Dundagas pacēlums

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Dundagas pacēlums
Dundagas pacēlums
Dundagas pacēluma ainava pie Kaļķiem
Kontinents Eiropa
Valstis Karogs: Latvija Latvija
Ietilpst Ziemeļkursas augstiene
Garums 42 km
Platums 14—26 km
Platība 696 km2
Augstākais kalns Oškalns
Augstums 94,2 m
Koordinātas 57°23′N 22°32′E / 57.383°N 22.533°E / 57.383; 22.533Koordinātas: 57°23′N 22°32′E / 57.383°N 22.533°E / 57.383; 22.533
Dundagas pacēlums (Latvija)
Dundagas pacēlums
Dundagas pacēlums

Dundagas pacēlums ir dabas apgabals Ziemeļkursas augstienes ziemeļrietumos Kurzemes ziemeļdaļā Dundagas un Talsu novados.[1] Stiepjas 42 km garumā ziemeļrietumu—dienvidaustrumu virzienā. Ziemeļos un ziemeļaustrumos Šlīteres Zilo kalnu nogāze to nodala no Piejūras zemienes Irves un Engures līdzenumiem, rietumos piekļaujas Kursas zemienes Ugāles līdzenums. Dienvidu robeža ar Vanemas pauguraini stiepjas pa aktīvā ledus kontaktnogāzes un frontālo vaļņu pakāji gar Arkliņiem, Valdgali, Laidzi, Laucieni un Dursupi. Augstākais virsmas punkts ir Oškalns (94,2 m vjl) austrumos no Lateves.

Ģeoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Svētmeitu ala Kaļķupes ielejā

Pacēluma pamatā ir meridionāli stiepts pamatiežu virsmas paaugstinājums, kas lēzeni pazeminās ziemeļu—dienvidu virzienā no 78 m vjl līdz 20 m vjl. Vīdales, Tiņģeres un Valdemārpils apkārtnē tā virsmu saposmo apraktās ielejas. Pamatiežus veido vidusdevona smilšakmeņi un aleirolīti, ko vietām sedz augšdevona smilšakmeņi. Zemes virspusē pamatieži atsedzas pacēluma ziemeļu un ziemeļrietumu malās, bet Šlīteres Zilajos kalnos tajos izveidojušās gravas un vairākas alas. Pārējā teritorijā pamatiežus klāj plāni (pārsvarā līdz 20 m) kvartāra nogulumi. Vīdales apkaimē ir smilts un grants atradnes, austrumos no Dundagasmāla atradne. Šlīteres Zilo kalnu gravās, kā arī Valdemārpils un Lubezeres apkārtnē ir nelielas saldūdens kaļķiežu iegulas; lielākā — Laidzes ezera austrumu krastā.

Reljefs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dundagas pacēlums izceļas virs apkārtējiem zemieņu apvidiem tikai pamatiežu virsas paaugstinājuma dēļ. Reljefā dominē pārsvarā vidēji un maz viļņoti morēnu un limnoglaciālie līdzenumi. To absolūtais augstums ir 60—80 m vjl. Pacēluma augstākā daļa ir ziemeļaustrumos no Dundagas, kur pie Lateves Oškalns paceļas līdz 94,2 m vjl.

Klimats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pacēlumā klimats mēreni vēss un mitrs, pavasarī jūtama jūras dzesējošā ietekme. Gada vidējā temperatūra 5,8 °C, janvāra — –4 °C, jūlija — 16,5 °C. Bezsala periods 127—140 dienas, nokrišņu daudzums — 600—650 mm gadā, ziemeļdaļā — līdz 700 mm. Sniega sega veidojas decembra beigās, nokūst marta beigās; tās biezums līdz 19 cm.

Hidrogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dundagas pacēlumu ziemeļu—dienvidu virzienā šķērso Irbes šauruma un Rīgas jūras līča rietumu piekrastes baseinu ūdensšķirtne. Pacēlumā sākas Mazirbe, Ostupe, Pāce, Pilsupe, Roja, Grīva. Upēm raksturīgas maz izteiktas palienes tipa ielejas, pacēluma nogāzēs — šauras, dziļas kanjonveida ielejas.

Ezeri izvietojušies galvenokārt pacēluma dienvidaustrumu daļā. Tie pārsvarā ir ledāju ezeri. Lielākie un dziļākie ir subglaciālā izspieduma iegultņu ezeri: Sasmakas ezers (237 ha), Laidzes ezers (170 ha), Lubezers (130 ha).

Dabas aizsardzība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šlīteres Zilo kalnu nogāzes rietumu daļa ietilpst Slīteres nacionālā parka teritorijā, bet austrumu daļa — Kaļķupes ielejas dabas liegumā. Pacēluma ziemeļu daļā vēl izveidoti dabas liegumi Rukšu purvs, Kadiķu nora un Daiķu īvju audze, bet austrumos no LubezeraZemgaļu purva dabas liegums.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Latvijas daba. 2. sējums. Rīga : Preses nams. 1995. 14. lpp.