Dekabristu sacelšanās

Dekabristu sacelšanās
	Daļa no 1820. gada revolūcijām
	; Karaspēka demonstrācija Pēterburgas Senāta laukumā 1825. gada 26. decembrī.
Datums	1825 gada. 14 (26). decembris
Vieta	Sanktpēterburga, Krievijas Impērija
Iznākums	Valdības uzvara; Dekabristi sodīti ar nāvi vai izsūtīti uz Sibīriju
Karotāji
Dekabristu ziemeļu savienība	Krievijas Impērija
Komandieri un līderi
Sergejs Trubeckojs; Jevgēnijs Obolonskis; Ņikita Muravjovs; Pāvels Pestelis†; Pjotrs Kahovskis†	Nikolajs I; Mihails Miloradovičs †
Spēks
3,000 karavīri	9,000 karavīri

Dekabristu sacelšanās (krievu: Восстание декабристов) jeb Decembra sacelšanās^[1] bija valsts apvērsuma mēģinājums Krievijas Impērijas galvaspilsētā Pēterburgā 1825. gada 14. decembrī (26. decembrī pēc vecā stila) un karaspēka sacelšanās Ukrainā no 1825. gada 29. decembra līdz 1826. gada 3. janvārim.

To organizēja slepeno politisko biedrību locekļi, kas vēlāk sacelšanās mēneša vārdā (krievu: декабрь — decembris) tika dēvēti par dekabristiem.

Norise

Pēc Krievijas Impērijas ķeizara Aleksandra I nāves 1825. gada 19. novembrī gandrīz mēnesi nebija oficiālas informācijas par viņa pēcteci. Starpvaldības laiku centās izmantot slepenā "Ziemeļu savienība", lai piespiestu ieviest konstitūciju. Kad kļuva zināms, ka par ķeizaru ir izvēlēts mirušā ķeizara brālis Nikolajs I, Pēterburgas Senāta laukumā 30 virsnieku vadībā tika ievestas sadumpojušās karaspēka daļas (Maskavas leibgvardes pulks, Grenadieru pulka 2. bataljons, Gvardes jūras ekipāžas matroži).

Sazvērnieku izvēlētais nākamās valdības vadītājs ("diktators") kņazs Sergejs Trubeckojs (Сергей Трубецкой) Senāta laukumā neieradās, tādēļ nemiernieku vidū valdīja apjukums. Sacēlušos karavīrus uzrunāja Pēterburgas kara ģenerālgubernators grāfs Mihails Miloradovičs, uz kuru izšāva un nāvīgi ievainoja poručiks Pjotrs Kahovskis (Пётр Каховский). Senāta laukumā ieradās gvardes kavalērija, taču tā bija spiesta atkāpties. Laukumā sapulcējās vairāki tūkstoši sacelšanos atbalstošo Pēterburgas iedzīvotāju, kurus gar laukuma malām aplenca žandarmi.

Pēc divu stundu pārrunām dekabristi izvēlējās jauno sacelšanās vadoni (diktatoru) kņazu Jevgēņiju Oboļenski (Евгений Оболенский). Laukumā ieradās ķeizara leibgvardes grenadieru pulks, kavalērija un artilērija (kopā ap 12 000 karavīru, 36 lielgabali). Poručiks Pjotrs Kahovskis nāvīgi ievainoja leibgvardes komandieri pulkvedi Nikolaju fon Štīrleru (Ludwig Niklaus von Stürler). Sākoties lielgabalu apšaudei, nemiernieku pulki bēga pāri aizsalušajai Ņevas upei, kurus kapteinis Mihails Bestuževs nesekmīgi centās virzīt uzbrukumā Petropavlovskas cietoksnim. Laukumā un uz blakus ielām palika vairāki simti nogalināto un ievainoto karavīru un civiliedzīvotāju.

Apspiešana

Valdībai uzticīgais karaspēks piespieda Pēterburgā sacēlušās karaspēka daļas padoties. "Dienvidu biedrības" locekļi no 1826. gada 10. līdz 15. janvārim organizēja Čerņigovas pulka sacelšanos Ukrainas teritorijā, kas arī tika apspiesta.

Diviem Pēterburgas Dekabristu sacelšanās vadoņiem (Riļejevam un Kahovskim) kā arī trim Čerņigovas pulka sacelšanās vadoņiem (Pestelim, Muravjevam-Apostolam un Bestuževam-Rjuminam) piesprieda nāvessodu pakarot, bet vairākus simtus dekabristu izsūtīja katorgā uz Sibīrijas raktuvēm, kur lielākā daļa no viņiem gāja bojā. Tikai 1856. gadā ķeizars Aleksandrs II apžēloja dzīvus palikušos un atļāva viņiem atgriezties dzimtenē.^[2]