Liao dinastija

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Liao (zaļā) un Sunu (oranžā) valstis ap 1111. gadu
Jurčenu (pelēkā) iekarojumi, 1123. gadā
Kitani dodas medībās, freska

Liao dinastija (ķīniešu: Liao chao) vai arī Kitanu impērija (ķīniešu: qi tan gou), bija kitanu nomadu cilšu federācijas radīta valsts, kas tiek pieskaitīta pie vēsturiskajām Ķīnas dinastijām. Pēc Tanu dinastijas sabrukuma, 907. gadā Ķīnas dienvidos un centrā izveidojās vairākas neatkarīgas karalistes, bet ziemeļos nostiprinājās kitanu nomadu konfederācija, pakāpeniski izveidojot Liao dinastijas valsti, kas pastāvēja līdz 1125. gadam, kad to iekaroja jurčeni no Mandžūrijas, kas izveidoja Dzjiņ dinastijas valsti.

Valsts teritorija iekļāva mūsdienu Mongoliju, Ķīnas ziemeļus, daļu Ziemeļkorejas un Krievijas Piejūras novadu. Lai arī valsts robeža daudzos reģionos bija izplūdušas, 947. gadā tās teritorija bija ap 2,6 miljoniem km2, bet 1111. gadā ap 4 miljoniem km2. Valsts uzplaukuma laikā tajā dzīvoja 750 000 kitanu un citi klejotāju un 2-3 miljoni ķīniešu. Senie Eiropas ceļotāji kitanus uzskatīja par ķīniešiem, no tā cēlies arī Ķīnas nosaukums krieviski. Liao dinastija bija pirmā no ziemeļu barbaru dinastijām, kas turpmākajos gadsimtos aizvien vairāk kontrolēja Ķīnu. Kitaniem sekoja jurčeni, mongoļi un mandžūri, kas valdīja līdz 1911. gadam.

Izveidošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kitani bija viena no grūti nosakāmas izcelsmes klejojošo nomadu ciltīm, kas gadsimtiem ilgi dzīvoja ziemeļos no Ķīnas impērijas, nereti tajā iebrūkot, lai laupītu, vai lai iestātos valdnieku armijās. Iespējams, ka viņi bija cēlušies no sjonnu un šjanbi ciltīm, kas jau iepriekšējos gadsimtos regulāri iebruka Ķīnā. Jau pirms valsts izveidošanas, kitanu vairākums bija pieņēmis budismu, bet vienlaikus turpināja pastāvēt arī senais šamanisms. Atšķirībā no ķīniešiem kitanu sievietēm tika dota lielāka brīvība seksuālo partneru un vīru izvēlē.

902. gadā jaunievēlētais kitanu karavadonis no Jilu cilts, Abaoži (872.-926.)iebruka Ķīnas ziemeļos un sagrāba lielu laupījumu. Veiksmīgi iebrukumi turpmāk atkārtojās katru gadu. Abaoži arī vadīja vairākus karagājienus uz ziemeļiem un rietumiem, lai pakļautu citas stepju tautas. 907. gadā veiksmīgais Abaoži tiek ievēlēts par kitanu Lielo hanu (kaganu) un viņš sāk aktīvi iesaistīties Ķīnas ziemeļos radušos jauno valstiņu savstarpējos konfliktos, kas sākās pēc Tanu dinastijas sabrukumu un Piecu dinastiju un desmit valstu perioda sākuma.

Atbilstoši kitanu tradīcijai, jauns kagans jāievēl katrus trīs gadus, lai dotu iespēju valdīt arī citiem valdošā klana locekļiem. 910. un 913. gadā Abaoži atteicās noturēt vēlēšanas un apspieda savu brāļu un tēvoču sacelšanās. 916. gadā viņš ignorēja nākošās vēlēšanas, un ķīniešu stila ceremonijā kronēja sevi par imperatoru, kas atkal izraisīja neveiksmīgu radinieku dumpi. Šī pretruna ar senajām cilts tradīcijām izpaudās arī Abaoži vēlmē troni nodot savam vecākajam dēlam, kā tas bija pieņemts pie ķīniešiem, un nevis ļaut valdošajai ģimenei izvēlēties spēcīgāko kandidātu no sava loka. Šī tradīciju pretruna radīja problēmas daudziem nākamajiem imperatoriem, kuriem nācās apspiest tuvāko radinieku sazvērestības.[1]

