Dejas simbolika

Deja ir ķermeņa kustības māksla, parasti mūzikas pavadījumā, izmantojot iestudētus vai improvizētus soļus un kustības. Deju var raksturot noteikta kustību secība, mūzika, pie kuras tā tiek izpildīta, pasākums, kuram tā ir paredzēta. Deja var būt arī kā neverbālā komunikācija.

Deja tiek kvalificēta četros veidos: laicīgā, rituālā, abstraktā un improvizācijas deja. Daudzām laikmetīgās dejas formām var izsekot un atrast tajās vēsturiskās, tradicionālās un etniskās dejas iezīmes.

Deja radusies civilizācijas pašos pirmsākumos, apvienojot dažādas kustības un žestus, kas saistīti ar darba procesu un apkārtējās pasaules ietekmi uz pašu cilvēku. Jau senajos laikos deja tika izmantota kulta un maģijas vajadzībām. Pirmatnējie cilvēki ticēja, ka dejojot ir iespējams pievilkt, izpatikt, atvairīt un apburt ļaunos un labos garus. Lai rituāls būtu vēl iespaidīgāks, lietoja maskas. Lai sausā laikā labvēlīgi iespaidotu dabas spēkus, dejoja īpašas mākoņu deja. Arī senie latvieši pazinuši dejošanu maskās, kura saglabājās līdz pat 19. gadsimta beigām un 20. gadsimta sākumam, kad citās Eiropas zemēs šīs paražas jau sen bija zaudējušas savu pirmatnējo nozīmi. Visas dejas sākotnēji bijušas sakrālas, citiem vārdiem sakot, tām bijis ārpus cilvēka esošs modelis. Dažkārt šis modelis bija totēms vai simbolisks dzīvnieks, viņa kustības tika atdarinātas, lai armaģijas palīdzību novērstu tā konkrēto klātbūtni, vairotu šo dzīvnieku skaitu, panāktu cilvēka iemiesošanos dzīvniekā; citkārt deja tikusi izpildīta, lai iegūtu pārtiku, parādītu godu mirušajiem vai nodrošinātu labu Kosmosa kārtību; dejošana notika arī iniciāciju, maģiski reliģisku ceremoniju laikā ,kāzās.

Vēsture

Dejas vēsturei nav viegli izsekot, jo tā aiz sevis neatstāj nekādus identificējamus artefaktus , tāpēc nav iespējas datēt ar konkrētu precizitāti, kad deja kļuva par daļu no cilvēku kultūras. Dejas vēsture cieši seko cilvēces attīstībai. Kopš seniem laikiem, tālu pirms modernās civilizācijas rašanās,deja kalpoja kā neaizstājams veids cilvēku domu un emociju izteikšanai. Tāpat kā mūsu civilizācija ceļojusi cauri gadu tūkstošiem, arī deja mainījusies tai līdz. Tā bijusi populāra kā izteiksmes līdzeklis, kā komunikācija vai kā sacensība.

Liecības par pirmatnējām dejām un to, ka deju elementi vai dejas pastāvējušas, atrastas dažādās pasaules daļās. Arheoloģiskās liecības norāda uz 9000 gadus veciem zīmējumiem akmens apmetnēs Bhimbetkā, Indijā un ēģiptiešu kapeņu zīmējumiem ar dejojošām figūrām, kas datēti ar 3300.g.pr.Kr..Norādes uz deju atrastas tagadējās Francijas un Spānijas teritorijā, vēlā paleolīta klinšu alās sienu gravējumos un zīmējumos, kas attiecināmi uz 9.g. t.p.m.ē. Attēli, liecina, ka dejotāju kustības bijušas saistītas ar tā laika nodarbošanos un reliģiskajiem rituāliem Skandināvijā un Ziemeļāfrikā. Dejotāju attēli redzami uz Kobistānas klinšu alu sienām Azerbaidžānā. Kazahijas ziemeļrietumos no Alma — Atas Tamgalas aizā atrastais templis attiecināms uz 2.g. t.p.m.ē. Šīs aizas centrā atrodas milzīgsaltāris. Dziļās gravas sienās un klintīs, kas ved uz altāri, izcirstas dinamiskas dejotāju figūras, zvēru un cilvēku attēli.

Apraksts par deju kā būtisku sadzīves un rituālu sastāvdaļu atrodamas gandrīz visu tautu svētajos rakstos un citās rakstiskās vēsturiskajās liecībās. Indijā agrīnāmanuskriptā Natya Šāstra ir atrodams tradicionālas indiešu dejas apraksts. Pirmajā gadu tūkstotī p.m.ē.Indijā daudzos tekstos , kas saistīti ar ikdienas dzīvi, deja minēta kā neatņemama ikdienas sastāvdaļa . Bharata Muni darbs Natyashastra (burtiski „dramaturģijas teksts”) ir viens no agrākajiem tekstiem, balstīts uzdrāmu , kurā ir norādes par dejas lielo lomu Indijas kultūrā . Šajos senajos rakstos ir izstrādāti dažādi roku žesti (mudras), kustības ar kājām u.c.. Senajās hronikās Mahavamsa ir liecības par to , ka Šrilankas karalis Vilaja (valdīja 534.g.pr.Kr.) dzirdējis mūziku un dejas no kāzu ceremonijas. Šrilankas deju pirmsākumi tiek datēti ap to pašu laiku, kad dzīvoja senās aborigēnu ciltis un ir atrodama zināma līdzība klasiskajām Šrilankas dejām ar aborigēniem raksturīgo ļoti attīstīto ritmu. Šrilankā ritma pamatā ir šķīvju (thalampata) sišana.Grieķu deja (horos) ir minēta Cicerona, Platona ,Aristoteļa un Luciana darbos. Gan Bībelē , gan Talmūdā ir atsauces uz vairākiem notikumiem, kas saistīti ar deju un tajos ir aprakstītas vairāk nekā 30 dažādu deju epizodes.Uz Ķīnas porcelāna jau neolīta laikmeta periodā tika atveidotas dejojošas cilvēku grupas, kuras dejo vienā līnijā, turot sadotas rokas. Primitīvā deja Senajā Ķīnā tika asociēta ar burvestībām un šamaniskiem rituāliem. Pirms tika izgudrota valoda, deja bija svarīgākais veids, kā nodot stāstus, mītus no paaudzes un paaudzi. Deju izmantoja transa stāvokļa radīšanai un dziednieciskiem procesiem. Tas joprojām tiek piekopts gan Brazīlijas lietus mežos, gan Kalahari tuksnesī. Arī šiem rituāliem ir ļoti sena vēsture.

