Chrysolina

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Chrysolina
Chrysomela Motschoulsky, 1860
Chrysolina polita
Chrysolina polita
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Posmkāji (Arthropoda)
Klase Kukaiņi (Insecta)
Kārta Vaboļu kārta (Coleoptera)
Dzimta Lapgraužu dzimta (Chrysomelidae)
Apakšdzimta Chrysomelinae
Cilts Chrysomelini
Ģints Chrysolina
Sinonīmi
  • Chrysomela auct. nec Linnaeus, 1758
  • Ghesquièreita Bechyne, 1950
  • Ghesquièrita Bechyne, 1950
  • Oreina Monros et Bechyné, 1956
Iedalījums
Chrysolina Vikikrātuvē

Chrysolina ir lapgraužu dzimtas ģints, kurā ietilpst apmēram 480 sugas. Tā ir viena no lielākajām ģintīm lapgraužu dzimtā pēc sugu skaita.[1] Ģints nominatīvā suga ir Chrysolina staphylea.[2]

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šobrīd ir aprakstītas apmēram 480 sugas (ar apmēram 250 pasugām), kas ietilpst 65 apakšģintīs (un dažām negrupētām sugam), kas ir izplatītas pa visu pasauli. Vislielākais sugu daudzums sastopams Eiropā, Āzijā un Āfrikā.[2] Ķīnā ir reģistrētas 83 sugas no 17 apakšģintīm.[1]

Ziemeļamerikā ir reģistrētas tikai 15 sugas, kur daļa no tām ir ievestas (introducētas sugas).[2][3] Sugas, kas ir sastopamas Austrālijā, Jaunzēlandē un Dienvidamerikā ir introducētas sugas ar cilvēka palīdzību.[1] Dienvidamerikā Argentīnā 2006. gadā pirmo reizi ir atzīmēts Chrysolina ģints pārstāvis, Chrysolina quadrigemina.[4]

Latvijā ir reģistrēta 21 suga. Pēc lapgraužu dzimtas revīzijas Latvijā ir izslēgtas dažas sugas (Chrysolina rufa, Chrysolina fuliginosa galii, Chrysolina quadrigemina) un iekļautas divas jaunas sugas: Chrysolina coerulans un Chrysolina aurichalcea. Vēl Chrysolina americana nav reģistrēta jau no 20. gadsimta 50. gadiem.[5] Šobrīd Latvijas sarakstā ir iekļautas šādas sugas:[6]

Pieaugušo īpatņu apraksts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šī ģints pārstāvju diagnostiskas raksturīpašības ir:[7]

  • segspārnu epipleiru iekšējā malā tikai pie virsotnes ir matiņu kopums;
  • postnotuma izaugums starp vidējiem koksiem ir apriņķots;
  • segspārnu disks bez šķērsdobumiem.

Attīstīšanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vairākas vaboles dēj olas, bet dažas sugas ir dzīvdzemdētājas. Iekūņojas augsnē. Ziemu pavada imago stadijā, retāk olu stadijā.[6]

Ekoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kāpuri un imago ir augēdāji (fitofāgi), kas barojas ar lakstaugiem galvenokārt no lūpziežu, kurvjziežu un asinszāļu dzimtām, retāk no gundegu, graudzāļu, tauriņziežu, ceļteku, rubiju, cūknātru, sūreņu un citam dzimtām.[6] Dažas sugas ir monofāgas fitofāgas, kas nozīmē, ka vaboles barojas ar vienu augu sugu vai dažam sugām no vienas ģints.[8]

Chrysolina hyperici vaboles ir monofāgas, kas barojas tikai ar asinszāļu ģints pārstāvjiem. Tā ir viena no 12 zināmam Chrysolina sugām, kas barojas ar asinszālēm. Viens no veicinošiem faktoriem, kas liek vabolēm baroties ar asinszālēm ir fotodinamiski aktīva pigmenta esamība šajos augos, kuru dēvē par hipericīnu. Vabolēm, kas barojas ar asinszālēm, ir specifiskas sensilas, latīņu: sensilla chaetaca. Tie ir receptori, kas atrodas uz kāju pamatnes, un palīdz noteikt hipericīna esamību augu lapās.[8]

Invazīvo augu bioloģiskā kontrole[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dažas Chrysolina tiek izmantotas kā bioloģiskie aģenti cīņā pret invazīviem augiem dažās valstīs. Ziemeļamerikas valstīs, Jaunzēlandē un Austrālijā ir introducēta divšķautņu asinszāle, kas ļoti izplatās jaunās zemēs, ievesta no Eiropas Chrysolina geminata, Chrysolina hyperici un Chrysolina quadrigemina lapgrauži, kā cīņas līdzeklis ar asinszāli.[9]

