Pāriet uz saturu

Dzīvnieku tiesības

Vikipēdijas lapa

Par dzīvnieku tiesībām sauc pieeju dzīvnieku aizstāvības ētikā, kuras pamatā ir uzskats, ka dzīvnieku pamatintereses būtu jāuztver tikpat nopietni kā līdzīgas cilvēku intereses.[1]

Aina, kas atspoguļo dzīvnieku kā īpašuma statusu: vīrietis peļņas nolūkos tur piesietu pērtiķi.

Dzīvnieku tiesību aizstāvji pārstāv atškirīgas filosofiskas pieejas, taču tos vieno uzskats, ka justspējīgas būtnes nedrīkst uztvert kā īpašumu - izmantot pārtikā, apģērbam, kā izklaides vai eksperimentu objektus u.tml., lai cik humāni tas nenotiktu - dzīvniekus būtu jāuztver kā personas.[2][3] Parasti to pamato, norādot uz dzīvnieku izziņas spēju, emociju un savstarpējo attiecību daudzveidību, kā arī spēju piedzīvot fizisku vai emocionālu labpatiku un ciešanas.[1]

Tāpēc tiek norādīts, ka pārējo sugu diskriminācija jeb sudzisms ir netaisnīgs un nav nošķirams no citām diskriminācijas formām - rasisma, seksisma un homofobijas.[4][5][6]

Sabiedrībā dzīvnieku tiesību ideju mēdz pārprast - daļa cilvēku uzskata, ka dzīvnieku tiesību aizstāvji grib, lai dzīvniekiem būtu visas uz cilvēkiem attiecinātās tiesības. Taču neviens no pazīstākajiem dzīvnieku tiesību teorētiķiem neuzskata, ka dzīvniekiem būtu jāpiešķir, piemēram, vēlēšanu tiesības. Pēc viņu domām, dzīvniekiem jāpiešķir pamattiesības - tiesības dzīvību, brīvību un tiesības nebūt par kāda īpašumu.[7]

Dzīvnieku tiesību teoriju atbalsta tādi jurisprudences akadēmiķi kā Alans Deršovics (Alan Dershowitz)[8] un Lorenss Traibs (Lawrence Tribe)[2] no Hārvarda Universitātes un Gerijs Frensione (Gary Francione)[9] no Ratgersa Universitātes.

Teorijas kritiķi norāda, ka dzīvnieki nespēj iesaistīties sabiedriskā līguma veidošanā, cīnīties par savām tiesībām vai veikt morālas izvēles un tāpēc tiem nevar būt tiesību. Piemēram, Rodžers Skrūtons (Roger Scruton) raksta, ka tikai cilvēkiem var būt pienākumi un tiesības.[10] Citu pret tiesību teoriju vērstu uzskatu pauž dzīvnieku labturības atbalstītāji: dzīvnieku izmantošana pati par sevi ir pieņemama - jārūpējas tikai par to, lai tie neciestu bez vajadzības.[11]

Pazīstamākās pieejas

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pamatraksts: Dzīvnieku aizstāvības ētika

Diskusijās par to dzīvnieku tiesībām pazīstamākās ir divas pieejas: utilitārisma pieeja un tiesību (utilitāristi gan tiesību jēdzienu neatzīst par nepieciešamu un tāpēc, piemēram, Gerijs Frensione norāda, ka utilitārisma pieeja nemaz nav dēvējama par dzīvnieku tiesību pieeju.[12]) Utilitārisma pieeju pārstāv Pīters Singers (Peter Singer) Prinstonas Universitātes bioētikas profesors un tiesību pieeju - Toms Rīgens (Tom Regan) Ziemeļkarolīnas Štata universitātes emeritētais filosofijas profesors un arī abolicionisma pieejas izstrādātājs Gerijs Frensione, kurš ir Ratgersa Universitātes jurisprudences un filosofijas profesors.

