Kuldīgas pils

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Kuldīgas komturu un hercogu mītnes vieta - Kuldīgas pils ap 1680. gadu (rekonstrukcija).

Kuldīgas pils (latīņu: castrum Guldinge, vācu: Burc Goldingen, Schloß Goldingen) jeb Jēzuspils (vācu: Iesusborc) bija viduslaiku pils pie Ventas rumbas Kuldīgā. Mūsdienās tās vietā Ventas kreisajā stāvkrastā vecā tilta galā atrodas pilssarga namiņš, Pils dzirnavas un vecais pilsētas parks ar pilsdrupām Rumbas kalnā.

Valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis, apstiprināts ar Kultūras ministrijas 1998. gada 29. oktobra rīkojumu Nr. 128 kā Valsts aizsardzības objekts Nr. 1233.: Kuldīgas viduslaiku pils.[1]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Livonijas ordeņa komturu pils[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Viduslaikos Kuldīgas pils bija Livonijas ordeņa valsts Kuldīgas komturejas centrs. Kuldīgas komturi bija pils pārvaldnieki, ordeņa karaspēka vienības pavēlnieki un mestra padomes locekļi. Kuldīgas komturi piedalījās mestru vēlēšanās un arī paši varēja tikt ievēlēti par mestriem. Viņi bija galvenās tiesas personas (soģi) savā pārvaldes apgabalā, un viņam bija tiesības piespriest nāvessodu. Livonijas krusta karu laikā Kuldīgas pils bija militārā bāze ordeņa cīņās ar vēl neiekaroto Dienvidkursu, Zemgali un Žemaitiju. Kuldīgas pilī pulcējās ordeņa karapulki, šeit viņi tika apgādāti ar pārtiku un munīciju.

Kuldīgas komtureja bija viena no apdzīvotākajām Livonijā. 14. gs. Kuldīgas komturejā bija 5 pilstiesas: Aizpute, Alsunga, Durbe, Kuldīga un Vecpils. Katrs pilsnovads tālāk bija iedalīts ciemos, ciemi - lauku sētās.
Tā kā Kuldīga atradās pie LivonijasPrūsijas ceļa, komtura pienākumos bija sagaidīt augstus ordeņa viesus pie Prūsijas robežām, uzņemt pilī un pavadīt tālāk uz Rīgu.

Kurzemes hercogu pils[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kad nodibinās Kurzemes un Zemgales hercogiste, Kuldīgas pils kļuva par vienu no Ketleru dinastijas hercogu rezidencēm. Pēc pirmā hercoga Gotharda Ketlera nāves 1587. gadā viņa dēli Frīdrihs Ketlers un Vilhelms Ketlers nolēma hercogisti sadalīt divās daļās, Vilhelms kļuva par Kurzemes daļas valdnieku ar sēdekli Kuldīgas pilī. 1610. gada 28. oktobrī Kuldīgas pilī viņam piedzima dēls Jēkabs, bet dēla māte Prūsijas princese Sofija Hohencolerna mira drīz pēc dzemdībām. Hercogs Vilhelms sievai sarīkoja greznas bēres un 26. decembrī mirušo apbedīja Kuldīgas pils pagrabā. 1613. gada novembrī hercogs Vilhelms Kuldīgā svinīgi uzņēma Pomerānijas hercogu Filipu Jūliju. Pēc konflikta ar Kurzemes muižniecības priekšstāvjiem 1617. gada 4. aprīlī Skrundas pilī sanākušajā Kurzemes landtāgā hercogam Vilhelmam atņēma hercoga titulu un uz visiem laikiem izraidīja no hercogistes. Hercogs Jēkabs pēc nākšanas pie varas par savu galveno rezidenci izvēlējās Jelgavu, 1543. gadā viņš lika savas mātes mirstīgās atliekas pārvest uz Jelgavas pili.

