Dzīvojamā ēka Nometņu ielā 45

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Dzīvojamā ēka Nometņu ielā 45
Dzīvojamā ēka Nometņu ielā 45
Ēkas priekšējā fasāde 2015. gadā
Vispārīga informācija
Arhitektūras stils Jūgendstils
Atrašanās vieta Nometņu iela, Āgenskalns, Rīga, Latvija
Pabeigta Ap 1903. gadu
Īpašnieks
  • Alise Švarca (1903—1925)
  • Jānis un Emma Vītiņi (1927—1939)
  • Jūlijs un Marta Kadeļi (1939—1940)
Tehniskās detaļas
Stāvi 3
Celtniecība
Arhitekts Heinrihs Šēls, Frīdrihs Šefels
Oficiālais nosaukums: Dzīvojamā ēka Nometņu ielā 45
Aizsardzības numurs 8964
Vērtības grupa Valsts nozīmes
Tipoloģiskā grupa Arhitektūra

Dzīvojamā ēka Nometņu ielā 45, Rīgā, Āgenskalnā, ir Valsts nozīmes kultūras piemineklis. Trīsstāvu jūgendstila nams celts ap 1903. gadu.[1] Ēkas oriģinālais būvprojekts nav saglabājies, bet, spriežot pēc līdzīga rokraksta un dekoratīvajiem elementiem, arhitekts Jānis Krastiņš uzskata, ka namu projektējuši arhitekti Heinrihs Šēls un Frīdrihs Šefels.[nepieciešama atsauce] Ēka ir iekļauta dažādos jūgendstila arhitektūras izdevumos.[nepieciešama atsauce]

1998. gadā ēka administratīvas kļūdas dēļ tika izslēgta no Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu saraksta.[2][3] Tā atguva šo statusu 2014. gadā. Kopš 2014. gada ēka ir dzīvokļu īpašnieku kopīpašums, bet līdz tam tā bija Rīgas pašvaldības īpašums.[1]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1900—1925. gads[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Švarcmuižas sastāvā esošais zemes gabals Nometņu un Tempeļa ielu stūrī pirmo reizi ierakstīts Vidzemes guberņas Zemesgrāmatā 1902. gadā. Tā virsīpašniece bija Švarcmuižas Alise Švarca.

Ap 1900. gadu tapa ēkas projekts, kura autori ir arhitekti Heinrihs Šēls un Fridrihs Šefels, un 1903. gadā tiek uzcelta ēka. Bagātīgos skulpturālos rotājumus veidoja būvtēlniecības firma Otto & Wassil. Ēkā tiek ierīkoti īres dzīvokļi. Fasādes ieejas dzīvokļi bija lielāki un greznāki, un tajos dzīvo zinātnieki, pulkveži un tirgotāji. Sētas ieejas dzīvokļi ir vienkāršāki — to iemītnieki bija skolotāji, zemāka ranga ierēdņi un amatnieki. Pirmajā stāvā darbojās veļas rullis.

1925—1940. gads[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1925. gadā Agrārajā reformā Švarcmuižas Alisei Švarcai piederošo īpašumu atsavināja un ieskaitīja Valsts zemes fondā. 1927. gadā ēku un zemi no Valsts par 199 latiem iegādājas jaunsaimnieks Jānis Vītiņš ar sievu Emmu, kuri ēkas pagalma pusē kā piebūves uzcēla divas stiklotas verandas.[4]

1939. gadā ēku nopirka Latvijas neatkarības kara dalībnieks un pulkvedis Jūlijs Kadelis ar sievu Martu, kuri kopā ar saviem četriem bērniem sāka dzīvot ēkas 4. dzīvoklī.[4]

1941.—1990. gads[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā ēka tika nacionalizēta. Bijušie īpašnieki, Jūlijs un Marta Kadeļi, ar bērniem bija spiesti doties bēgļu gaitās uz Vāciju. Ēkā gandrīz pilnībā mainījās iedzīvotāju sastāvs. Tikai vienā no dzīvokļiem palika tie paši iemītnieki, kas pirms kara. Pirmajā stāvā tika izvietota valsts darba krājkase. No Nometņu ielas puses uz stūra izlauzta ieeja pagrabā un ierīkota šautuve. Laika gaitā tur darbojās grāmatnīca, aptieka, fotodarbnīca, bet pagrabstāvā tika izbūvēta pirts, kuras peldbaseina kalšanas laikā sāka grimt ēkas pamati.[4]