918. gadā Abaoži pavēl sākt jaunas galvaspilsētas celtniecību, kas mobilajiem nomadiem nebija pieņemts. Liao dinastijas klejotāju daba un valsts duālais administrācijas modelis izpaudās tajā, ka valstī vienlaikus bija piecas galvaspilsētas. [2]

Duālā administrācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līdzīgi kā gotu barbaru karalistēs iekarotajās Romas impērijas provincēs, kitanu iekarotājiem un vietējiem ķīniešu iedzīvotājiem pastāvēja divi atšķirīgi likumu kodeksi. Liao impērijā šo etnisko un juridisko nodalījumu vēl vairāk pastiprināja tas, ka kitani dzīvoja impērijas ziemeļos, bet ķīnieši dienvidos. Liao valdnieki uzturēja dzīvas klejojošo nomadu tradīcijas, un vienlaikus saglabāja urbanizēto ķīniešu zemnieku pārvaldi, izveidojot divas atsevišķas administrācijas – Ziemeļu administrāciju kitaniem un stepju tautām, un Dienvidu administrāciju ar galvaspilsētu Pekinā, etniskajiem ķīniešiem un korejiešiem. Lai saglabātu savu atšķirīgo identitāti, 920. gadā tiek ieviests īpašs kitanu alfabēts.

Otrais imperators Taizons (926-947) turpināja militāri un politiski iesaistīties Ķīnā, kā rezultātā 937. gadā paplašināja valsts teritoriju uz dienvidiem, kad kā atlīdzību par 936. gada karagājienu, kas atbalstīja vienu no strīdīgajām ķīniešu dinastijām, viņš saņēma 16 Ķīnas ziemeļu prefektūras. Tās bija stratēģiski svarīgas zemes, jo pavēra vieglu ceļu iebrukumiem Ķīnā.

Trešais imperators Šizons (947-951) pēc veiksmīga karagājiena oficiāli pieņēma ķīnisko “Lielās Liao” dinastijas nosaukumu un 947. gadā valsti formāli sadalīja dienvidu (ķīniešu) un ziemeļu (kitanu) reģionos. Ziemeļos Liao valdnieki saglabāja senās tradīcijas un valdīja kā Lielie hani, kamēr dienvidos pastāvēja ķīniešu tradicionālā administrācija un imperatora institūcija. Šizons tika nogalināts apvērsuma mēģinājumā 951. gadā. Troni mantoja viņa brālēns, imperators Muzongs, kurš lielāko daļu laika pavadīja medībās un dzīrēs, valsts pārvaldei neveltot daudz uzmanības, līdz beidzot, mūžīgi iereibušo, cietsirdīgo un neprognozējamo valdnieku 969. gadā nogalināja.[3]

Attiecības ar Sunu dinastiju[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nākamais imperators Žiņzons daudz vairāk uzmanības veltīja ķīniešu administratīvās sistēmas nostiprināšanai valstī un sāka pastiprināt armiju, paredzot neizbēgamo konfliktu ar jauno Sunu dinastiju.

960. gadā nodibinātā Sunu dinastija sākumā koncentrējās uz pārējo ķīniešu valstu pakļaušanu, taču tā arī vēlējās iekarot Liao aizsardzībā esošo Ziemeļu Haņu valsti un atgūt 16 ķīniešu ziemeļu prefektūras. 976. gadā Sunu karaspēks neveiksmīgi centās iekarot Ziemeļu Haņu valsti. 979. gadā Sunu karaspēkam izdodas iekarot Ziemeļu Haņu valsti, taču iebrukums Liao valstī cieš pilnīgu sakāvi.

982. gadā Liao tronī kāpa 10 gadus vecais Šeņzons. Cerot izmantot pieredzējuša valdnieka trūkumu, Sunu valsts 986. gadā uzsāk karu pret Liao, taču atkal cieš sakāvi. Pretuzbrukums seko 1004. gadā, kad Liao armija dziļi iebrūk Sunu dinastijas valstī un veiksmīgi tuvojas galvaspilsētai Kaifeņai. 1005. tiek noslēgts miera līgums, kurā Sunu dinastija atzina Liao dinastiju par sev līdzvērtīgu, un turpmāk katru gadu maksāja tai lielas zīda un sudraba nodevas. 1042. gada līgums vēl vairāk palielināja Sunu maksāto meslu apjomu.

