Pāriet uz saturu

Dēles

Vikipēdijas lapa
Dēles
Hirudinea (Lamarck, 1818)
Medicīnas dēle (Hirudo medicinalis)
Medicīnas dēle (Hirudo medicinalis)
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
VirstipsSpirālveidīgie (Lophotrochozoa)
TipsPosmtārpi (Annelida)
KlaseClitellata
ApakšklaseDēles (Hirudinea)
Dēles Vikikrātuvē

Dēles, dēļu apakšklase (Hirudinea) ir viena no Clitellata klases apakšklasēm, kas pieder posmtārpu tipam (Annelida).[1] Ir zinātnieki, kas uzskata, ka dēles ir atsevišķa klase, nevis Clitellata apakšklase.

Dēles sastopamas gan mērenā klimata joslā, gan tropu biomā, tās dzīvo galvenokārt saldūdenī, retāk jūrā vai uz sauszemes.[2] Medicīnas dēle un vēl dažas dēļu sugas ir tikušas izmantotas medicīnā tūkstošiem gadu, lai gan lielākā daļa dēļu nebarojas ar asinīm, bet medī nelielus bezmugurkaulniekus, kurus norij veselus. Dēlēm ir mīksts ķermenis, un ir grūti iedomāties dēļu fosiliju, tomēr Bavārijā ir atrastas 2 dēļu fosilijas, kuru vecums ir apmēram 145 miljoni gadu. Zinātnieki uzskata, ka senās dēles dzīvoja saldūdenī, un tās bija asinssūcējas.[3]

Pasaulē ir apmēram 400 dēļu sugas, un Latvijā no tām mājo 15 sugas:[2] 1 suga no žokļdēļu dzimtas (Hirudinidae), 1 suga no melno žokļdēļu dzimtas (Haemopidae), 8 sugas no plakandēļu dzimtas (Glossiphonidae), 4 sugas no rīkļdēļu dzimtas (Erpobdellidae) un 1 suga no zivjdēļu dzimtas (Piscicolida). Pazīstamākā ir medicīnas dēle (Hirudo medicinalis), kas dzīvo ūdensaugiem bagātos, nedaudz purvainos ūdeņos.

Īpašības un dzīves veids

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Lielākā daļa dēļu dzīvo saldūdenī

Šīs apakšklases pārstāvjiem mutes piesūceknis atrodas priekšgalā, kura iedobē ir mute, bet pakaļgalā ir otrs piesūceknis, kurš ir galvenais piestiprināšanās orgāns. Tādēļ otrais piesūceknis parasti ir lielāks par mutes piesūcekni. Dēles, tāpat kā sliekas, ir hermafrodīti. Daļa dēļu, bet ne visas, ir hematofāgi jeb asinssūcēji. Hematofāgās dēles piestiprinās pie sava upura un sūc asinis tiem tik ilgi, kamēr ir piepildījušās. Tad tās atdalās no donora un sagremo izsūktās asinis. Dēles ķermenis sastāv no 34 posmiem. Kad dēle piestiprinās savam upurim, tā izdala anestezējošu līdzekli, tādējādi donors nejūt dēles piesūkšanos.

Daļa no dēlēm ir plēsīgas, un tās uzbrūk sīkiem ūdensdzīvniekiem, bet citas ir ektoparazīti, kuras sūc dažādu bezmugurkaulnieku, piemēram, gliemju vai mugurkaulnieku, tai skaitā arī cilvēka asinis. Dēles visbiežāk sastopamas ar augājiem bagātās dīķu, ezeru un upju piekrastēs. Dažu sugu dēles rūpējas par saviem pēcnācējiem, nodrošinot ar barības resursiem, tos transportējot un aizsargājot. Šāds uzvedības modelis ir ļoti unikāls starp posmtārpiem.

Reprodukcija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dēles ir hermafrodīti, kas nozīmē, ka katrai ir gan vīrišķie, gan sievišķie reproduktīvie orgāni. Divām dēlēm sakļaujoties, tās apmainās ar šķidrumu, kurā peld spermatozoīdi. Tāpat kā sliekas, arī dēles olšūnu nobriešanas laikā izdala biezu šķidrumu, kas veido gļotainu uzroci (clitellum). Uzrocim slīdot pāri olvadu un sēklas uztvērēju atverēm, tajā iekļūst olšūnas un šķidrums ar spermatozoīdiem. Pēc tam dēle izlien no uzroča. Uzroča gali noslēdzas, izveidojot kokonu, kurā atrodas apaugļotas olšūnas. No tām kokonā attīstās jaunās dēles.

