Dītrihs fon Grīningens
Dītrihs no Grīningenas vai Greningas Ditriķis (vācu: Dietrich von Grüningen. latīņu: Theodoricus a Gröningen, Theodorus à Gronen) bija Livonijas ordeņa vicemestrs (1239.—1241.) un mestrs (1242.—1245.VII), Vācu ordeņa mestra vietnieks (1245) un sūtnis pie Romas pāvesta, Livonijas un Prūsijas mestrs (1249—1254) un vēlāk Vācu ordeņa mestrs (1254—1256), pēc tam atkārtoti Prūsijas mestrs (1258).
Dzīves gājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Dītrihs cēlies no Tīringenes landgrāfu ministeriāliem. 1234. gadā iestājies Vācu ordenī un jau 1237. gadā bijis kandidāts Livonijas mestra amatam, taču pieredzes trūkuma dēļ aizstāts ar Hermani Balki, kuru viņš tad pavadījis uz Livoniju (Benninghoven, 1965; Fenske, Militzer 1993). No 1239. līdz 1241. gadam pēc Hermaņa Balkes aizbraukšanas pildīja mestra pienākumus Livonijā, taču no 1242. līdz 1245. gadam bija Livonijas ordeņa mestrs.
1245. gadā Livonijas ordeņa komturu sapulce nolēma viņu sūtīt uz Svēto zemi pie Vācu ordeņa lielmestra, kas viņu iecēla par savu vietnieku un sūtni Romā. No 1249.—1254. gadam viņš kalpoja kā Vācu ordeņa Prūsijas zemes mestrs. 1254. gadā Dītrihs vadīja Vācu ordeņa sūtniecību pie Romas pāvesta Inocenta IV, kur viņš panāca pāvesta bullas izdošanu prūšu zemes Bārtas un Galindas kristīšanas atbalstam. No 1254. līdz 1256. gadam Dītrihs bija Vācu ordeņa mestrs Vācijā. 1254. gada decembrī viņš panca izlīgumu ar Rīgas arhibīskapu, Sāmsalas, Kurzemes un Tērbatas bīskapiem. No 1258. gada atkārtoti Prūsijas mestrs.
Dokumenti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1247. gadā Prūsijas virsmestris, Tīringas grāfs Konrads, atsūtīja Livonijai citu mestri — Greningas Ditriķi. Šis mestris ar lielu kaŗaspēku uzbruka kuršiem, ielauzās viņu zemē, daudzus nokāva, un palicis kādu laiku šai zemē, uzcēla Kuldīgu un Embūti, un ielika šinīs pilīs daudz kaŗaspēka. Kuršiem viņš lika ziņot, ka visi tie, kas kristīsies, padosies ordenim un maksās nodevas, taps atstāti dzīvi.
Bet kurši negribēja labprāt kristīties, tā ka izcēlās tādēļ daža sīva kauja un dažs labs ordeņbrālis krita kaujā, kamēr kuršus paspēja piegriezt pie kristīgas ticības. Kurši nojauda ordeņa nopietnību un padevās Lietavas firstam Mintautam, kuŗš arī bija kristīgo ienaidnieks. Šis firsts savāca lielu kaŗaspēku un uzbruka Embūtes pilij. Mestris un maršals Bernhards paslēpās ar savu kaŗaspēku mežā. Tad leiši gatavojās ieņemt Embūtes pili, bet viņi nebija ņēmuši vērā mestŗa spēkus, kuŗš kopā ar maršalu pārsteidza viņus. Lietavas firsts bēga ar visu savu kaŗaspēku un šinī bēgšanā tika nokauti pāri par 1500 leišu, daudzi sagūstīti un iznīcināts viss atpakaļpalikušais kaŗaspēks. Kristīgo krita ne vairāk kā 4 ordeņbrāļi un 10 citi. Pēc tādas uzvaras mestris ieņēma cietokšņus un lika viņus labi nostiprināt; tas bija gŗūts darbs un maksāja neviena vien ordeņbrāļa dzīvību.
Pēc 3 gadu valdīšanas mestris Ditriķis atteicās no sava amata. Virsmestris izvēlēja viņu pēc tam par sūtni pie pāvesta, lai nokārtotu dažas ordeņa lietas.
Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Livonijas ordeņa mestri,
- Karagājiens uz Kursu un Kuldīgas nodibināšana (1242),
- Embūtes kauja (1244)
- Karagājiens uz Nalseni (1245)
| Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas | ||
|---|---|---|
| Priekštecis: Hermans Balke |
Livonijas Ordeņa vicemestrs 1239. gads — 1241. gads |
Pēctecis: Andreass no Felves |
| Priekštecis: Andreass no Felves |
Livonijas Ordeņa mestrs 1242. gads — 1245. gada jūlijs |
Pēctecis: Heinrihs fon Heimburgs |
|