Miera gadsimts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šeņzona ilgās valdīšanas laikā Liao valsts kļūst mazāk kareivīga. 1005. gada līgums ar Sunu dinastiju nodrošina mieru uz vairāk nekā simts gadiem, un pēc asiņainiem kariem Korejā, 1019. tiek noslēgts miers ar Gorjo karalisti. Šeņzons arī ievieš virkni reformu, kas līdz šim uz vergu sagrābšanas un laupīšanas reidiem centrētos nomadus pievērš mājlopu – zirgu un aitu audzēšanai.

1031. gadā troni manto viņa 15 gadus vecais dēls, kam par varu nākas cīnīties ar savu godkārīgo māti un viņas atbalstītājiem. Tiek veikti nenozīmīgi karagājieni pret kaimiņu valstīm, taču bez lielām uzvarām. Armija un valsts pārvalde sāk korumpēties. Imperators bagātīgi tērē līdzekļus budistu svētnīcām. 1055. gadā tronī kāpušais imperators Daozons ilgstoši atrodas galvenā ministra Jelu Jišina (Yelu Yixin) ietekmē, kurš ar savām mahinācijām panāk troņmantinieka nogalināšanu un imperatores pašnāvību. Jelu Jišinu 1080. beidzot soda ar nāvi. Arī Daozona laikā lieli līdzekļi tiek tērēti budistu svētnīcām, tiek paaugstināti nodokļi, sākas iedzīvotāju neapmierinātība un pakļauto nomales tautu dumpji. 1092. gadā sākas karš ar pierobežā dzīvojošo mongoļu vai tatāru izcelsmes Zubu tautu, kuru izdodas sakaut 1102. gadā.[4]

Sagrāve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1101. gadā tronī kāpj imperators Tjaņzuodi. 1114. gadā Mandžūrijas jurčenu nomadi, kas līdz šim bija Liao pakļautībā, sacēlās un 1115. gadā sakāva Liao armiju. Redzot imperatora nespēju tikt galā ar jurčeniem, 1115. un 1121. gadā notiek neveiksmīgas augstmaņu sazvērestības, kuru mērķis ir nogalināt valdnieku. Daļa sakauto sazvērnieku pārbēg pie jurčeniem.

1117. gadā jurčeni dodas karagājienā ārpus Mandžūrijas robežām, 1120. gadā ieņem galveno Liao galvaspilsētu un 1122. gadā centrālo galvaspilsētu, piespiežot Tjaņzuodi bēgt no dienvidu galvaspilsētas Pekinas, kas vēl dažus mēnešus paliek viņa tēvoča Jelu Čuna kontrolē.

1120. jurčeni izveidoja aliansi ar Sunu dinastiju, kuras mērķis ir veikt kopīgus uzbrukumus Liao. Kamēr Sunu uzbrukumi bija bez rezultātiem un beidzās ar sakāvi, jurčeniem 1125. gadā izdevās galīgi sagraut Liao valsti. Imperators Tjaņzuodi tiek sagūstīts, un kitanu valsts beidz pastāvēt. Daļa kitanu kareivju un augstmaņu ģenerāļa Jelu Daši vadībā bēg uz Mongolijas galējiem rietumiem, kur Daši 1131. gadā pasludina sevi par imperatoru un kopā ar 20 000 kitanu devās vēl tālāk uz rietumiem, uz Centrālāziju, kur nodibināja Karakitaju hanisti, kas pastāvēja gandrīz gadsimtu, līdz to iekaroja mongoļi.

Liao imperatori[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Liao dinastijas imperatori piederēja Jelu ģimenei, tāpēc to kitanu vārdos minēts ģimenes uzvārds. Iekavās minēts ķīniskotais valdnieka vārds.

  • Jelu Abaoži (Taizu), 907-926
  • Jelu Deguans (Taizons), 927-947
  • Jelu Ruaņs (Šizons), 947-951
  • Jelu Žins (Muzongs), 951-969
  • Jelu Šaņs (Žiņzons), 969-982
  • Jelu Longšu (Šeņzons), 982-1031
  • Jelu Zonžeņs (Šiņzons), 1031-1055
  • Jelu Honži (Daozons), 1055-1101
  • Jelu Janši (Tjaņzuodi), 1101-1125

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]