3—5 metrus dziļas un kuru krasti aizauguši ar garām zālēm, piemēram, niedrēm. Niedres ne tikai paslēpj un pasargā no plēsējiem, bet nodrošina arī aizvēju. Ziemas mēnešos cekulpīles uzturas lielākās un atklātākās ūdenstilpnēs. Migrācijas laikā tās var novērot arī upju krastos.[4] Cekulpīles ir izteikti ūdensputni un vienmēr uzturas ūdens tuvumā.

Olu dēšanas un perēšanas laikā tēviņš ap ligzdu nostiprina teritoriju, kuru apsargā no citiem tēviņiem un ienaidniekiem. Kad mazuļi izšķiļas tēviņs, atstāj mātīti. Ārpus vairošanās sezonas cekulpīles ir sabiedriskas un veido barus. Kopumā tēviņi ir samērā klusi, izņemot riesta laiku. Visvieglāk cekulpīli var atšķirt no citām līdzīgām sugām, vērojot ieniršanu, jo cekulpīlēm šis ieradums ir atšķirīgs no pārējām nirējpīlēm. Pirms ieniršanas tās nedaudz izceļas no ūdens, lai būtu vieglāk ienirt. Jaunie putni un mazuļi pavada īsāku laiku zem ūdens kā pieaugušie, tie arī parasti nirst daudz seklākos ūdeņos. Ieniršanas dziļums pieaug atbilstoši pīles lielumam. Zem ūdens tās uzturas, sākot ar dažām sekundēm un beidzot ar minūti.[4]

Atsevišķos gadījumos raksturīgs fakultatīvais ligzdošanas parazītisms: tā iedēj savas olas citu sugasmāsu ligzdās. Tiek uzskatīts, ka šāda parādība izveidojas situācijās, ja cekulpīlēm trūkst vietas, kur izveidot savu ligzdu.[5]

Barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Cekulpīles kā visas nirējpīles barojas, ienirstot zem ūdens un meklējot dažādus ūdenskukaiņus, moluskus, kukaiņu kāpurus un vēžveidīgos. Cekulpīle pārmeklē zemūdens augus un augsni, apgriežot apkārt akmentiņus un citus noslīkušus priekšmetus, zem kuriem varētu slēpties upuri.[3] Ja upuris ir neliels, tas tiek norīts uzreiz vesels, bet, ja tas ir lielāks, cekulpīle to iznes krastā, kur ar knābi vispirms atbrīvojas no gliemja vai vēžveidīgā čaulas. Tā barojas arī ar dažādu augu lapām, stiebriem un saknēm, retāk ar sēklām.[4]

Ligzdošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Cekulpīles veido monogāmus pārus, kuri tiek izveidoti lidojuma laikā uz ligzdošanas vietām. Pāris paliek kopā līdz jūnijam beigām vai jūlija sākumam.[4] Lai arī par jauno paaudzi rūpējas tikai mātītes, tēviņi neperē un nerūpējas par mazuļiem,[3] tēviņš ligzdošanas sezonas iesākumā veic sarga lomu, vēro apkārtni un brīdina, ja nepieciešams.[4] Ligzda tiek būvēta starp biezi saaugušiem augiem, īpaši iecienītas ir nelielas saliņas, kas plēsējiem nav sasniedzamas no krasta. Būvniecībai tiek izmantoti dažādi pieejamie augi, bet beigās tā tiek izklāta ar dūnām, kuras mātīte izrauj sev no krūtīm.[3] Paiet apmēram nedēļa līdz ligzda ir uzbūvēta.[4] Perēšana iesākas tikai tad, kad mātīte ir beigusi dēt olas, apmēram 6—14, bet visbiežāk 8—10.[4] Olas ir olīvzaļas vai zaļpelēkas. Inkubācijas periods ilgst apmēram 26—27 dienas un visi pīlēni izšķiļas vienas diennakts laikā. Uzreiz pēc izšķilšanās mazuļi spēj sekot savai mātei un baroties paši. LIgzda tiek pamesta līdzko pēdējais pīlēns ir izšķīlies. Jaunās cekulpīles lidot sāk apmēram 50 dienu vecumā un uzreiz pēc tam kļūst pastāvīgas.[3]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. IUCN: Aythya fuligula
  2. 2,0 2,1 «Ornitofaunistika: Cekulpīle Aythya fuligula». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 24. aprīlī. Skatīts: 2014. gada 18. aprīlī.
  3. 3,0 3,1 3,2 3,3 3,4 3,5 3,6 3,7 «ARKive: Tufted duck (Aythya fuligula)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 3. martā. Skatīts: 2014. gada 18. aprīlī.
  4. 4,00 4,01 4,02 4,03 4,04 4,05 4,06 4,07 4,08 4,09 4,10 ADW: Aythya fuligula
  5. Lai tiktu vaļā no citiem mazuļiem, dzeguzēnam uz muguras ir bedrīte

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]