Otrā Ziemeļu kara laikā 1658. gada novembrī zviedru iebrucēji feldmaršala Duglasa vadībā pēc Aizputes ieņemšanas devās uz Kuldīgu, kuru aizstāvēja tikai 200 vīri — Kuldīgas namnieki un lietuviešu karavīri. 1658. gada decembra beigās pils kapitulēja. Lai gan, pieņemot kapitulāciju, zviedri bija apsolījušies nelaupīt, solījums netika turēts. Tika nolaupīta visa hercoga un dižciltīgo pilī glabātā iedzīve, arhīvs, pils baznīcas iekārta, zirgi un labības krājumi. Bagātīgo laupījumu aizveda uz Rīgu.
Pēc tam līdz 1660. gadam Kuldīga palika poļu rokās. Tad pili atkal nodeva hercoga Jēkaba karaspēka vienībām. Hercoga sabiedrotie — poļi un brandenburdzieši — daudz neatšķīrās no ienaidniekiem, jo Kuldīgā un pilī izlaupīja pēdējo, kas bija atlicis pēc zviedru laupīšanas. Daļēji iznīcināts, daļēji aizvests tika arī pils arhīvs, tomēr Kuldīgas pils, atšķirībā no daudzām citām Kurzemē netika nopostīta. Hercogs Jēkabs to apmeklēja 1660. gada augustā un lika veikt remontu.

1664. gadā šeit jau varēja apmesties hercogs, bet 1666. gadā pārcēlās arī hercogiene Luīze, kuru Annas laukā pie Kuldīgas svinīgi sagaidīja nožēlojami apbruņoti namnieki, kas liecināja par par pilsētas trūcīgumu. Hercogiene šeit ilgi neuzkavējās. 1668. gadā pils tomēr tika savesta pienācīgā kārtībā, un istabas tika iztapsētas no jauna ar zīda un vilnas tapetēm. Vēlākajos gados hercogs Jēkabs bieži uzturējās šeit ar visu ģimeni.

Būvdarbi pilī atsākās ar jaunu vērienu. Par to liecina Kuldīgas virspilskunga 1678. gada 10. maija ziņojums hercogam, ka ir pagatavoti vairāk nekā 50 000 dakstiņu, 8— 10 000 ķieģeļu un 10 000 grīdas flīžu pils būvdarbiem.

Uzturēšanos Kuldīgas pilī bija iecienījis arī Jēkaba dēls Frīdrihs Kazimirs Ketlers, kurš par hercogu kļuva pēc tēva nāves 1681. gadā. 1691. gada 12. jūlijā Kuldīgā sagaidīja hercogu Frīdrihu Kazimiru Ketleru un viņa jauno sievu, Brandenburgas princesi Elizabeti Sofiju. Pirms tam tika sagādātas tapetes vēl neiztapsētajām pils telpām, kuras pilsētnieki ar 5 lieliem pajūgiem atgādāja no Turlavas.

Hercogs Frīdrihs Kazimirs Ketlers Kuldīgas pili apmeklēja ik gadus, lai gan ne vienmēr uz ilgu laiku. Visilgāk viņš šeit uzturējās 1693. gada ziemā, kad tika pabeigta zvēru dārza ierīkošana, un 1695. gada vasarā, kad pilī notika lieli remontdarbi. 1693. gada 4. maijā hercogs pavēlēja remontēt plūdu bojātos Kuldīgas pils tiltus un mūri.

Hercogs Frīdrihs Kazimirs Ketlers 1690. gadā dienvidos no pils dārza Ventas krastā lika ierīkot zvēru dārzu. Tā kā pilij piederošā teritorija tam bija par mazu, hercogs līdz 1693. gadam iepirka zemi no Kuldīgas namniekiem par 2400 dālderiem. Zvēru dārzā tika iestādīti koki, to ietvēra žogs no 882 posmiem. Dārzā audzēja staltbriežus, ko hercogi un viņu viesi turpat medīja. 1691. gadā dārzā tika uzbūvēts īpašs mednieku namiņš.

Briežus uzraudzīja hercoga amatpersona — dārza uzraugs, kurš dzīvoja namā zvēru dārza galā. Nams esot bijis redzams vēl 20. gs. 30. gadu sākumā. Pēc Ziemeļu kara 1710. gadā zvēru dārzā bija palikuši vairs tikai aptuveni 20 brieži. 1720. gadā Kurzemes hercoga atraitne Anna Joanovna lika pārpalikušos briežus nogādāt uz Pēterburgu. Tā kā pārvietošana notika rudenī, visi brieži, izņemot vienu, pa ceļam nobeigušies. Ap 1780. gadu zvēru dārza teritorija nodota Kuldīgas hercoga muižai. Kā liecība par kādreizējo hercoga zvēru dārzu saglabājies nosaukums Kuldīgā — Putnudārzs. Kurzemē senatnē par putniem sauca ne tikai lidojošās, bet arī četrkājainās radības.

