Dienvidu ziloņronis

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Dienvidu ziloņronis
Mirounga leonina (Linnaeus, 1758)
Tēviņš
Tēviņš
Mātīte
Mātīte
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlaseZīdītāji (Mammalia)
KārtaPlēsēji (Carnivora)
ApakškārtaSuņveidīgie (Caniformia)
VirsdzimtaAirkāji (Pinnipedia)
DzimtaRoņi (Phocidae)
ĢintsZiloņroņi (Mirounga)
SugaDienvidu ziloņronis (Mirounga leonina)
Sinonīmi
  • Phoca leonina
Izplatība
Southern Elephant Seal area.png
Dienvidu ziloņronis Vikikrātuvē

Dienvidu ziloņronis (Mirounga leonina) ir liela auguma roņu dzimtas (Phocidae) jūras zīdītāju suga. Tā tuvākais radinieks ir ziemeļu ziloņronis (Mirounga angustirostris). Izplatīts dienvidu puslodē gar Antarktīdas un pieguļošā reģiona salu krastiem, areālam aptverot Dienvidu okeānu un pieguļošo okeānu dienviddaļu.[1]

Dienvidu ziloņronis ir lielākais no visiem roņiem un plēsējiem, un lielākais no mūsdienās dzīvojošiem jūras zīdītājiem, kas nav vaļi. Tas ir par 40% smagāks nekā ziemeļu ziloņronis, apmēram divas reizes smagāks nekā valzirgs un 6—7 reizes smagāks nekā lielākie sauszemes plēsēji — leduslācis un Kadjakas lācis.[2][3][4][5]

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dienviddžordžijas salā sastopama lielākā dienvidu ziloņroņu kolonija
Dienvidu ziloņroņa tēviņš Dienviddžordžijā

Dienvidu ziloņronim ir plašs, gandrīz cirkumpolārs izplatības areāls Dienvidu okeānā ap Antarktīdu.[1] Pētījumi liecina, ka kopējā populācija (664 000—740 000[6]) ģeogrāfiski sadalās trīs subpopulācijās, katrai no tām bez Dienvidu okeāna uzturoties arī vienā no trim pieguļošajiem okeāniem: Atlantijas, Indijas un Klusajā okeānā.

Dienvidu ziloņroņa galvenais barošanās areāls atrodas starp Antarktīdas piekrasti un 40° dienvidu paralēli.[1] Tas ļoti reti iznāk kontinenta krastā, lai atpūstos vai vairotos. Lielākās subpopulācijas (ap 400 000 īpatņu) izplatības areāls iesniedzas Atlantijas okeāna dienviddaļā. Dienviddžordžijas salas vairošanās kolonijā pulcējas apmēram 113 000 mātīšu.[7] Citas lielākās vairošanās kolonijas atrodas Folklenda salās un Argentīnai piederošajā Valdes pussalā, kas ir vienīgā kontinentālā vairošanās kolonija.

Otra lielākā subpopulācija (200 000 īpatņi) izplatīta Indijas okeāna dienvidos. Apmēram trešā daļa pulcējas Kergelēna arhipelāga vairošanās kolonijā, bet pārējie apmetas Krozē, Hērda un Prinča Edvarda salās. Daži īpatņi apmetas arī Amsterdamas salā. Trešā subpopulācija (75 000 īpatņi) vairojas Klusā okeāna subantarktiskajās salās — Tasmānijai un Jaunzēlandei pieguļošajās salās (galvenokārt Makvorija salā).

Vēsturiski dienvidu ziloņronis kādreiz vairojās arī Tasmānijā, Svētās Helēnas un Huana Fernandesa salās pie Čīles krastiem.[8] Matojuma nomaiņas laikā daži īpatņi sastopami Dienvidāfrikas un Austrālijas krastos. Reizēm dzīvnieki ieklejo Maurīcijas piekrastēs un divi novērojumi bijuši Ekvadoras krastos.[9]

Izskats un īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielākā dienvidu ziloņroņa mātīte, kāda bijusi novērota, svērusi 1000 kg
Uz augšlūpas (abpus degungalam), uz purna virsējās plaknes (viens vai divi) un virs acīm (līdz 7) aug jutīgie vibrisi
Mazuļi piedzimst ar melnu, biezu un pūkainu matojumu