Abu pieeju atšķirības atspoguļo nošķīrumu filosofijā starp divu tipu ētikas teorijām - kas kādas rīcības pieņemamību vērtē pēc rīcības sekām (konsekvenciālisms jeb seku ētika, utilitārisms, ko pārstāv Singers) un teorijām, kas rīcības pieņemamību vērtē pašu par sevi (deontoloģiskā ētika, ko pārstāv Rīgens un Frensione). Piemēram, seku ētikas piekritējs varētu norādīt, ka melošana nav pieļaujama, ja tā kādam kaitē, savukārt deontoloģiskās ētikas piekritējs norādītu, ka melošana ir neētiska jebkurā gadījumā.

Utilitārisma pieeja: Pīters Singers

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pamatraksts: Pīters Singers
Pīters Singers

Singers kā utilitārists neatbalsta "dabisko tiesību" ideju un tāpēc arī nenorāda, ka dzīvniekiem tādas būtu. Taču viņš uzskata, ka tad, kad apsveram kādas rīcības sekas, lai izlemtu, vai rīcība ir atbalstāma vai nē, dzīvnieku intereses (it īpaši intereses izvairīties no ciešanām) būtu jāuztver tikpat nopietni kā tādas pašas cilvēku intereses. Viņaprāt, vienlīdzības principu ir jāattiecina ne vien uz cilvēkiem, bet arī uz pārējo sugu dzīvniekiem. Ja viena indivīda ciešanas ir tikpat lielas kā cita indivīda, neskatoties, vai tas ir cilvēks vai citas sugas dzīvnieks, nav morāli pamatota iemesla uzskatīt viena intereses par svarīgākām nekā otra. Ja šāda vienlīdzība netiek īstenota, var runāt par sudzismu - diskrimināciju sugu atšķirības dēļ.[13]

Pēc Singera domām, nav būtiski, cik attīstītas ir kādas būtnes prāta spējas, lai uz to attiecinātu vienlīdzības pincipu. Lai ilustrētu šādu vēlamo vienlīdzību, Singers citē Tomasu Džefersonu: "Kaut arī sers Īzaks Ņūtons savā saprašanā bija pārāks par citiem, tāpēc vien viņš nebija visu pārējo kungs un saimnieks".[14]

Tiesību pieeja: Toms Rīgens

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pamatraksts: Toms Rīgens
Toms Rīgens

Rīgena deontoloģiskās pieejas pamatā nav rīcības seku izsvēršana. Viņš uzskata, ka vairums dzīvnieku, ko cilvēki izmanto, ir "dzīves subjekti" ("subjects-of-a-life") jeb "dzīves pārdzīvojuma subjekti",[15] kam šī iemesla dēļ ir morālas tiesības, kuras nedrīkstam ignorēt. Par dzīves subjektiem viņš uzskata visas būtnes, kas pieredz pasauli un var gan ciest, gan baudīt.

Viņš norāda, ka tā kā cilvēku morālās tiesības ir balstītas tiem piemītošajās izziņas spējās un tā kā šādas spējas ir vismaz daļai citu sugu dzīvnieku, tad šiem dzīvniekiem būtu jābūt tādām pašām morālajām tiesībām kā cilvēkiem. Kaut arī tikai cilvēki spēj rīkoties morāli (apzināties savas rīcības sekas un uzņemties atbildību) daļa cilvēku, piemēram, zīdaiņi tomēr to nespēj. Tomēr zīdaiņu intereses tāpēc vien nekļūst morāli mazāk nozīmīgas. Tad kāpēc to neattiecināt dzīvniekiem?[16]

Pēc Rīgena domām, dzīvniekiem kā dzīves subjektiem piemīt pašvērtība (inherent value), tāpēc tos nedrīkstam izmantot kā līdzekļus cilvēku interešu apmierināšanai. Viņaprāt, tiesību teorija nav attiecināma uz visiem dzīvniekiem, bet tikai uz tiem, kas uzskatāmi par dzīves subjektiem. Par tādiem uzskatāmi vismaz visi normāli attīstīti zīdītāji, kas sasnieguši viena gada vecumu.[5]

Atšķirībā no Singera, kurš par būtiskāko uzskata izturēšanās pret dzīvniekiem uzlabošanu un pieļauj, ka dzīvnieku izmantošana atsevišķos gadījumos var būt attaisnojama, pēc Rīgena domām, pret dzīvniekiem jāizturas kā pret personām.