1990. gads—mūsdienas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1990. gadā tika izstrādāts mājas restaurēšanas projekts un uzsākti darbi — daļēji nomainīts jumta segums un restaurēšanai tika nodotas ēkas ieejas durvis, kuras pazuda un tika atrastas tikai pēc divdesmit gadiem. 1998. gadā ēka tika izslēgta no vietējas nozīmes Kultūras pieminekļu saraksta. 1999. gadā valsts piešķīra Ls 51 488 ēkas projektēšanas un restaurēšanas darbiem. Līdzekļi jāapgūst un darbus jāveic Rīgas domes Pilsētas attīstības departamenta Kapitālās celtniecības pārvaldei. 2002. gadā tika izstrādāts restaurēšanas projekts, taču darbi tā arī netika uzsākti, un līdzekļi tika iztērēti citiem mērķiem. 2013. gadā ēka no pašvaldības īpašumu kļuva par privātīpašumu — par nama kopīpašniekiem kļuva privatizēto dzīvokļu īpašnieki. 2014. gadā izdevās panākt, ka ēka tiek iekļauta Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā.

2019. gada 11. augustā ēkas pagrabā izcēlās ugunsgrēks.[5]

Arhitektūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Māja ir trīsstāvīgs ķieģeļu mūra nams. Tā pieskaitāma pie eklektiski dekoratīvā jūgendstila novirziena, ko raksturo vienmērīgs ritms un apdares detaļu piesātinātība. Paaugstinātajā jumtā un abos pagalma tornīšos izmantoti franču renesanses elementi.

Ēkas oriģinālais projekts nav saglabājies, taču arhitekts Jānis Krastiņš uzskata, ka ēka celta ap 1903. gadu pēc Heinriha Šēla (1829—1909) un Fridriha Šefela (?—1913) projekta. Ēkas fasāžu skulpturālie dekori tapuši būvtēlniecības uzņēmumā Otto & Wassil.

Ēkas fasādēs bagātīgi izmantoti jūgendstila izteiksmes līdzekļi. Gludās plaknes mijas ar faktūrēta apmetuma laukumiem un betonā atlietiem ciļņiem. Virs pirmā stāva logiem greznas akmenī lietas sieviešu maskas un stilizēti ziedu pušķi ar gariem, izlocītiem kātiem. Otrā un trešā stāvu līmenī ritmiski izkārtotas lizēnas.

Fasādes vainago izvirzīta dzega, ko balsta uz lizēnām novietotas konsoles. Tās rotā triju vertikālu līniju saišķa ornaments. Fasādes centrālo daļu un Nometņu un Tempļa ielu stūri akcentē masīvie balkoni ar reljefiem betona lējumiem un greznām metāla margām.

Īpaši atzīmējami ir augstvērtīgie metāla kalumi, kas grezno balkonu margas, jumtu un pagalma žogu. Tiem raksturīgas liekti saspriegtas stilizētu augu līnijas (t.s. "pātagas cirtiens") un ažūri ziedi jumta parapetu rotājumā.

Izdevumā “Rīgas jūgendstila ēkas” (2007) arhitekts Jānis Krastiņš ēku apraksta šādi: “Fasādi rotā stilizētu ziedu cilņi, sapņainā noskaņā aizdomājušās maskas, iekārtu lizēnu saišķi, dažādas ģeometriskas figūras un citi raksturīgie jūgendstila ornamentālie motīvi. Balkonu margu, žogu un citu metāla detaļu liekti saspriegto līniju vijumos apspēlēts čūskas motīvs.”

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 Elmārs Barkāns. «Rīgas jūgendstila pērles, kuras ir uz sabrukšanas robežas». Kasjauns.lv, 2018. gada 1. novembris. Skatīts: 2019. gada 24. jūlijā.
  2. Āgenskalna pērle brūk. Diena. 2004. gada 8. augusts. Atjaunināts: 2019. gada 24. jūlijā.
  3. Danuta Juste. «ARĪ RĪGA: Spītīgi ignorētā «pērle» Āgenskalns. 5. sērija». tvnet.lv, 2017. gada 26. janvāris. Skatīts: 2019. gada 24. jūlijā.
  4. 4,0 4,1 4,2 Evija Hauka. «Postītā un izsmietā Nometņu ielas “mazā franču pils”». tvnet.lv, 2019. gada 31. jūlijs. Skatīts: 2019. gada 2. augustā.
  5. «Nometņu ielā izcēlies ugunsgrēks jūgendstila ēkas pagrabā». Neatkarīgā Rīta Avīze. 2019. gada 11. augusts. Skatīts: 2019. gada 2. novembrī.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]