EEZ un Norvēģijas dotācijas

Vikipēdijas lapa

EEZ un Norvēģijas dotācijas ir Islandes, Lihtenšteinas un Norvēģijas ieguldījums sociālo un ekonomisko atšķirību mazināšanā Eiropas Ekonomikas zonā (EEZ) un divpusēju attiecību stiprināšanā ar 15 ES valstīm Centrāleiropā un Dienvideiropā. Dotācijas palīdz stiprināt arī tādas Eiropas pamatvērtības kā demokrātija, iecietība un tiesiskums.

Vēsture[1][2][labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

EEZ un Norvēģijas dotāciju pamats ir EEZ līgums. Saskaņā ar šo līgumu Islande, Lihtenšteina un Norvēģija piedalās Eiropas vienotajā tirgū, kas nodrošina preču, pakalpojumu un kapitāla brīvu apriti un personu brīvu pārvietošanos iekšējā tirgū. EEZ līgumā ir noteikti kopīgi mērķi mazināt sociālās un ekonomiskās atšķirības Eiropā un stiprināt Eiropas valstu sadarbību.


Kopš EEZ līguma stāšanās spēkā Islande, Lihtenšteina un Norvēģija ir sniegušas ieguldījumu sociālā un ekonomiskā progresa veicināšanā vairākās ES un EEZ valstīs. Ieguldījums ir sniegts, izmantojot finanšu mehānismu (1994—1998), finanšu instrumentu (1999—2003) un EEZ un Norvēģijas dotācijas (2004—2009, 2009—2014, 2014—2021). Laikposmā no 1994. līdz 2014. gadam Norvēģija, Islande un Lihtenšteina ar secīgām dotāciju shēmām ir piešķīrušas kopumā 3,3 miljardus eiro. Plānošanas periodā no 2014. līdz 2021. gadam pieejamā summa ir 2,8 miljardi eiro. Trīs donorvalstis veic iemaksas atbilstoši to lielumam un IKP. Tādējādi Norvēģija nodrošina 97,7 %, Islande 1,6 % un Lihtenšteina 0,7 % no EEZ un Norvēģijas dotāciju kopējā finansējuma 2014.—2021. gadam.

Kopš 2004. gada darbojas divi atsevišķi mehānismi — EEZ dotācijas un Norvēģijas dotācijas. EEZ dotācijas finansē trīs donorvalstis, t. i., Islande, Lihtenšteina un Norvēģija, bet Norvēģijas dotācijas — tikai Norvēģija.

Tiesības uz atbalstu[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

EEZ un Norvēģijas dotācijas tāpat kā ES Kohēzijas fonda finansējums ir paredzētas dalībvalstīm, kuru nacionālais kopienākums (NKI) uz vienu iedzīvotāju ir mazāks par 90 % no ES vidējā rādītāja. Plānošanas periodā no 2014. līdz 2021. gadam šīs valstis ir Bulgārija, Čehija, Grieķija, Horvātija, Igaunija, Kipra, Latvija, Lietuva, Malta, Polija, Portugāle, Rumānija, Slovākija, Slovēnija un Ungārija. Valstīm, kas Eiropas Savienībā iestājās pirms 2004. gada, nevar piešķirt Norvēģijas dotācijas, tāpēc Grieķija un Portugāle saņem tikai EEZ dotācijas.[3]

Kā tas darbojas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vispirms ES un trīs donorvalstis paraksta saprašanās memorandu par kopējo ieguldījumu un finansējuma sadali starp saņēmējvalstīm. Piešķīrumi katrai valstij ir atkarīgi no iedzīvotāju skaita un IKP uz vienu iedzīvotāju, līdz ar to lielākā saņēmējvalsts ir Polija, kam seko Rumānija. Vismazākā saņēmējvalsts ir Malta.

Tad Islande, Lihtenšteina un Norvēģija risina sarunas ar katru saņēmējvalsti, lai vienotos par programmām, kas tiks īstenotas, par to mērķiem un katrai atsevišķai programmai piešķiramo līdzekļu apjomu. Vienošanās pamatā ir saņēmējvalstu nacionālās vajadzības un prioritātes un sadarbības apjoms ar donorvalstīm. Sarunu procesā notiek konsultācijas ar Eiropas Komisiju, lai izvairītos no dublēšanās un nodrošinātu, ka finansējums tiek novirzīts tur, kur no tā ir vislielākais ieguvums. Programmām, ko īsteno, izmantojot EEZ un Norvēģijas dotācijas, ir jāatbilst ES noteikumiem un standartiem cilvēktiesību, labas pārvaldības, ilgtspējīgas attīstības un dzimumu līdztiesības jomā.