Rīgens uzskata, ka "dzīvnieku tiesību aizsardzības kustība ietilpst cilvēku tiesību aizsardzības kustībā" - viņš raksta, ka tās esot "austa[s] no tās pašas morāles dzīpariem".[17]

Abolicionisma pieeja: Gerijs Frensione

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pamatraksts un citi raksti: Gerijs Frensione un Abolicionisms (dzīvnieku tiesības)

Frensiones piedāvātā abolicionisma pieeja uzsver nepieciešamību pārtraukt jebkāda veida dzīvnieku ekspluatāciju. Tā lielā mērā līdzinās Rīgena tiesību teorijai, tomēr nav tik komplicēta. Tāpat kā Singers arī Frensione īpašu uzmanību pievērš dzīvnieku spējai just. Viņaprāt, justspēja ir vienīgais, kas dzīvniekam nepieciešams, lai mums būtu pienākums uzskatīt tā intereses par morāli nozīmīgām.

Pēc Frensiones domām, dzīvnieku tiesības ievērot mums liedz fakts, ka dzīvnieki ir cilvēku īpašums. Tā kā īpašnieka tiesības gandrīz vienmēr tiek uzskatītas par svarīgākām nekā īpašuma intereses, tad dzīvnieku interešu ievērošana praktiski nav iespējama, kamēr tie ir cilvēku īpašums. Viņaprāt, lai dzīvnieku intereses tiktu ievērotas, tiem jāpiešķir tikai vienas pamattiesības - tiesības nebūt par kāda īpašumu.

Pašreizējo cilvēku attieksmi pret dzīvniekiem Frensione dēvē par "morālo šizofrēniju". Viņš norāda, ka šajā attieksmē pastāv dubultstandarts - daļu dzīvnieku (piemēram, kaķus un suņus) mēs mēdzam uzskatīt par saviem draugiem un respektējam tos kā personības, savukārt citus (piemēram, cūkas un vistas) bez sirdsapziņas pārmetumiem nogalinām un to ķermeņus lietojam pārtikā. Viņaprāt, šāda divdaļīga attieksme ir neloģiska.

Kritika

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Karls Koens

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kritiķi, piemēram, Mičiganas Universitātes filosofijas profesors Karls Koens (Carl Cohen) neatbalsta ideju, ka dzīvniekus būtu jāuzskata par personām. Viņš norāda, ka, lai kādam būtu tiesības, tiem jāspēj saprast savas intereses un jāapzinās tiesību nozīmi. "Tiesību turētājiem jāspēj izprast pienākumus, kas attiecas uz visiem, arī viņiem pašiem. Pielietojot šos noteikumus, tiem jāspēj saskatīt iespējamos konfliktus starp pašu interesēm un taisnīgu rīcību. Tikai sabiedrībā, kuras locekļi spēj pakļaut sevi morāles spriedumiem, tiesības var tikt jēgpilni piesauktas."[18]

Koens noraida Singera uzskatu, ka tā kā daļa cilvēku nespēj veikt morāles spriedumus, tad, spēja veikt šādus spriedumus nevar būt par iemeslu tam, ka dzīvniekiem tiesības nepiešķiram. Koens raksta, ka šādas spriest spējas pārbaude "nav pārbaude, ko būtu jāveic ar katru cilvēku atsevišķi",[18] bet gan ir attiecināma uz sugas pārstāvjiem kopumā.

