Dzjiņu dinastija (265—420)

Dzjiņu dinastija bija Senās Ķīnas imperatoru dinastija, kas valdīja laika posmā no 265. līdz 420. gadam, Sešu dinastiju laika vidusposmā. Dinastija izveidojās Trīs valstu posma beigās, pastāvēja Sešpadsmit karalistu laikā un tās sabrukums aizsāka Ziemeļu un Dienvidu dinastiju posmu. Dzjiņu dinastijas varu raksturo iekšējā nestabilitāte un ārējie draudi. Dinastijas vēsturi dala divos posmos — rietumu Dzjiņu (265—316) un austrumu Dzjiņu (317—420). Lai atšķirtu šo dinastiju no vēlāk sekojošajām Dzjiņu dinastijām, šo periodu sauc arī par divu Dzjiņu un Sima Dzjiņ laiku.

Dinastiju dibināja Sima Jaņ (Vudi), kura galvaspilsēta atradās Luojaņā, bet austrumu Dzjiņu valsti izveidoja Sima Žui (Juaņdi) ar galvaspilsētu Jiankang, netālu no mūsdienu Naņdzjinas.

Pēc tam, kad 280. gadā Sima Jaņ izdevās atkalapvienot Ķīnu, stabilitāte turpinājās tikai desmit gadus. Pēc garā vājā imperatora Sima Džuna (Hueidi) kāpšanas tronī sākās valdošās ģimenes iekšējās intrigas un politiskās sazvērestības par tiesībām iegūt reģenta posteni, sākās Astoņu prinču karš, ar ko apzīmē imperatora onkuļu un tuvāko radinieku cīņas par varu laikā no 291. līdz 306. gadam. Savstarpējo cīniņu novājināto valsti no 304. līdz 316. gadam satricināja Piecu barbaru sacelšanās, kas ir nosaukums karam, kura laikā valsts ziemeļus ieņēma nomadu ciltis.

316. gadā Dzjiņu galms bēga uz Ķīnas dienvidiem, kur aiz Huaihe upes tiem izdevās noturēties vēl simts gadus. Šo gadu uzskata par dienvidu Dzjiņu un Sešpadsmit karaļvalstu perioda sākumu. Galma bēgšanai no barbariem sekoja milzīgas civiliedzīvotāju masas, kas no valsts centrālās daļas apmetās dienvidos, tādējādi veicinot Dienvidķīnas attīstību. Austrumu Dzjiņu imperatoru vara bija vāja, jo tie balstījās uz vietējo augstmaņu ģimeņu militāro spēku. Lai arī Dzjiņu armijai 383. gadā izdevās atvairīt ziemeļu uzbrukumu un atgūt ievērojamas valsts teritorijas, sākās dažādu ambiciozu karavadoņu dumpji, kas noveda pie dinastijas beigām un Ziemeļu un Dienvidu dinastijas perioda sākuma.