Dienvidu ziloņronis ir liels jūras zīdītājs, kuram raksturīgs dzimumdimorfismstēviņi izteikti lielāki (5—6 reizes smagāki) nekā mātītes, ķermenis daudz masīvāks, ar platiem pleciem un spēcīgu kaklu. Tēviņiem ir arī sekundārās dzimumpazīmes — īss, gaļīgs snuķis.[10][11][12] Tēviņa ķermeņa garums ir 4,2—5,8 m, svars 2000—4000 kg, mātītes ķermeņa garums 2,6—3 m, svars 350—900 kg.[1][12] Ļoti lielu tēviņu masa var sasniegt 5000 kg.[11] Atkarībā no izplatības reģiona dienvidu ziloņroņa lielums ir atšķirīgs. Pētījumi liecina, ka Dienviddžordžijas ziloņroņi ir 30% smagāki un 10% garāki nekā Makvorija salas ziloņroņi.[10] Dienviddžordžijā 1913. gadā tika nošauts rekordliels ziloņroņa tēviņš, kura garums bija 6,85 m, svars 5000 kg.[13][14] Lielākā mātīte bijusi 3,7 m gara un svērusi 1000 kg.[13][15]

Dienvidu ziloņronim (abiem dzimumiem) ir masīva, spēcīga ķermeņa uzbūve, plata galva, purns un apakšējais žoklis. Mātītēm un jaunajiem tēviņiem purns īss un noapaļots, bet tēviņiem augšlūpa veido gaļīgu snuķi, kuru tas var pacelt. Miera stāvoklī snuķis karājas uz leju. Lai arī dienvidu ziloņronis ir lielāks par ziemeļu ziloņroni, tā snuķis ir īsāks. Vairošanās sezonas laikā snuķis kļūst biezāks un izteiksmīgāks. Briedumu sasniegušiem tēviņiem attīstās arī krūšu "vairogs" — sabiezinātas ādas laukums, kas arī nav tik iespaidīgs kā ziemeļu ziloņronim.[11][12] Tēviņa ķermeni klāj daudzas rētas, kas iegūtas savstarpējās cīņās. Īpaši daudz rētu ir uz krūtīm un snuķa.[11]

Acis ir lielas, apaļas un melnas, īpaši izceļas mātītēm un jaunajiem dzīvniekiem. To uzbūve liecina, ka dzīvnieks labi redz sliktos apgaismojuma apstākļos, un redzei, medījot dziļumā zem ūdens, ir liela nozīme. Uz augšlūpas (abpus degungalam), uz purna virsējās plaknes (viens vai divi) un virs acīm (līdz 7) aug jutīgie vibrisi. Tie ir īsi un melni. Katrai airkājas "plaukstai" ir pieci pirksti, kurus savieno peldplēve. Katra pirksta galā liels, melni brūns nags.[11] Līdzīgi kā citiem roņiem pakaļējās airkāju pleznas ūdenī kalpo kā dzenskrūve, un peldēšanas ātrums ir 8 km/h. Iešanai pa sauszemi pakaļējās airkājas nav piemērotas, jo nespēj balstīt ķermeni. Priekšējās airkājas peldot izmanto minimāli, tām ir lielāka nozīme uz sauszemes.

Dienvidu ziloņroņa matojums ir īss un vienkrāsains (parasti bez izteiktām toņu atšķirībām uz muguras un vēdera), krāsa pelēka (no sudrabaini gaišas līdz tumšai). Daļa īpatņu vēlā rudenī iegūst gaišas krēmkrāsas vai brūnu matojumu. Daudziem tēviņiem ar gadiem kļūst gaišāka seja un snuķis. Mazuļi piedzimst ar melnu, biezu un pūkainu matojumu, kas nav piemērots peldēšanai, bet pasargā mazuli no aukstuma. Sasniedzot 3—4 nedēļu vecumu, tas nomainās un kļūst sudrabaini pelēks uz muguras un gaiši brūns pavēderē.[11][12]

Uzvedība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līdzvērtīgas dominances tēviņi parasti nesakaujas, bet izmanto rēkšanu un draudīgu pozu demonstrēšanu
Jaunu tēviņu grupa kažoka matojuma maiņas laikā