Izteiksmes veids

Deja ir ieņēmusi lielu lomu dažādās ceremonijās,rituālos un svētkos un daudzās kultūrās ir saistīta ar kārtības un radīšanas spēkiem. Daudzos mītos parādās dievi un varoņi, kuri ardejas starpniecību rada pasauli, kā arī iedibina tajā kārtību (šis process bieži saistīts arplanētu , dienas, gadalaiku un citu ciklisko maiņu). Rituālās dejas daudzās kultūrās uzskatīja par līdzekli, kas nodrošina saikni starp debesīm un zemi, un tās izmantoja, lai izsauktu lietu, nodrošinātu auglību, dieva labvēlību, vai (īpašišamaņu un zinātnieku dejas) lai ielūkotos nākotnē. Līdzenumu indiāņi pielūdza garus no kuriem nozīmīgākais bija Lielais Gars, nozīmīgākā reliģiskā ceremonija bija Saules Deja, kura norisinājās vasarā, kad ciltis pulcējās uz medībām, tās laikā pateicās Lielajam Garam par palīdzību un lūdza palīdzēt arī turpmāk. Tas bija maģisks un svēts akts, kas arvien beidzās ar ekstāzi , kad vīri pēc veiksmīgām medībām sadevās rokās un dejoja “medību deju”.

Dejošana ap kādu objektu koncentrēja tāenerģiju un radīja aizsardzību. Šamaņi dejojot virpuļoja, tā atdarinot planētu griešanos. Seno dejas formu simboliskais nolūks bija piesauktsauli vai lietu, ražu vai auglību, panākumus karā vai labvēlīgo garu aizsardzību. Deja dažkārt tika izmantota, lai paustu jūtas pretējam dzimumam. Pirms rakstības ienākšanas, deju izmantoja kā metodi, lai nodotu paaudzēmtradīcijas un kultūru.Eiropā viens no pirmajiem dejas ierakstiem ir no Homēra „Iliādas”. Antīkie grieķi pārvērta dejas mākslu sistēmā, kurā izteiktas daudz dažādas kaislības, piemēram, Fūriju deja.

Teatrālā deja, saukta arī par koncerta deju, galvenokārt paredzēta kā izrāde, pārsvarā notiek uz skatuves. Deja parasti balstās uz kādu stāstu, bieži izmanto mīmu, kostīmu un dekorācijas, vai tiek interpretēts muzikālais pavadījums, kas nereti ir speciāli komponēts izrādei. Kā piemērs ir Rietumubalets un modernās dejas, kā arī klasiskās Indijas dejas, Ķīnas un Japānas dziesmas un deju uzvedumi. Lielākā daļa no klasiskajām dejām paredzētas izpildīt vienam solistam, taču operā un muzikālajos teātros parādās arī grupu dejas.

Sabiedriskās dejas ietver sevī tautas dejas; grupu dejas, kuras veido dažādas figūras, kā apli, līniju vai kvadrātu; partnerdejas, piemēram, sarīkojumu dejas, kuras izplatītas Rietumos. Šīs dejas, galvenokārt, ir kāda kopīga mērķa vadītas, kā sociālas mijiedarbības vai fiziskās slodzes labad, atšķirībā no teātra dejām, kur galvenais ir skatītāji. Grupu dejotājiem parasti ir sinhronas kustības un deju soļi, bet, piemēram, elektroniskās mūzikas pavadībā grupas dalībnieki dejo atsevišķi, brīvām kustībām, nesaskaņojot tās ar apkārtējiem. Atsevišķās kultūrās pastāv noteikumi grupu dejām, kur ir noteikts vai sievietes, vīrieši un bērni drīkst dejot.

Deja kā simbols vēsturiski un mūsdienās

Procesu attēlojums dejā.
Deja kā kulta, maģisko, reliģisko pasākumu sastāvdaļa.
Ceremoniju deja.
Kāzu dejas un citi pāru dejas veidi,- savienošanās attēlojums.
Dejas noteiktas kustības un žesti, kuri kalpo kā neverbāla komunikācija.
Deja noteiktā ritmā kā simbols konkrētam vēstījumam.
Deja noteiktas tautas mūzikas pavadībā kā simbols nacionālai piederībai.
Dejas zīmējums kā vēstījums.
Deja pretējam dzimumam.
Dejā izmantotie piederumi nes simbolisku vēstījumu.

Skatīt arī

Literatūra

Džeks Tresiders,(2009)Simbolu vārdnīca,Apgāds Zvaigzne ABC,ISBN 978-9984-40-152-2

Ārējās saites