Dekabristi

Vikipēdijas lapa

Dekabristi (krievu: декабристы no декабрьdecembris) jeb decembristi bija Krievijas impērijas slepeno politisko biedrību locekļi, kas šādi nodēvēti pēc valsts apvērsuma (Dekabristu sacelšanās) mēģinājuma impērijas galvaspilsētā Pēterburgā 1825. gada 14. decembrī (26. decembrī pēc vecā stila) un karaspēka sacelšanās Ukrainā no 1825. gada 29. decembra līdz 1826. gada 3. janvārim.

Slepeno politisko biedrību dibināšana Krievijas impērijā sākās pēc Napoleona kariem, kad dzimtenē atgriezās virsnieki, kas Eiropas karagājiena laikā bija iepazinuši modernāku valsts iekārtu un vēlējās veikt politiskās reformas arī Krievijā. 1822. gadā izveidojās konstitucionālās monarhijas izveidi atbalstošā "Ziemeļu biedrība" (Северное общество) ar centru Pēterburgā un republikas izveidi atbalstošā "Dienvidu biedrība" (Южное общество) ar centru Kijevā. Krievijas impērijas valdība zināja par slepeno biedrību pastāvēšanu,[1] bet tikai pēc ķeizara Aleksandra I nāves un pārejas perioda iestāšanās tai pazuda kontrole pās slepeno biedrību darbību.

"Glābšanas savienība"[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1817. gadā Napoleona karu veterāni nodibināja "Glābšanas savienību" (Союз спасения) jeb "Tēvijas īsto un uzticamo dēlu savienību" (Общество истинных и верных сынов Отечества), kas 1818. gadā tika pārveidota par "Labklājības savienību" (Союз благоденствия). Savienības mērķis bija panākt dzimtbūšanas atcelšanu un ieviest tautas priekšstāvību ar liberālo uzskatu un humānisma ideju izplatīšanu mierīgā ceļā. "Glābšanas savienības" dibinātājs bija pulkvedis Aleksandrs Muravjevs, kas aktīvi darbojās arī Pēterburgas "Trīs tikumu" (Трёх добродетелей) brīvmūrnieku ložā. Brīvmūrnieku ložās darbojās arī Savienības locekļi virsnieki kņazs Iļja Dolgorukovs, Mihails Fonvizins, Pjotrs Kološins, kņazs Pāvels Lopuhins, Mihails Luņins, Sergejs Muravjevs-Apostols, Ņikita Muravjevs, Pāvels Pestelis, kņazs Fjodors Šahovskis, rakstnieks Fjodors Gļinka, ekonomists Nikolajs Turgeņjevs.[2]

Pēc tam, kad zuda cerības uz Krievijas impērijas ķeizara Aleksandra I atbalstu, daļa savienības locekļu sāka pieprasīt radikālāku rīcību, kas noveda pie Savienības pašlikvidēšanās 1821. gadā.

Ziemeļu biedrība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

"Glābšanas savienības" Maskavas kongresā 1821. gada janvārī tika pieņemts lēmums savienību likvidēt un izveidot jaunu slepeno biedrību ar četrām pārvaldēm Maskavā, Pēterburgā, Smoļenskā un Tuļčinā. Pēterburgas slepeno "Ziemeļu biedrību" pēc brīvmūrnieku ložu aizliegšanas 1822. gadā nodibināja kapteinis Ņikita Muravjevs un ekonomists Nikolajs Turgeņjevs. To vadīja Augstākā dome, kurā sākotnēji ietilpa Ņ. Muravjevs, N. Turgeņjevs un kņazs Jevgēņijs Oboļenskis, vēlāk kņazs Sergejs Trubeckojs, Kondratijs Riļejevs, Aleksandrs Odojevskis un A. Bestuževs. Pirms Pēterburgas sacelšanās biedrības loceklis Nikolajs Bestuževs sacerēja "Manifestu krievu tautai" (Манифест к русскому народу).

Dienvidu biedrība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1821. gada martā "Glābšanas savienības" Tuļčinas (Podolijā) pārvaldes locekļi Pāvels Pestelis, Aleksejs Jušņevskis, Aleksandrs Barjatinskis. Biedrību pārvaldīja Direktorija, kurā sākumā bija P. Pestelis, A. Jušņevskis, kuriem vēlāk pievienojās Sergejs Muravjevs-Apostols. 1823. gada Dienvidu biedrības kongresā to sadalīja trīs pārvaldēs: Tuļčinas (Podolijas guberņā, vadīja P. Pestelis, tad A. Barjatinskis), Kamenskas (Mazkrievijas ģenerālgubernatūrā, vadīja V. Davidovs un S. Valkonskis) un Vasiļkovas (Kijevas guberņā, vadīja S. Muravjevs-Apostols un M. Bestuževs-Rjumins). No 1823. gada notika pārrunas ar poļu slepeno "Patriotisko biedrību".

1824. gadā biedrības kongresā apstiprināja P. Pesteļa uzrakstīto biedrības programmu ar nosaukumu "Krievu taisnība" (Русская правда), ko nepieņēma "Ziemeļu biedrība". 1825. gada kongresā apsprieda bruņotas sacelšanās iespēju un izveidoja no bijušās "Savienoto slāvu biedrības" izveidoja "Dienvidu biedrības" Slāvu pārvaldi.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Latviešu konversācijas vārdnīca. III. sējums. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 4928-4930. sleja.
  2. Серков А. И. Русское масонство, 1731—2000. Энциклопедический словарь. Москва, 2001.