ES finansējums un EEZ un Norvēģijas dotācijas papildina viens otru, un parasti līdzekļu pārvaldību nodrošina viena un tā pati vadošā iestāde valsts līmenī. Ar EEZ un Norvēģijas dotācijām bieži tiek finansēti projekti jomās, kurās reti ir pieejams ES vai valsts finansējums.

Katrā saņēmējvalstī ir vadošā iestāde (nacionālais kontaktpunkts), kas atbild par programmu vispārējo pārvaldību attiecīgajā valstī. Programmu apsaimniekotāji, kas bieži sadarbojas ar donorvalstu partnerorganizācijām, izstrādā un pārvalda programmas un piešķir finansējumu projektiem. Projekti lielākoties tiek atlasīti pēc atklātiem uzaicinājumiem iesniegt priekšlikumus, ko izsludina programmu apsaimniekotāji.[4]

Divpusējas sadarbības stiprināšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Viens no EEZ un Norvēģijas dotāciju diviem galvenajiem mērķiem ir stiprināt saņēmējvalstu un donorvalstu sadarbību un attiecības. Būtisks dotāciju aspekts ir saņēmējvalstu organizāciju un līdzīgu Islandes, Lihtenšteinas un Norvēģijas organizāciju partnerības, kas piedāvā unikālu iespēju risināt kopīgas Eiropas problēmas.

Tiek plaši atbalstītas divpusējas partnerības, kurās piedalās publiskas un privātas iestādes no donorvalstīm un saņēmējvalstīm. Sadarbība starp cilvēkiem un iestādēm administratīvā un politiskā līmenī un sadarbība, kurā iesaistās privātais sektors, akadēmiskās aprindas un pilsoniskā sabiedrība, ir divpusēju attiecību stiprināšanas priekšnoteikums.

EEZ un Norvēģijas dotācijas 2014—2021[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Laikposmam no 2014. līdz 2021. gadam dotācijām ir atvēlēti 2,8 miljardi eiro. EEZ dotācijas (1,55 miljardi eiro) kopīgi finansē Islande (3 %), Lihtenšteina (1 %) un Norvēģija (96 %), un tās ir pieejamas visās 15 valstīs. Norvēģijas dotācijas (1,25 miljardi eiro) finansē tikai Norvēģija, un tās ir pieejamas 13 valstīs, kas pievienojās ES pēc 2003. gada. Katras donorvalsts ieguldījuma pamatā ir tās iekšzemes kopprodukts (IKP).

1. attēls. EEZ dotāciju 2014—2021 kopējais piešķīrums
2. attēls. Norvēģijas dotāciju 2014—2021 kopējais piešķīrums

Atbalsta virzieni[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pieci prioritārie virzieni un ar tiem saistītās 23 programmu jomas, kas saņem finansējumu laikposmā no 2014. līdz 2021. gadam, atspoguļo stratēģijā “Eiropa 2020” (Eiropas Savienības desmit gadu stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei) noteiktās prioritātes un ES kohēzijas politikas 11 mērķus. To mērķis ir veicināt izaugsmi un nodarbinātību, cīnīties pret klimata pārmaiņām un energoatkarību, vienlaikus mazinot nabadzību un sociālo atstumtību. Tie veicina arī divpusēju un starptautisku sadarbību.