Barošanās

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Dēle uzbrūk gliemezim

Hematofāgo dēļu gremošanas sistēma sākas ar muti, kas atrodas ķermeņa priekšgalā. Tas ir piestiprināts pie rīkles, kur sākas barības vads. Barības vads beidzas pie guzas, kurai seko zarnas un kuras beidzas pie pakaļgala piesūcekņa. Guza ir veidotas tā, ka spēj uzņemt 5 reizes vairāk asinis nekā sver pati dēle. Asinis guzā saglabājas šķidrā stāvoklī, jo dēle izdala antikoagulantu. Izsūcot 5 - 15 mililitrus asiņu, dēle ievada asinsrites sistēmā apmēram 400 bioloģiski aktīvu vielu. Galvenais no tiem ir hirudīns, tā ietekmē paplašinās kapilāri, pavājinās asins recēšana, un tas šķīdina trombus, kas asins recēšanas īpatnību dēļ var veidoties asinsvados, provocējot insultu vai infarktu. Tieši šo īpašību dēļ medicīnā tiek izmantotas medicīnas dēles, tomēr to lietošana mūsdienās ir diskutabla.[4] Guzā ir arī īpašas baktērijas, kas neļauj asinīm bojāties. Pateicoties šīm īpašībām, piemēram, medicīnas dēle gada laikā barojas tikai divas reizes.

Plēsīgo dēļu gremošanas sistēma ir līdzīga hematofāgajām dēlēm, bet dažām sugām ir snuķis. Snuķdēles parasti nekustīgi guļ un gaida medījumu. Pie izdevības upuris tiek satverts ar snuķi, to izmantojot kā šķēpu.[5]

Dēļu kodieni

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pēc dēles noņemšanas apmēram nedēļu saglabājas dēles koduma brūce

Daļa dēļu barojas ar asinīm, bet ne visas dēles var iekost. 90% no asinssūcējām dēlēm barojas vaļējās brūcēs. Upuri var būt rāpuļi, abinieki, zivis un zīdītāji, cilvēku ieskaitot. Dēle piestiprinās pie donora tajā brīdī, kad piekožas, un paliek tik ilgi līdz piesūcas pilna ar asinīm. Parasti tās ir kādas 20 minūtes. Tā kā dēle izdala antikoagulantu, tad pēc dēles noņemšanas brūce var asiņot vairāk kā parasti līdzīga lieluma brūce. Antikoagulants iedarbojas vairākas stundas pēc dēles noņemšana un brūces notīrīšanas. Dēles parasti pārnēsā dažādus parazītus savā gremošanas sistēmā, bet tie nav kaitīgi cilvēkam, jo nespēj izdzīvot ārpus dēles. Tomēr baktērijas, vīrusi un parazīti no iepriekšējā upura var izdzīvot dēles gremošanas sistēmā apmēram mēnesi un var tikt pārnesti uz nākamo upuri. Piemēram, Āfrikā Kamerūnā ir novērots, ka dēles pārnes no viena cilvēka uz otru HIV un hepatītu B.[6]

Dēles noņemšana

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Viena no drošām metodēm, kas tiek ieteikta, lai noņemtu piesūkušos dēli, ir naga vai cita plakana un trula priekšmeta izmantošana. Ar nagu cenšas pārraut mutes piesūcekni (dēles tievāko galu), pēc tam atrauj pakaļgalu un aizmet dēli. Āda ar nagu jāspiež dēles virzienā līdz mutes piesūceknis atlaižas. Šajā brīdī dēle atlaiž žokļus.[7] Ļoti bieži tiek izmantota uguns, piemēram, aizdedzināta cigarete, sāls, ziepes, alkohols, etiķis, citronu sula, kukaiņu inde un gāzētu ūdeni, tomēr mediķi šos paņēmienus neiesaka. Tas rosina dēli brūcē izvemt visu kuņģa saturu un ātri atdalīties. Izvemtajā kuņģa šķidrumā var būt dažādas baktērijas un vīrusi, kas var izraisīt saslimšanu.[7] Ja dēle ir piesūkusies iekšējos dobumos, kā nāsis vai vagīna, tad palīdzība jāmeklē pie ārstiem.[8][9]

