Dekabristi

Dekabristi (krievu: декабристы no декабрь — decembris) jeb decembristi bija Krievijas impērijas slepeno politisko biedrību locekļi, kas šādi nodēvēti pēc valsts apvērsuma (Dekabristu sacelšanās) mēģinājuma impērijas galvaspilsētā Pēterburgā 1825. gada 14. decembrī (26. decembrī pēc vecā stila) un karaspēka sacelšanās Ukrainā no 1825. gada 29. decembra līdz 1826. gada 3. janvārim.

Slepeno politisko biedrību dibināšana Krievijas impērijā sākās pēc Napoleona kariem, kad dzimtenē atgriezās virsnieki, kas Eiropas karagājiena laikā bija iepazinuši modernāku valsts iekārtu un vēlējās veikt politiskās reformas arī Krievijā. 1822. gadā izveidojās konstitucionālās monarhijas izveidi atbalstošā "Ziemeļu biedrība" (Северное общество) ar centru Pēterburgā un republikas izveidi atbalstošā "Dienvidu biedrība" (Южное общество) ar centru Kijevā. Krievijas impērijas valdība zināja par slepeno biedrību pastāvēšanu, bet tikai pēc ķeizara Aleksandra I nāves un pārejas perioda iestāšanās tai pazuda kontrole pās slepeno biedrību darbību.

"Glābšanas savienība"

1817. gadā Napoleona karu veterāni nodibināja "Glābšanas savienību" (Союз спасения) jeb "Tēvijas īsto un uzticamo dēlu savienību" (Общество истинных и верных сынов Отечества), kas 1818. gadā tika pārveidota par "Labklājības savienību" (Союз благоденствия). Savienības mērķis bija panākt dzimtbūšanas atcelšanu un ieviest tautas priekšstāvību ar liberālo uzskatu un humānisma ideju izplatīšanu mierīgā ceļā. "Glābšanas savienības" dibinātājs bija pulkvedis Aleksandrs Muravjevs, kas aktīvi darbojās arī Pēterburgas "Trīs tikumu" (Трёх добродетелей) brīvmūrnieku ložā. Brīvmūrnieku ložās darbojās arī Savienības locekļi virsnieki kņazs Iļja Dolgorukovs, Mihails Fonvizins, Pjotrs Kološins, kņazs Pāvels Lopuhins, Mihails Luņins, Sergejs Muravjevs-Apostols, Ņikita Muravjevs, Pāvels Pestelis, kņazs Fjodors Šahovskis, rakstnieks Fjodors Gļinka, ekonomists Nikolajs Turgeņjevs.

Pēc tam, kad zuda cerības uz Krievijas impērijas ķeizara Aleksandra I atbalstu, daļa savienības locekļu sāka pieprasīt radikālāku rīcību, kas noveda pie Savienības pašlikvidēšanās 1821. gadā.

• 
  pulkvedis Aleksandrs Muravjevs ("Glābšanas savienības" dibinātājs)
• 
  ģenerālmajors Mihails Fonvizins
• 
  rakstnieks Fjodors Gļinka
• 
  kņazs Iļja Dolgorukovs
• 
  kņazs Pāvels Lopuhins
• 
  apakšpulkvedis Mihails Luņins
• 
  kņazs Fjodors Šahovskis

Ziemeļu biedrība

"Glābšanas savienības" Maskavas kongresā 1821. gada janvārī tika pieņemts lēmums savienību likvidēt un izveidot jaunu slepeno biedrību ar četrām pārvaldēm Maskavā, Pēterburgā, Smoļenskā un Tuļčinā. Pēterburgas slepeno "Ziemeļu biedrību" pēc brīvmūrnieku ložu aizliegšanas 1822. gadā nodibināja kapteinis Ņikita Muravjevs un ekonomists Nikolajs Turgeņjevs. To vadīja Augstākā dome, kurā sākotnēji ietilpa Ņ. Muravjevs, N. Turgeņjevs un kņazs Jevgēņijs Oboļenskis, vēlāk kņazs Sergejs Trubeckojs, Kondratijs Riļejevs, Aleksandrs Odojevskis un A. Bestuževs. Pirms Pēterburgas sacelšanās biedrības loceklis Nikolajs Bestuževs sacerēja "Manifestu krievu tautai" (Манифест к русскому народу).