1. prioritārais virziens. Inovācija, pētniecība, izglītība un konkurētspēja

1. Uzņēmējdarbības attīstība, inovācija un MVU

2. Pētniecība

3. Izglītība, stipendijas, māceklības un jauniešu uzņēmējdarbībp

4. Darba un privātās dzīves līdzsvars

5. Sociālais dialogs — pienācīgs darbs


2. prioritārais virziens. Sociālā iekļaušana, jauniešu nodarbinātība un nabadzības mazināšana

6. Eiropas sabiedrības veselības problēmas

7. Romu integrācija un tiesību nostiprināšana

8. Apdraudēti bērni un jaunieši

9. Jauniešu dalība darba tirgū

10. Vietējā attīstība un nabadzības mazināšana


3. prioritārais virziens. Vide, enerģētika, klimata pārmaiņas un mazoglekļa ekonomika

11. Vide un ekosistēmas

12. Atjaunojamo energoresursu enerģija, energoefektivitāte, energoapgādes drošība

13. Klimata pārmaiņu mazināšana un pielāgošanās klimata pārmaiņām


4. prioritārais virziens. Kultūra, pilsoniskā sabiedrība, laba pārvaldība un pamattiesības un pamatbrīvības

14. Kultūras uzņēmējdarbība, kultūras mantojums un sadarbība kultūras jomā

15. Pilsoniskā sabiedrība

16. Laba pārvaldība, atbildīgas iestādes, pārredzamība

17. Cilvēktiesības — īstenošana valstu līmenī

5. prioritārais virziens. Tieslietas un iekšlietas

18. Patvērums un migrācija

19. Labošanas dienesti un pirmstiesas apcietinājums

20. Starptautiska policijas sadarbība un noziedzības apkarošana

21. Tiesu sistēmas efektivitāte, tiesiskuma stiprināšana

22. Vardarbība ģimenē un ar dzimumu saistīta vardarbība

23. Katastrofu novēršana un sagatavotība katastrofām

EEZ un Norvēģijas dotāciju 2014—2021 jaunums ir Jaunatnes nodarbinātības fonda (65,5 miljoni eiro) un Reģionālās sadarbības fonda (34,5 miljoni eiro) izveide. Šie fondi atbalsta pārrobežu un transnacionālu projektu iniciatīvas Eiropā, lai rastu risinājumus dažām kopīgām Eiropas problēmām.

Visas programmas saskaņā ar EEZ un Norvēģijas dotācijām 2014—2021 darbosies līdz 2024. gada 30. aprīlim.

Sadarbība un ārējie partneri[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Donorprogrammu partneriem (DPP) ir stratēģiska nozīme programmu plānošanā un īstenošanā, kā arī projektu partnerību veicināšanā. Plānošanas periodā no 2014. līdz 2021. gadam programmās piedalās 21 DPP[novecojusi saite] (divi no Islandes, viens no Lihtenšteinas un 18 no Norvēģijas).

Donorprogrammu partneri lielākoties ir publiskas iestādes ar valsts pilnvarojumu attiecīgajās jomās un plašu starptautisku pieredzi. Šie partneri ir izraudzīti pēc donorvalstu iniciatīvas.

EEZ un Norvēģijas dotāciju īstenošanā svarīga nozīme ir starpvaldību organizācijām un dalībniekiem, kas uzrauga starptautisku konvenciju un līgumu ievērošanu visā Eiropā. Šīs organizācijas sniedz palīdzību ar cilvēktiesībām, demokrātiju un tiesiskumu saistītos jautājumos. Lai nodrošinātu EEZ un Norvēģijas dotāciju programmu un projektu atbilstību Eiropas un starptautiskiem standartiem, donorvalstis ir izveidojušas stratēģiskas partnerības ar trim Eiropas partneriem, kas 2014.—2021. gada plānošanas periodā darbojas kā starptautiskas partnerorganizācijas (SPO):

  • Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūra (FRA) ir iesaistīta vairākās ar romu integrāciju un pamattiesībām saistītās programmās un projektos. Donorvalstis sadarbojas ar FRA arī pamattiesībām veltītu augsta līmeņa pasākumu organizēšanā;
  • Eiropas Padome (EP) ir vispusīgākā donorvalstu ārējā partnerorganizācija, kas piedalās vairākās programmās. Šī organizācija sniedz stratēģiskas konsultācijas un tehnisku atbalstu ar cilvēktiesībām, demokrātiju un tiesiskumu saistītos jautājumos;
  • Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (ESAO) piedalās vairākās programmās un projektos kā stratēģiska donorvalstu partnerorganizācija labas pārvaldības jomā.

