Daivainā čemurene
| Daivainā čemurene Grifola frondosa | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Sēnes |
| Nodalījums | Bazīdijsēnes (Basidiomycota) |
| Klase | Himēnijsēnes (Agaricomycetes) |
| Kārta | Poliporu rinda (Polyporales) |
| Dzimta | Čemureņu dzimta (Grifolaceae) |
| Ģints | Čemurenes (Grifola) |
| Suga | Daivainā čemurene (G. frondosa) |
 Daivainā čemurene Vikikrātuvē | |
Daivainā čemurene, arī daivainā grifola (Grifola frondosa), tirdzniecībā arī maitake (japāņu: 舞茸) ir lielos puduros uz koksnes augoša, Latvijā reta čemureņu ģints sēne, kuras augļķermeņi ir ēdami, taču Latvijā sēne pašlaik iekļauta aizsargājamo sugu sarakstā un nav ievācama.[1] Sēnes augstās uzturvērtības dēļ ārzemēs ievāktie augļķermeņi pulveru un tablešu formā tiek tirgoti arī Latvijā.
2023. gadā Latvijas Mikologu biedrība to izziņoja par Gada sēni.[2]
Taksonomija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Sugu pirmoreiz aprakstīja skotu mikologs Džeimss Diksons 1785. gadā kā Boletus frondosa (pēc tālaika tradīcijas, visas stobriņu sēnes tika apvienotas vienā Boletus grupā). 1821. gadā Grejs deva pašreizējo nosaukumu Grifola frondosa.[3]
Sēnes apraksts
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Cepurīte: Augļķermenis, kas var sasniegt 100 (150) cm diametrā (parasti 15—50 cm), ir no kopējas pamatnes augošu cepurīšu augļķermeņu kopa, kas sastāv no daudzām gaiši pelēkbrūnām, viegli joslotām cepurītēm, kas bieži ir krokainas, mēles vai karotes formas, ar viļņotām malām, salki samtainas vai kailas. 4–8 (2–10) cm platas, līdz 1 cm biezas. Uz vecumu cepurītes kļūst tumši brūnas, ar gaišu apmali.
- Mīkstums: balts līdz gaišai krēmkrāsai, ar patīkamu smaržu, sīksts.
- Stobriņi: Atveres nelielas (1—4 uz 1 mm²), nevienādas, stūrainas, krēmkrāsas līdz dzeltenīgām. Stobriņi sekli, reti kad dziļāki par 3 mm, nolaideni gar kātiņu.
- Kātiņš: Pienbalts, sēnei kļūstot vecākai, kļūst koksnains.
- Sporas: olveida vai eliptiskas, gludas, bezkrāsainas, birumraksts balts, nav amiloīdas, (4) 6—7/(3) 4—4,5 µm.[4][5][6]
- Bazīdijas: ar 4 sterigmām, 25—30/6—8 µm.[7]
Augšanas apstākļi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Parazītiska un saprofītiska sēne. Piepju sēne, aug lielos biezos čemuros uz lielu vecu ozolu, retāk kļavu pamatnēm vai seklajām saknēm un svaigiem celmiem. Izraisa koku balto trupi.[4] Augļķermeņi viengadīgi, Latvijā aug g.k. septembrī-oktobrī. Sastopama visā ziemeļu puslodes mežu joslā. Ilgstoši uzskatīta par ļoti retu Latvijā, tomēr kopš 1990. gadiem zināmo atradņu skaits stipri pieaudzis.[5] 2022. gada septembrī bijusi izvēlēta par Latvijas Sarkanās grāmatas mēneša sugu.[8]
Barības vērtība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu] | Brīdinājums: Vikipēdija nevar aizstāt ārstu! |
Kamēr jauna, pēc novārīšanas ir ēdama.[9] Pateicoties lielajiem izmēriem (rekordeksemplārs Japānā sasniedzis 45 kg svaru),[10] populāra kulinārijā, neraugoties uz sīkstumu. Sēne satur neparasti lielu D vitamīna daudzumu (60 grami satur cilvēka diennakts normu).[11] Gadsimtiem ilgi lietota pārtikā Ķīnā un Japānā.[10] Ir apliecinājusies ārstniecisku vielu klātbūtne sēnē, taču nav veiktas pilnvērtīgas klīniskas pārbaudes par tās lietošanas iespējām ārstniecībā. Līdzšinējie nepilnīgie pētījumi ar sēni saturošiem uztura bagātinātājiem parādījuši nelielu stāvokļa uzlabošanos HIV un vēža slimniekiem, kā arī liekā svara samazināšanos pēc sēnes tablešu lietošanas.[10] Pētījumi parādījuši arī risku II tipa diabēta slimniekiem un iespējamu alerģisku reakciju uz to, ka sēne paaugstina balto asinsķermenīšu daudzumu.[12] Daži avoti gan apgalvo, ka vienīgais pozitīvais medicīniskais efekts no sēnes ir fizkultūra, to meklējot mežos.[7]
Agrāk dēvēta arī par "geišu sēni", jo geišas Japānā to lietojušas sava svara kontrolei.[13]
Līdzīgās sugas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Līdzīga ir Latvijā arī retā un saudzējamā čemurainā kātiņpiepe (Polyporus umbellatus, agrāk Grifola umbellatus), kuras čemuri ir mazāki un kātiņi atrodas cepurītes vidū, nevis sānos.[6] Vēl iespējams sajaukt ar krokaino kazbārdi, kuras daivas plānas un gaišas, trūkst redzamu kātiņu, apakšdaļā nav stobriņu un tās aug pie priedēm.[6] Līdzīgas indīgas sugas nav zināmas.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ «Noteikumi par īpaši aizsargājamo sugu un ierobežoti izmantojamo īpaši aizsargājamo sugu sarakstu». LIKUMI.LV (latviešu). Skatīts: 2022-11-12.
- ↑ «Paziņo 2023. gada sēni un gļotsēni». tv3.lv (latviešu). Skatīts: 2023-01-11.
- ↑ MycoBank. Grifola frondosa (Dicks.) Gray
- ↑ 4,0 4,1 Sugu enciklopēdija
- ↑ 5,0 5,1 Apraksts fungi.lv
- ↑ 6,0 6,1 6,2 I.Dāniele, D.Meiere "Lielā Latvijas sēņu grāmata", Karšu izdevniecība Jāņa sēta, Rīgā, 2020, 352. lpp.
- ↑ 7,0 7,1 Kuo, M. (2017, October). Grifola frondosa. MushroomExpert.Com
- ↑ «Septembra mēneša suga - daivainā čemurene - Latvijas Sarkanā grāmata» (latviešu). 2022-09-28. Skatīts: 2022-11-12.
- ↑ Phillips, Roger (2010). Mushrooms and Other Fungi of North America. Buffalo, NY: Firefly Books. p. 300. ISBN 978-1-55407-651-2.
- ↑ 10,0 10,1 10,2 «Maitake Uses, Benefits & Dosage - Drugs.com Herbal Database». Drugs.com (angļu). Skatīts: 2022-11-12.
- ↑ «Содержание витамина D в грибах». fitaudit.ru. Skatīts: 2022-11-12.
- ↑ «Maitake | Memorial Sloan Kettering Cancer Center». www.mskcc.org (angļu). Skatīts: 2022-11-12.
- ↑ «Daivainā čemurene (Maitake)». www.daktersene.lv. Skatīts: 2022-11-12.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Daivainā čemurene.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Encyclopædia of Life raksts (angliski)