Lielāko daļu laika ziemeļu ziloņronis pavada jūrā un uz sauszemes uzturas, lai dzemdētu mazuļus, pārotos un nomainītu kažoka matojumu. Vairošanās sezonas kolonijās pirmie ierodas tēviņi, un dominantie īpatņi (lielākie un smagākie) ieņem labākās teritorijas. Starp tēviņiem valda stingra hierarhija, un sapāroties parasti var tikai paši spēcīgākie un lielākie. Mātītes ierodas pamazām un grupējas ap tēviņiem, veidojot harēmus (20—40 mātītes).[11][12] Līdz ar mātīšu ierašanos, lai nosargātu teritoriju ar harēmu, iesākas tēviņu savstarpējās cīņas.[16][17]

Mazāk veiksmīgiem tēviņiem nav sava harēma. Tie klejo apkārt un cenšas izmantot katru izdevību, lai sapārotos. Sakaujoties tēviņi izmanto savu svaru, guļoties virsū pretiniekam, un ilkņus, plosot pretinieka kaklu, krūtis un galvu. Vājākais tēviņš parasti bēg, tomēr retos gadījumos, cīņas iznākums ir fatāls (viens no pretiniekiem mirst). Par tēviņu nežēlīgajām cīņām liecina daudzās rētas. Pretinieka iespaidošanai izmanto arī skaļu rēkšanu un draudīgas vertikālas pozas. Jo tēviņš lielāks, jo skaļāka un iespaidīgāka ir rēkšana. Līdzvērtīgas dominances tēviņi parasti nesakaujas, bet izmanto rēkšanu un draudīgu pozu demonstrēšanu.[11][17] Tā kā dominantajam tēviņam harēms un teritorija jāapsargā nepārtraukti, krastā bez barošanās tas atrodas vairākus mēnešus (līdz 3 mēnešiem).[17]

Uz sauszemes dienvidu ziloņronis uzturas arī periodā, kad maina kažoka matojumu. Dažiem īpatņiem tas seko uzreiz pēc vairošanās sezonas, citiem tas ir atsevišķs periods. Matojums mainās kopīgi ar ādas virsējo kārtu. Kopumā tas ilgst vienu mēnesi. Šajā periodā tāpat kā vairošanās sezonā dzīvnieki nebarojas. Lai pasargātos no aukstajiem vējiem, dzīvnieki uzturas dubļu ieplakās, pieplakuši pie zemes un cieši saspiedušies kopā.[17][18]

Barošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārpus vairošanās sezonas dienvidu ziloņroņi uzturas plašā Dienvidu okeāna reģionā, nopeldot lielus attālumus, lai sasniegtu iecienītākās barošanās vietas. Piemēram, ar satelīta raidītājiem novērojot trīs mātīšu grupu, datēta 2650 km tāla migrācija. Dienā tās nopeldēja apmēram 85 km.[12]

Vasarā dienvidu ziloņronis barojas pelaģiski no ledus brīvos okeāna reģionos. Dienā nirst 500—1500 m dziļumā, naktī seklāk. Niršanas dziļums, visticamākais, saistīts ar medījuma vertikālās migrācijas raksturu. Ziemā, kad jūrā peld ledus, ziloņronis nirst 400—700 m dziļumā, barojoties seklākās vietās tieši virs grunts.[12] Dienvidu ziloņronis zem ūdens var uzturēties līdz 120 minūtēm. Dzīvnieks gandrīz visu laiku atrodas zem ūdens, tikai īsu brīdi paceļās līdz ūdens virsmai, lai ieelpotu.[11] Barojas galvenokārt ar galvkājiem (75%) un arī zivīm (25%).[11]

Vairošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mātītes dzimumbriedumu sasniedz 3—5 gadu vecumā un ir dzimumaktīvas līdz apmēram 14 gadu vecumam. Dzīves laikā vienai mātītei vidēji piedzimst 7 mazuļi. Tēviņi dzimumbriedumu sasniedz 4 gados, bet pirmo reizi sapārojas apmēram 10 gadu vecumā.[12] Vairošanās sezona sākas septembrī, kad koloniju vietās ierodas tēviņi. Dienvidu ziloņronim raksturīga poliginija. Mazuļi dzimst oktobrī. Lielākām mātītēm dzimst lielāki mazuļi, kas parasti ir tēviņi. Mazākām mātītēm visbiežāk dzimst mātītes. Sievišķā dzimuma mazulis ir par 9—17% mazāks nekā vīrišķā dzimuma mazulis.[11][12] Kad mazulis ir apmēram 18 dienas vecs, mātīte sapārojas ar harēma dominanto tēviņu. Veiksmīgs tēviņš vienā sezonā sapārojas ar vairāk nekā 50 mātītēm. Embrija attīstība ir kavēta apmēram 16 nedēļas, un, lai arī mazulis attīstās 7 mēnešos, kopējais grūsnības periods ilgst apmēram gadu.[12]