EEZ un Norvēģijas dotācijas 2009—2014[3][labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Laikposmam no 2009. līdz 2014. gadam dotācijām bija atvēlēti 1,8 miljardi eiro. EEZ dotācijas (993,5 miljoni eiro) kopīgi finansēja Islande (3 %), Lihtenšteina (1 %) un Norvēģija (96 %), un tās bija pieejamas 16 valstīs. Norvēģijas dotācijas (804,6 miljoni eiro) finansēja tikai Norvēģija, un tās bija pieejamas 13 valstīs, kas pievienojās ES pēc 2003. gada. Spānija 2009.—2014. gada periodā saņēma tikai pārejas finansējumu. Pēc pievienošanās ES 2013. gadā Horvātija 2014. gadā kļuva par ES un EEZ dalībvalsti un līdz ar to par EEZ un Norvēģijas dotāciju saņēmējvalsti.

1. tabula. EEZ un Norvēģijas dotācijas 2009—2014

Valsts EEZ dotācijas Norvēģijas dotācijas Kopējais piešķīrums Radušies izdevumi % *
Bulgārija 78 600 000 euro 48 000 000 eiro 126 600 000 eiro 79,49%
Horvātija 5 000 000 eiro 4 600 000 eiro 9 600 000 eiro 63,33%
Kipra 3 850 000 eiro 4 000 000 eiro 7 850 000 eiro 96,38%
Čehija 61 400 000 euro 70 400 000 euro 131 800 000 euro 84,13%
Igaunija 23 000 000 eiro 25 600 000 eiro 48 600 000 eiro 97,12%
Grieķija 63 400 000 euro 0 eiro 63 400 000 euro 86,28%
Ungārija 70 100 000 eiro 83 200 000 eiro 153 300 000 eiro 57,76%
Latvija 34 550 000 eiro 38 400 000 euro 72 950 000 eiro 87,66%
Lietuva 38 400 000 euro 45 600 000 eiro 84 000 000 eiro 95,26%
Maltā 2 900 000 eiro 1 600 000 eiro 4 500 000 eiro 98,76%
Polija 266 900 000 eiro 311 200 000 euro 578 100 000 eiro 91,69%
Portugāle 57 950 000 eiro 0 eiro 57 950 000 eiro 90,51%
Rumānija 190 750 000 euro 115 200 000 eiro 305 950 000 eiro 82,21%
Slovākija 38 350 000 000 euro 42 400 000 euro 80 750 000 eiro 79,80%
Slovēnija 12 500 000 eiro 14 400 000 eiro 26 900 000 eiro 91,37%
Spānija 45 850 000 eiro 0 eiro 45 850 000 eiro 89,46%
Kopā 993 500 000 eiro 804 600 000 eiro 1 798 100 000 euro 85,11%

* Radušos attiecināmo izdevumu apmērs (%). Dati iegūti 2019. gada 5. septembrī un var mainīties.

Avots: EEZ un Norvēģijas dotāciju 2009—2014 noslēguma pārskats, ātrais novērtējums: galīgais ziņojums, 2019. gada marts.

Atbalsta virzieni[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

3. attēls. Katram prioritārajam virzienam piešķirtie

Laikposmā no 2009. līdz 2014. gadam EEZ un Norvēģijas dotāciju atbalsts tika piešķirts 2. tabulā minētajiem deviņiem prioritārajiem virzieniem un 32 programmu jomām. Katram prioritārajam virzienam piešķirtie līdzekļi ir redzami 3. attēlā.

2. tabula. EEZ un Norvēģijas dotāciju 2009—2014 prioritārie virzieni un programmu jomas

EEZ dotācijas Norvēģijas dotācijas
Vides aizsardzība un pārvaldība

Integrēta jūras un iekšējo ūdeņu apsaimniekošana

Bioloģiskā daudzveidība un ekosistēmu pakalpojumi

Vides monitorings un integrēta plānošana un kontrole Bīstamu vielu samazināšana

Oglekļa uztveršana un uzglabāšanaOglekļa uztveršana un uzglabāšana
Klimata pārmaiņas un atjaunojamo energoresursu enerģija