Posnera / Singera debate

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šajā debatē Ričards Posners norāda, ka viņa morālā intuīcija vispirms liek domāt, ka cilvēkiem ir dodama priekšroka nevis, ka sāpes uz visiem dzīvniekiem attiecas vienlīdzīgi. Ja suns apdraudētu zīdaini un, lai to apturētu, nāktos sunim nodarīt lielāku kaitējumu, nekā tas varētu nodarīt zīdainim, tad mēs dotu prieksroku bērnam. Singers kritizē šo atsaukšanos uz morālo intuīciju, norādot, ka reiz ar tādu pašu intuitīvu spriedumu palīdzību notika centieni saglabāt nevienlīdzīgas tiesības homoseksuāļiem, sievietēm un citu rasu pārstāvjiem. Posners atbild, ka civiltiesībās vienlīdzība netika ieviesta ētisku apsvērumu dēļ, bet gan tāpēc, ka fakti liecināja, ka starp cilvēkiem nav morāli nozīmīgu atšķirību rases, dzimuma vai seksuālās orientācijas dēļ, kas pamatotu nevienlīdzību.

Ja vai kad atklāsies līdzīgi fakti vai to trūkums par atšķirībām starp cilvēkiem un dzīvniekiem, tad arī izzudīs atšķirības starp tiesībām. Viņš norāda, ka tikai fakti var liecināt par vienlīdzību nevis ētiski argumenti, kas ir pretrunā instinktam.[19]

Rodžers Skrūtons

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Britu filosofs Rodžers Skrūtons (Roger Scruton) uzskata, ka tiesības ir nenošķiramas no pienākumiem. Ikviena juridiska privilēģija uzliek pienākumu citiem to ievērot. Tāpēc Skrūtons dzīvnieku tiesību kustības parādīšanos uztver kā "dīvaināko kultūras pavērsienu liberālajā pasaulskatā", jo ideja par tiesībām un pienākumiem ir specifiski raksturīga cilvēku savstarpējām attiecībām un, viņaprāt, nav saprātīgi attiecināt to uz citām sugām.[10]

Viņš apsūdz dzīvnieku tiesību aizstāvjus nezinātniskumā un antropomorfismā, jo tie attiecina uz dzīvniekiem, pēc viņa domām, tikai cilvēkiem raksturīgas īpašības. Dzīvniekiem neesot raksturīga morāles spriedumu izdarīšana - suņi parasti izrāda pieķeršanos, pat tad, ja tiem nodarīts pāri un kaķi izliekas uzticīgi, kaut patiesībā tiem rūp tikai viņi paši. Viņaprāt, tā ir fantāzija, izvairīšanās no realitātes.[10]

Dzīvnieku tiesības praksē

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Cilvēkveidīgie pērtiķi

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Cilvēku un citu hominīdu ģenētiskā materiāla līdzības dēļ daļa dzīvnieku tiesību aizstāvju uzsver nepieciešamību piešķirt cilvēkveidīgajiem pērtiķiem daļu no cilvēku pamattiesībām.[20] Reaģējot uz to, 2006. gadā Spānijas parlamentā tika iesniegts likumprojekts, kas paredz piešķirt pamattiesības četrām pērtiķu sugām - bonobo, gorillām, orangutaniem un šimpanzēm.[21] 2008. gada jūnijā Spānijas parlaments "apliecināja atbalstu lielo pērtiķu tiesībām uz dzīvību un brīvību, un šī acīmredzot būs pirmā reize, kad kādas valsts likumdošana aicina piešķirt šādas tiesības būtnēm, kuras nav cilvēki".[22] Ierosinātais likums aizliegs nogalināt šos pērtiķus izņemot nogalināšanu pašaizsardzības nolūkos, kā arī spīdzināšanu - tostarp izmantošanu medicīniskos eksperimentos, patvaļīgu ieslodzīšanu kā arī izmantošanu cirkā un filmās.[23][24]

Skatīt arī

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bibliogrāfija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • Cilvēka — dzīvnieka attiecības: to kultūrvēsturiskie, kognitīvie un ētiskie aspekti, LU Vēstures — filozofijas fakultāte, Praktiskās filozofijas katedra, 2003.
  • Francione, Gary. Introduction to Animal Rights, Your child or the dog?, Philadelphia: Temple University Press, 2000.
  • Regan, Tom. The Case for Animal Rights, 3d ed. University of California Press, 2004.
  • Singer P. Animal Liberation, 2nd ed. Harper Collins Publishers, Inc., 2002.