Lielā Ziemeļu kara sākumā 1701. gadā, tuvojoties kara briesmām, Kurzemes reģents un vēlākais hercogs Ferdinands Ketlers lika visas greznumlietas, mēbeles un tapetes no Kuldīgas pils aizgādāt uz Mēmeli (Klaipēdu), tas tika paveikts 18 lielos pajūgos trīs hercoga gvardu pavadībā. Pārvietošana notika jūnijā, bet 22. augustā pilī apmetās zviedru virsleitnants Rotlībs ar 450 dragūniem. Visu, kas vēl nebija aizvests, zviedri izlaupīja, pie tam tik pamatīgi, ka karalis Kārlis XII, kurš no 1702. gada 17. līdz 27. janvārim uzturējās Kuldīgā, nevarēja apmesties pilī, bet ievācās vēlākajā birģermeistara Štafenhāgena namā Baznīcas ielā.

No Mēmeles hercogs Ferdinands devās uz Dancigu (tagad — Gdaņska), kur uzturējās līdz 1738. gadam. Iespējams, ka kaut kur Polijā vai Vācijā vēl glabājas Kuldīgas pils senās godības paliekas.

Pils izpostīšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielā Ziemeļu kara laikā ieņemto pili līdz 1707. gadam apdzīvoja zviedru un krievu virsnieki. 1708. un 1709. gadā krievu karavīri postīja un laupīja tik lielā mērā, ka pils lielākā daļa pēc tam nebija apdzīvojama. Dažas mēbeles uzglabāšanā paņēma Kuldīgas namnieki. 1711. gadā hercogistes valdība pavēlēja saglabājušos priekšmetus ievietot aiznaglotā istabā trešajā stāvā iepretim hercoga apartamentiem.

Pēc Lielā Ziemeļu kara pils vairs netika apdzīvota, un sākās tās sabrukums. Kuldīgas pili piemeklēja tāds pats liktenis kā lielāko daļu Kurzemes viduslaiku piļu pēc Ziemeļu kara. Lai gan kara postījumi nebija lieli, pilis, kas nebija vajadzīgas ne ārzemēs dzīvojošajam hercogam, ne Kurzemes muižniekiem, netika apdzīvotas un remontētas. Ko nebija izpostījuši ienaidnieki, īsā laikā sagrāva lietus, sals un pelējums. Sevišķi nepaveicās pamestajām pilīm, kas atradās lielāku apdzīvoto vietu tuvumā — iedzīvotāji tās izmantoja kā akmeņlauztuves.

Virspilskungs ar savu kanceleju pārcēlās uz namu pilsētā. Visātrāk sagruva pils dzirnavas. 1713. gada 15. augustā hercogs Ferdinands Ketlers lika piedāvāt tās Kuldīgas namniekiem iznomāšanai, tomēr dzirnavu sliktā stāvokļa dēļ neviens to nevēlējās.

Skats pāri Ventai uz Kuldīgas ordeņa pilsdrupām 18. gadsimta otrajā pusē.

1717. gadā iebruka pils ziemeļu spārna jumts, 1727. gadā arī vārtu tornis, priekšpils ēkas un daļa ārējā mūra jau bija sagruvuši. Uz mūriem vēl stāvēja daži lielgabali. Derīgie logi un durvis no ēkām bija izņemti un nogādāti Kuldīgas muižā. Kastelas jumta spāres bija galīgi sapuvušas, no viena torņa jumts nokritis, pilsbaznīca pilnībā iegruvusi. Vienīgais pils iedzīvotājs bija sargs, kurš mājoja no baļķiem būvētā namā priekšpils pagalmā.