• 
  kapteinis Ņikita Muravjevs (biedrības dibinātājs, Augstākās domes loceklis)
• 
  ekonomists Nikolajs Turgeņjevs (biedrības dibinātājs, Augstākās domes loceklis)
• 
  kņazs Sergejs Trubeckojs (Augstākās domes loceklis, biedrības vadītājs, plānotais Krievijas diktators)
• 
  kņazs Jevgēņijs Oboļenskis (Augstākās domes loceklis, Senāta laukumā ievēlētais Krievijas diktators)
• 
  dzejnieks Kondratijs Riļejevs (Augstākās domes loceklis, sacelšanās plānotājs, almanaha "Polārzvaigzne" izdevējs)
• 
  dzejnieks Aleksandrs Odojevskis (Augstākās domes loceklis)
• 
  rakstnieks Aleksandrs Bestuževs (Augstākās domes loceklis, almanaha "Polārzvaigzne" izdevējs)
• 
  štāba kapteinis Mihails Bestuževs (sacelšanās dalībnieks)
• 
  kapteiņleitnants Nikolajs Bestuževs ("Manifesta krievu tautai" autors, sacelšanās dalībnieks)
• 
  dzejnieks Vilhelms Kīhelbekers (sacelšanās dalībnieks)
• 
  poručiks Andrejs Rozens (Andreass fon Rozens, atteicās piedalīties sacelšanās apspiešanā)

Dienvidu biedrība

1821. gada martā "Glābšanas savienības" Tuļčinas (Podolijā) pārvaldes locekļi Pāvels Pestelis, Aleksejs Jušņevskis, Aleksandrs Barjatinskis. Biedrību pārvaldīja Direktorija, kurā sākumā bija P. Pestelis, A. Jušņevskis, kuriem vēlāk pievienojās Sergejs Muravjevs-Apostols. 1823. gada Dienvidu biedrības kongresā to sadalīja trīs pārvaldēs: Tuļčinas (Podolijas guberņā, vadīja P. Pestelis, tad A. Barjatinskis), Kamenskas (Mazkrievijas ģenerālgubernatūrā, vadīja V. Davidovs un S. Valkonskis) un Vasiļkovas (Kijevas guberņā, vadīja S. Muravjevs-Apostols un M. Bestuževs-Rjumins). No 1823. gada notika pārrunas ar poļu slepeno "Patriotisko biedrību".

1824. gadā biedrības kongresā apstiprināja P. Pesteļa uzrakstīto biedrības programmu ar nosaukumu "Krievu taisnība" (Русская правда), ko nepieņēma "Ziemeļu biedrība". 1825. gada kongresā apsprieda bruņotas sacelšanās iespēju un izveidoja no bijušās "Savienoto slāvu biedrības" izveidoja "Dienvidu biedrības" Slāvu pārvaldi.

• 
  pulkvedis Pāvels Pestelis (biedrības vadītājs)
• 
  ierēdnis Aleksejs Jušņevskis (republikas izveides idejas autors)
• 
  apakšpulkvedis Sergejs Muravjevs-Apostols (Vasiļkovas pārvaldes vadītājs)
• 
  podporučiks Mihails Bestuževs-Rjumins (Vasiļkovas pārvaldes vadītājs)
• 
  kņazs Aleksandrs Barjatinskis (Tuļčinas pārvaldes vadītājs Podolijā)
• 
  pulkvedis Vasīlijs Davidovs (Kamenskas pārvaldes vadītājs Mazkrievijā)
• 
  ģenerālmajors kņazs Sergejs Volkonskis (Kamenskas pārvaldes vadītājs Mazkrievijā)