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ 1,0 1,1 "Animal Rights." Encyclopædia Britannica. 2007.
  2. ↑ 2,0 2,1 "'Personhood' Redefined: Animal Rights Strategy Gets at the Essence of Being Human", Association of American Medical Colleges, retrieved July 12, 2006.
  3. ↑ Taylor, Angus. Animals and Ethics: An Overview of the Philosophical Debate, Broadview Press, May 2003.
  4. ↑ Singers P. Dzīvnieku atbrīvošana // Kentaurs XXI. 2001. Nr.25., 99. lpp.
  5. ↑ 5,0 5,1 Rīgens T. Dzīvnieku tiesību aizstāvība // Cilvēka — dzīvnieka attiecības: to kultūrvēsturiskie, kognitīvie un ētiskie aspekti, LU Vēstures — filozofijas fakultāte, Praktiskās filozofijas katedra, 2003., 115. lpp.
  6. ↑ Francione, Gary. Introduction to Animal Rights, Your child or the dog?, Philadelphia: Temple University Press, 2000, p. xxix.
  7. ↑ Francione, Gary. Introduction to Animal Rights, Your child or the dog?, Philadelphia: Temple University Press, 2000, p. xxxi
  8. ↑ Dershowitz, Alan. Rights from Wrongs: A Secular Theory of the Origins of Rights, 2004, pp. 198—99, un "Darwin, Meet Dershowitz," The Animals' Advocate, Winter 2002, volume 21.
  9. ↑ «Animal Rights: The Abolitionist's Approach». Gary L.Francione, 2007.
  10. ↑ 10,0 10,1 10,2 Scruton, Roger. "Animal Rights" Arhivēts 2016. gada 3. martā, Wayback Machine vietnē., City Journal, summer 2000.
  11. ↑ Frey, R.G. Interests and Rights: The Case against Animals. Clarendon Press, 1980 ISBN 0-19-824421-5
  12. ↑ Gary L. Francione "Animal Rights Theory and Utilitarianism: Relative Normative Guidance".
  13. ↑ Singer, Peter. Animal Liberation. Second edition, New York Review/Routledge, 1990.
  14. ↑ Jefferson, Thomas. "Letter to Henry Gregoire, February 25, 1809, citēts grāmatā Singer, Peter. Animal Liberation. Second edition, New York Review/Routledge, 1990, p. 6.
  15. ↑ Rīgens T. Dzīvnieku tiesību aizstāvība // Cilvēka — dzīvnieka attiecības: to kultūrvēsturiskie, kognitīvie un ētiskie aspekti, LU Vēstures — filozofijas fakultāte, Praktiskās filozofijas katedra, 2003., 117. lpp.
  16. ↑ Rīgens T. Dzīvnieku tiesību aizstāvība // Cilvēka — dzīvnieka attiecības: to kultūrvēsturiskie, kognitīvie un ētiskie aspekti, LU Vēstures — filozofijas fakultāte, Praktiskās filozofijas katedra, 2003., 113. lpp.
  17. ↑ Rīgens T. Dzīvnieku tiesību aizstāvība // Cilvēka — dzīvnieka attiecības: to kultūrvēsturiskie, kognitīvie un ētiskie aspekti, LU Vēstures — filozofijas fakultāte, Praktiskās filozofijas katedra, 2003., 119. lpp.
  18. ↑ 18,0 18,1 Cohen, Carl. "The Case for the Use of Animals in Biomedical Research", New England Journal of Medicine, vol. 315, issue 14, October 1986, pp. 865-870.
  19. ↑ Posner-Singer debate at Slate
  20. ↑ The Great Ape Project.
  21. ↑ Spain May Grant Human Rights to Apes.
  22. ↑ Spānijas parlaments atbalstījis lielo pērtiķu tiesības.
  23. ↑ Spanish parliament to extend rights to apes.
  24. ↑ When Human Rights Extend to Nonhumans.

Turpmākai lasīšanai

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latviski

Angliski

Krieviski

Autoritatīvā vadība
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Dzīvnieku_tiesības&oldid=4111639"