1729. gada sagruva pils konventa zāle, saukta par kuģu zāli, 1743. gadā nobruka ziemeļu korpusa ārsiena. Tomēr ne visa pils iedzīve bija zudusi. Kādā aizslēgtā un aizzīmogotā telpā otrajā stāvā uzglabātas lietas no iegruvušās pilsbaznīcas un hercoga istabām: daudzi kokgriezumi, starp tiem hercoga ģerbonis, durvis, gleznu postamenti un dekoratīvas kolonnas, 16 gleznas, talāri, krēsli un galdiņi, grieztas gultu detaļas, paplātes, gleznu un logu rāmji, saplēstas apzeltītas ādas tapetes un dažādi sīkumi. Aizslēgtajā arsenālā vēl glabājās krietns ieroču daudzums: 1014 musketes, 12 karabīnes, 64 nelietojamas musketes, šauteņu detaļas, aukstie ieroči: partizānes, pīķi, āvas, ložu lejamās formas, kā arī arkla lemeši, laktas, dzelzs katli. Pilī uzglabātās mantas 1743. gadā Kuldīgas virspilskunga tiesas sekretārs nodeva glabāšanā pils sarga atraitnei, bet 1769. gadā tās glabājās virspilskunga tiesā.[2]

Kuldīgas virspilskungs fon Zaks pavēlēja nojaukt pilsdrupas. Kādā 1826. gada Kuldīgas zīmējumā pilsdrupas vairs nav attēlotas, kas liecina par to, ka pilsdrupas bijušas jau pazudušas no zemes virsmas. 19. gadsimta 60. gados Kuldīgas pilsētas pašvaldība pilsdrupu vietā ierīkoja pilsētas parku.[3]

Hercogu pils raksturojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Uz priekšpilī veda paceļamais tilts un lieli divviru vārti lielajā vārtu tornī. Torņa pirmajā stāvā, zem kura bija pagrabs, atradās sardze, otrajā stāvā — virspilskunga dzīvojamās telpas. Vēl bija saglabājušies arī vecā tilta pār Ventu vārti no priekšpils. Garajā divstāvu ēkā gar Ventu, kas bija tieši piebūvēta vārtu tornim, atradās virspilskunga tiesas un kalpotāju telpas, kase, kanceleja, galma prokurora, finansu pārvaldnieka un mācītāja dzīvokļi, virtuve un arsenāls. Priekšpils dienvidaustrumu stūrī stāvēja apaļš pulvertornis.

Dienvidu malā hercogu laikā bija uzbūvētas manēža un ķeģļu zāle, kā arī liels hercoga zirgu stallis ar 36 logiem un 72 steliņģiem. Arī priekšpils malā uz tagadējās Kalna ielas pusi mūra iekšpusē atradās samērā liela divstāvu ēka, kurā dzīvoja galma zemākie kalpotāji: zirgupuiši un sulaiņi, kā arī bija ierīkotas lopu kūtis un virspilskunga zirgu stallis. Atsevišķi šajā malā atradās smēde, kā arī maizes ceptuves un brūža jaunbūves. Ūdensdzirnavas darbojās ziemeļu malā, blakus vārtu tornim. Pils dārzā aiz dienvidu mūra bija koka pirts.

Zem hercoga ģimenes dzīvesvietas — kastelas — atradās pagrabs ar ieeju no priekšpils pagalma. Pa labi no kastelas vārtu ailas veda durvis uz pagrabu, pa kreisi — uz cietumu (tagadējo saglabājušos pamatstāva velvēto telpu). Pirmajā jeb pamatstāva velvētajās telpās bija pārtikas klētis, noliktavas un vīna pagrabs, kā arī dzērienu pārziņa dzīvoklis.

Kastelas augšējo stāvu durvis telpās veda no divstāvu galerijas. Uz hercogpāra dzīvojamajām telpām otrajā jeb galvenajā stāvā Ventas pusē no kastelas pagalma veda parādes trepes. Augsto personu atsevišķo dzīvojamo istabu un kopīgās guļamistabas durvis bija rotātas ar kokgriezumiem, telpas bija grezni iekārtotas: balti glazētu podiņu krāsnis, ar ādu un samtu drapēti krēsli, spogulis, astoņstūrains akmens galds. No hercogienes istabām varēja nokļūt lielajā zālē — visticamāk, bijušajā bruņinieku kapitula zālē, kas atradās ziemeļu korpusā. Bez vairākām mazākām telpām otrajā stāvā bija liela ēdamzāle (domājams, dienvidu korpusā) un pilsbaznīca. Tajā atradās altāris ar diviem lieliem misiņa svečturiem, biktskrēsls, ar baltu un melnu samtu apvilkta kancele, kokā griezts, apzeltīts kristāmtrauks, kokgriezumiem rotāts hercoga sēdeklis altāra priekšā un balkons ar ērģelēm.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]