Aizsardzība pret dēlēm

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ir diezgan grūti sevi aizsargāt pret dēlēm vidē, kas ir intensīvi dēļu apdzīvota. Viens no drošākajiem veidiem ir apsegt ādu, neatrasties ūdenī ar kailu ādu. Kukaiņu atbaidītāju lietošana ir diskutabla, bet ir novērots, ka spēcīgie tropu kukaiņu atbaidītāji iedarbojas arī uz dēlēm. Ja ūdenī atrodas tikai kājas, tad tās vajadzētu pasargāt ar īpašām dēļu zeķēm. Šīs zeķes ir arī gaišā krāsā, un tādēļ viegli uz tām pamanāmas tumšās dēles, kas rāpo uz augšu pa kāju, meklējot ādu.

Hirudoterapija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dēļu lietošanai medicīnā ir 2500 gadus sena vēsture. Tās ārstniecības nolūkos sāka lietot Ājurvēdas ārsti Indijā. Dēļu izmantošana medicīnā ir aprakstīta arī Senajā Grieķijā. Mūsdienās dēļu izmantošana ārstniecībā atsākās 1980. gados pēc ilgstoša nolieguma laika. Ārstniecībā izmanto tikai medicīnas dēles. To iedarbība veiksmīgi aizstāj daudzus mūsdienu medikamentus. Medicīnas dēles ir drošas, no tām nevar iegūt parazītus, jo tās tiek speciāli audzētas, un katra tiek izmantota tikai vienu reizi. Pēc seansa tā tiek iznīcināta. Hirudoterapiju ieteic, ja pacientam ir vēnu problēmas, trombu veidošanās, augsts asinsspiediens. Dēles uzlabo apetīti, ārstē hroniskus iekaisumus, mazina sāpes un atjauno organismu. Piemēram vecu trombu nespēj izšķīdināt vislabākās zāles, bet, liekot dēles, to fermenti tiek veiksmīgi galā arī ar veciem trombiem.[4]

Klasifikācija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ 1,0 1,1 Hirudinea
  2. ↑ 2,0 2,1 Posmtārpi
  3. ↑ «Hirudinea». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 11. februārī. Skatīts: 2011. gada 8. martā.
  4. ↑ 4,0 4,1 «Dabas dots asinssūcējs». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 28. oktobrī. Skatīts: 2011. gada 9. martā.
  5. ↑ «All about leeches». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 21. augustā. Skatīts: 2011. gada 9. martā.
  6. ↑ Nehili M, Ilk C, Mehlhorn H, Ruhnau K, Dick W, Njayou M (1994). "Experiments on the possible role of leeches as vectors of animal and human pathogens: a light and electron microscopy study". Parasitology Research 80 (4): 277–90. doi:10.1007/BF02351867
  7. ↑ 7,0 7,1 The Knowledge: Removing a leech[novecojusi saite]
  8. ↑ Blood-sucker gets up woman's nose
  9. ↑ «An Unusual Cause Of Vaginal Bleeding: A Case Report». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 15. decembrī. Skatīts: 2017. gada 20. jūlijā.
  10. ↑ «Dēles – Hirudinea». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 15. maijā. Skatīts: 2011. gada 8. martā.
  11. ↑ «Classification of Leeches (Hirudinea)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 1. maijā. Skatīts: 2011. gada 8. martā.
  12. ↑ Order Rhynchobdellida
  13. ↑ «Global diversity of leeches». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 4. martā. Skatīts: 2016. gada 18. septembrī.
  14. ↑ Animals un Plants Unique to Chile
  15. ↑ «(Hirudinea: Salifidae)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 19. februārī. Skatīts: 2009. gada 19. februārī.
  16. ↑ «Higher Level Relationships of Leeches». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 16. septembrī. Skatīts: 2011. gada 8. martā.
  17. ↑ Semiscolecidae[novecojusi saite]

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Autoritatīvā vadība
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Dēles&oldid=4151760"