Tikko dzimis mazulis sver 45—50 kg. Zīdīšanas periods ir apmēram 23 dienas, un katru dienu svars pieaug par apmēram 9 kg.[12] Mātīte šajā laikā nebarojas un paliek kopā ar mazuli. Beidzoties zīdīšanas periodam, tās svars ir ievērojami samazinājies. Mātītes atstāj mazuļus un dodas jūrā baroties, bet jaunie ziloņronēni pamet harēmu un pulcējas bariņos (2—67), kopīgi guļot, spēlējoties, mācoties seklumā peldēt un medīt zivis (galvenokārt naktī). Piekrastē tie pavada 21—66 dienas, tad dodas jūrā. Smagākie mazuļi krastā paliek ilgāk nekā vieglākie. Šajā periodā jaunais ronēns zaudē apmēram 30% no sava svara. Dienvidu ziloņroņa dzīves ilgums ir līdz 20 gadiem.[12][17]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 IUCN: Southern Elephant Seal
  2. «Northern Elephant Seal». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 9. jūnijā. Skatīts: 2020. gada 5. martā.
  3. Fay, Francis H. (24 May 1985). "Odobenus rosmarus". Mammalian Species (238): 1–7. doi:10.2307/3503810. ISSN 0076-3519. JSTOR 3503810
  4. «Marine Life: Southern Elephant Seal». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 24. janvārī. Skatīts: 2020. gada 5. martā.
  5. Wood, Gerald (1983). The Guinness Book of Animal Facts and Feats. Enfield, Middlesex : Guinness Superlatives. ISBN 978-0-85112-235-9.
  6. First records of Elephant seals on the Guayaquil Gulf, Ecuador
  7. Boyd, I. L.; Walker, T. R.; Poncet, J. (1996). Walton, David W. H.; Vaughan, Alan P. M.; Hulbe, Christina L. (eds.). "Status of Southern Elephant seals at South Georgia". Antarctic Science. 8 (3): 237–244. Bibcode:1996AntSc...8..237B. doi:10.1017/S0954102096000338. ISSN 0954-1020
  8. Shuker K., 2014, The Beasts That Hide from Man: Seeking the World's Last Undiscovered Animals, pp.138, Cosimo, Inc.
  9. First records of elephant seals on the Guayaquil Gulf, Ecuador: on the occurrence of either a Mirounga leonina or M. angustirostris
  10. 10,0 10,1 Perrin, William F.; Würsig, Bernd; Thewissen, J. G. M., eds. (24 November 2008). "Earless Seals". Encyclopedia of Marine Mammals (2nd ed.). Burlington, Massachusetts: Academic Press. p. 346. ISBN 978-0-12-373553-9.
  11. 11,00 11,01 11,02 11,03 11,04 11,05 11,06 11,07 11,08 11,09 11,10 Fishery FAO: Mirounga leonina (Linnaeus, 1758)
  12. 12,00 12,01 12,02 12,03 12,04 12,05 12,06 12,07 12,08 12,09 12,10 12,11 «Seal Conservation Society: Southern Elephant Seal». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 26. aprīlī. Skatīts: 2020. gada 9. martā.
  13. 13,0 13,1 Wood, Gerald (1983). The Guinness Book of Animal Facts and Feats. Enfield, Middlesex : Guinness Superlatives. ISBN 978-0-85112-235-9.
  14. Carwardine, Mark (2008). Animal Records. New York: Sterling. p. 61. ISBN 978-1-4027-5623-8.
  15. Sizing ocean giants: patterns of intraspecific size variation in marine megafauna
  16. Jones, E. (1981). "Age in relation to breeding status of the male Southern Elephant Seal, Mirounga leonina (L.), at Macquarie Island". Australian Wildlife Research. 8 (2): 327–334. doi:10.1071/WR9810327
  17. 17,0 17,1 17,2 17,3 17,4 McCann, T. S. (1981). "Aggression and sexual activity of male Southern elephant seals, Mirounga leonina". Journal of Zoology. 195 (3): 295–310. doi:10.1111/j.1469-7998.1981.tb03467.x
  18. Environmental and physiological determinants of huddling behavior of molting female southern elephant seals (Mirounga leonina)

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]