Energoefektivitāte

Atjaunojamo energoresursu enerģija

Pielāgošanās klimata pārmaiņām

Jūrlietu joma Ar vidi un klimata pārmaiņām saistīta pētniecība un tehnoloģijas

Rūpniecības ekoinovācijaRūpniecības ekoinovācija
Pilsoniskā sabiedrība

Līdzekļi nevalstiskām organizācijām

Pienācīga darba un trīspusēja dialoga veicināšana

Globālais fonds pienācīga darba un trīspusēja dialoga veicināšanai

Tieslietas un iekšlietas

Vardarbība ģimenē un ar dzimumu saistīta vardarbība

Šengenas sadarbība un cīņa pret pārrobežu un organizēto noziedzību, tostarp cilvēku tirdzniecību un ceļojošiem organizētiem noziedzīgiem grupējumiem

Tiesu iestāžu spēju veidošana un sadarbība

Labošanas dienesti, tostarp ar brīvības atņemšanu nesaistītas sankcijas Tieslietas un iekšlietas

Humānā un sociālā attīstība

Apdraudēti bērni un jaunieši

Vietējas un reģionālas iniciatīvas ar mērķi mazināt nevienlīdzību sabiedrībā un veicināt sociālo iekļaušanu

Iniciatīvas sabiedrības veselības jomā

Integrēta pieeja dzimumu līdztiesības nodrošināšanai un darba un privātās dzīves līdzsvara veicināšana Institucionāls satvars patvēruma un migrācijas politikas jomā

Humānā un sociālā attīstība

Spēju veidošana un institucionāla sadarbība starp saņēmējvalstu un Norvēģijas publiskajām iestādēm, vietējām un reģionālajām pašvaldībām

Pārrobežu sadarbība

Iniciatīvas sabiedrības veselības jomā Integrēta pieeja dzimumu līdztiesības nodrošināšanai un darba un privātās dzīves līdzsvara veicināšana

Kultūras mantojuma aizsardzība

Kultūras un dabas mantojuma saglabāšana un revitalizācija Daudzveidības veicināšana kultūrā un mākslā Eiropas kultūras mantojuma kontekstā

Pētniecība un stipendijas

Pētniecība prioritārās nozarēs Stipendijas

Pētniecība un stipendijas

Divpusēja sadarbība pētniecības jomā Divpusēja stipendiju programma

Avots: Zilā grāmata 2009—2014

Sadarbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sadarbība, izmantojot divpusējas programmas un projektus, dod iespēju apmainīties ar zināšanām, savstarpēji mācīties no paraugprakses un izstrādāt kopīgas rīcībpolitikas. Plānošanas periodā no 2009. līdz 2014. gadam programmās piedalījās 23 donorprogrammu partneri (DPP) (20 no Norvēģijas, divi no Islandes, viens no Lihtenšteinas). Vairākās programmās DPP statusā piedalījās arī Eiropas Padome.

Vairāk nekā 30 % no šajā periodā finansētajiem 7000 projektiem bija iesaistīti donorprojektu partneri. Projektos piedalījās gandrīz 1000 donorvalstu partneru (185 no Islandes, 11 no Lihtenšteinas un 780 no Norvēģijas).

Rezultāti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izvērtējums par dotāciju atbalstu 16 ES valstīs ir sniegts EEZ un Norvēģijas dotāciju 2009—2014 noslēguma pārskatā. Par 2009.—2014. gada plānošanas periodu ir sagatavoti šādi neatkarīgi novērtējumi un pārskati:


EEZ un Norvēģijas dotāciju rezultātu un datu portālā ir sniegta plašāka informācija par 2009.—2014. gada periodā finansētajām programmām un projektiem.

EEZ un Norvēģijas dotācijas 2004—2009[2][labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līdz ar ES paplašināšanos 2004. gadā ES un Eiropas Ekonomikas zonai (EEZ) pievienojās desmit jaunas valstis — Čehija, Igaunija, Kipra, Latvija, Lietuva, Malta, Polija, Slovākija, Slovēnija un Ungārija.

Paplašināšanās nozīmēja, ka būtiski jāpalielina Eiropas kohēzijas finansējums. Lielākā daļa jauno dalībvalstu sociālās un ekonomiskās attīstības ziņā ievērojami atpalika no ES vidējā līmeņa.

Laikposmam no 2004. līdz 2009. gadam EEZ un Norvēģijas dotācijām bija atvēlēti 1,3 miljardi eiro. EEZ dotācijas (672 miljoni eiro) bija pieejamas 15 saņēmējvalstīm Centrāleiropā un Dienvideiropā. Norvēģijas dotācijas nodrošināja papildu 567 miljonus eiro desmit valstīm, kas pievienojās ES 2004. gadā.