Dabiskie ienaidnieki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Starp plēvspārņiem ir dažādi parazitoīdi, kas parazitē uz preimaginālām vaboļu stadijām — olas, kāpura un kūniņas. Eulophidae dzimtas pārstāvji (Eulophus chrysomelae) ir Chreysolina kūniņas endoparazīts; Mymaridae dzimtas pārstāvji (Anaphes ovata, Anaphes brachygaster) ir olu parazīti.[10]

Uz Chrysolina vabolēm parazitē arī divspārņi. No kāpurmušu dzimtas dažas sugas (Meigenia bisignata, Meigenia dorsalis, Meigenia majuscula, Pericheta unicolor, Macquartia chalconota, Macquartia dispar, Macquartia tessellum) ir pārsvarā kāpuru parazīti, dažreiz arī kūniņu. Divspārņi no Rhinophoridae dzimtas (Rhinophora lepida) arī atzīmēti, kā Chrysolina parazītoīdi.[10]

Daži apikompleksi (latīņu: Apicomplexa) no Gregarinidae dzimtas (piemēram, Gregarina crenata) dzīvo Chrysolina ķermenī un parasti nekaitē saimniekiem.[11]

Interesanti fakti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • ASV, Kalifornijas štatā, Humboldt apgabalā ir uzstādīts monuments godā par Chrysolina geminata veiksmīgu cīņu pret asinszālēm.[12]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 Si-Qin Ge, Maure Daccordi, Wen-Zhu Li & Xing-Ke Yeng (2011). Seven new species of the genus Chrysolina Motschulsky from China (Coleoptera: Chrysomelidae: Chrysomelinae). Zootaxa 2736: 31–43 ISSN 1175-5326
  2. 2,0 2,1 2,2 Andrzej O. Bieñkowski A study on the genus Chrysolina MOTSCHULSKY, 1860, with a checklist of all the described subgenera, species, subspecies, and synonyms (Coleoptera: Chrysomelidae: Chrysomelinae). — Wrocław, Polska: 2001. Vol. 12 № 2. P. 105-235
  3. Eric R. Eaton & Kenn Kaufman Kaufman Field Guide to Insects of North America. — Park Avenue South, New York: Houghton Mifflin Harcourt, 2007. — P. 160. — 392 pp. — ISBN 978-0-618-15310-7
  4. Turienzo, Paola. First record in Argentina of a plant-insect association, with interest in biological control. Ecología Austral. Asociación Argentina de Ecología. 2006. Vol. 16. P. 95-98.
  5. Dmitrijs Teļnovs. Compendium of Latvian Coleoptera. Check-List of Latvian Beetles (Insecta: Coleoptera) : entomoloģijas saraksts. — Latvija, Rīga: Latvijas Entomoloģijas biedrība, 2004. — Sēj. I. — № 2. — ISBN 9984-9768-0-7.
  6. 6,0 6,1 6,2 Andris Bukejs & Dmitry Telnov On Latvian Chrysomelinae (Coleoptera: Chrysomelidae): 4. Genus Chrysolina Motschulsky, 1860. Acta Zoologica Lituanica. Daugavpils, Latvia: Institute of Systematic Biology, Daugavpils University, 2010. Vol. XX. № 2. P. 133—150. ISSN 1648-6919. DOI:10.2478/v10043-010-0013-8
  7. Определитель насекомых Дальнего Востока СССР. Т. III. Жесткокрылые, или жуки. Ч.2. / под общ.ред. П. А. Лера. — Ленинград: «Наука», 1992. — С. 538. — 704 с. — 1400 экз.
  8. 8,0 8,1 Robert L. Metcalf & Esther R. Metcalf. Plant Kairomones in Insect Ecology and Control. New York: «Springer», 1992. pp. 19—20. 184 P. ISBN 978-0412019913.
  9. Ronny Groenteman, Simon V. Fowler & Jon J. Sullivan. Response of two Chrysolina species to different Hypericum hosts. — Seventeenth Australasian Weeds Conference. P. 227—230.
  10. 10,0 10,1 P. H. Jolivet, M. L. Cox & E. Petitpierre (eds.). Novel aspects of the bioloģy of Chrysomelidae. pp. 419-467, 1994.
  11. Pierre Jolivet & George Poinar. Parasites, commensals and phoretics of Timarcha (Coleoptera: Chrysomelidae). Vol. 18(4): 589-596 Wrocław, 28 XII 2007
  12. Лобанов, Андрей. Монумент, посвященный листоеду Chrysolina geminata. Сайт ЗИН РАН (zin.ru)

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]