Papildus šiem diviem mehānismiem Norvēģija piešķīra 68 miljonus eiro Norvēģijas divpusējās sadarbības programmām ar Bulgāriju un Rumāniju, kad abas šīs valstis 2007. gadā pievienojās ES.

Norvēģija kā lielākā donorvalsts 2004.—2009. gadā nodrošināja gandrīz 97 % no kopējā finansējuma.

Atbalsta virzieni[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ar EEZ un Norvēģijas finanšu mehānismu starpniecību 2004.—2009. gadā finansējumu saņēma 1250 projekti. Projekti tika finansēti šādos atbalsta virzienos:

  • vide un ilgtspējīga attīstība
  • Eiropas kultūras mantojuma saglabāšana,
  • pilsoniskā sabiedrība,
  • Šengena un tiesu sistēma,
  • veselības un bērnu aprūpe,
  • institucionālo spēju veidošana un cilvēkresursu attīstība,
  • akadēmiskā pētniecība un stipendijas,
  • reģionālā un pārrobežu sadarbība,
  • institucionālo spēju veidošana.

Sadarbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vairāk nekā piektdaļa atbalstīto projektu bija saņēmējvalstu un Islandes, Lihtenšteinas vai Norvēģijas organizāciju partnerības projekti.

Rezultāti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

EEZ un Norvēģijas dotāciju 2004—2009 noslēguma pārskatā ir secināts, ka “EEZ un Norvēģijas dotācijas 2004—2009 ir palīdzējušas mazināt atšķirības Eiropā [..] un vietējie ieguvumi ir bijuši nozīmīgi” (Nordic Consulting Group galīgais ziņojums, 2012. gada janvāris).

Par 2004.-2009. gada plānošanas periodu ir sagatavoti šādi neatkarīgi novērtējumi un pārskati:

Finanšu instruments 1999—2003[2][labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Laikposmā no 1999. līdz 2003. gadam Grieķija, Īrija, Ziemeļīrija, Portugāle un Spānija no EEZ EBTA valstīm (Islandes, Lihtenšteinas un Norvēģijas) saņēma 119,6 miljonus eiro. Atbalstīti tika projekti tādās jomās kā vides aizsardzība, pilsētvides atjaunošana, piesārņojums pilsētās, kultūras mantojuma aizsardzība, transports, izglītība un apmācība un akadēmiskā pētniecība. Aptuveni 93 % finansējuma tika novirzīti projektiem vides aizsardzības jomā.

Lejupielādējiet galīgo ziņojumu par finanšu instrumentu 1999—2003.

Finanšu mehānisms 1994—1998[2][labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Finanšu mehānisms 1994—1998 aptvēra Grieķiju, Īriju, Ziemeļīriju, Portugāli un Spāniju. Atbalstu saņēma projekti vides aizsardzības, izglītības un apmācības un transporta jomā. Papildus projektu atbalstam paredzētajiem 500 miljoniem eiro tika piešķirtas procentu atlaides aizdevumiem 1,5 miljardu eiro apmērā no Eiropas Investīciju bankas (EIB).

Somija, Zviedrija un Austrija, kas līdz 1994. gadam bija EBTA valstis, izstājās no asociācijas un pievienojās ES. Eiropas Komisija pārņēma atbildību par šo trīs valstu iemaksām finanšu mehānismā 1994—1998.

Lejupielādējiet galīgo ziņojumu par finanšu mehānismu 1994—1998.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. ↑ Ministry of Foreign Affairs. «The European Economic Area Agreement». Government.no (en-GB), 2015-04-07. Skatīts: 2020-03-26.
  2. ↑ 2,0 2,1 2,2 2,3 «History | EEA Grants». eeagrants.org. Skatīts: 2020-03-26.
  3. ↑ 3,0 3,1 regjeringen.no. «Which countries benefit?». Government.no (en-GB), 2020-02-05. Skatīts: 2020-03-26.
  4. ↑ regjeringen.no. «About the EEA and Norway Grants». Government.no (en-GB), 2020-02-05. Skatīts: 2020-03-26.

Citas saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=EEZ_un_Norvēģijas_dotācijas&oldid=3847505"