Eiropas Savienības paplašināšanās
Eiropas Savienības paplašināšanās ir notikusi septiņas reizes. Sākotnēji Eiropas Savienībā bija 6 dalībvalstis, bet 2013. gadā to skaits palielinājās līdz 28 dalībvalstīm.
Vislielākā paplašināšanās notika 2004. gada 1. maijā, kad Eiropas Savienībai pievienojās 10 jaunas dalībvalstis, tai skaitā arī Latvija. 2007. gada 1. janvārī Eiropas Savienība paplašinājās sesto reizi, kad tajā iestājās Rumānija un Bulgārija, bet 2013. gada 1. jūlijā Horvātija. Pašlaik notiek sarunas ar iestāšanos Eiropas Savienībā ar Serbijas, Melnkalnes un Turcijas valdībām. Albānijas un Ziemeļmaķedonijas valdības ir gatavas sākt sarunas, bet ar Islandes valdību tās ir pārtrauktas[1]. Kā potenciālās kandidātvalstis, kurām ir solīts uzsākt sarunas par iestāšanos pēc zināmu nosacījumu izpildes, ir Bosnija un Hercegovina un Kosova[2]. 2016. gada 15. februārī Bosnija un Hercegovina iesniedza pieteikumu dalībai Eiropas Savienībā.[3]
ES paplašināšanās vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
| Nosaukums | Galvaspilsēta | Dalība | Iedzīvotāju skaits[4] | Platība (km2) |
|---|---|---|---|---|
 Beļģija
|
Brisele | Dibinātājvalsts | 11 161 600 | 30 528 |
 Francija
|
Parīze | 65 633 200 | 640 679 | |
 Itālija
|
Roma | 59 685 200 | 301 338 | |
 Luksemburga
|
Luksemburga | 537 000 | 2 586 | |
 Nīderlande
|
Amsterdama | 16 779 600 | 41 543 | |
 Vācija
|
Berlīne | 80 523 700 | 357 021 | |
 Apvienotā Karaliste
|
Londona | 1973. gada 1. janvāris — 2020. gada 31. janvāris | 63 730 100 | 243 610 |
 Dānija
|
Kopenhāgena | 1973. gada 1. janvāris | 5 602 600 | 43 075 |
 Īrija
|
Dublina | 4 591 100 | 70 273 | |
 Grieķija
|
Atēnas | 1981. gada 1. janvāris | 11 062 500 | 131 990 |
 Portugāle
|
Lisabona | 1986. gada 1. janvāris | 10 487 300 | 92 390 |
 Spānija
|
Madride | 46 704 300 | 504 030 | |
 Austrija
|
Vīne | 1995. gada 1. janvāris | 8 451 900 | 83 855 |
 Somija
|
Helsinki | 5 426 700 | 338 424 | |
 Zviedrija
|
Stokholma | 9 555 900 | 449 964 | |
 Čehija
|
Prāga | 2004. gada 1. maijs | 10 516 100 | 78 866 |
 Igaunija
|
Tallina | 1 324 800 | 45 227 | |
 Kipra
|
Nikosija | 865 900 | 9 251 | |
 Latvija
|
Rīga | 2 023 800 | 64 589 | |
 Lietuva
|
Viļņa | 2 971 900 | 65 200 | |
 Malta
|
Valleta | 421 400 | 316 | |
 Polija
|
Varšava | 38 533 300 | 312 685 | |
 Slovākija
|
Bratislava | 5 410 800 | 49 035 | |
 Slovēnija
|
Ļubļana | 2 058 800 | 20 273 | |
 Ungārija
|
Budapešta | 9 908 800 | 93 030 | |
 Bulgārija
|
Sofija | 2007. gada 1. janvāris | 7 284 600 | 110 994 |
 Rumānija
|
Bukareste | 20 057 500 | 238 391 | |
 Horvātija
|
Zagreba | 2013. gada 1. jūlijs | 4 262 100 | 56 594 |
Eiropas Savienību[6] dibināja sešās dalībvalstis: Francija, Rietumvācija, Itālija, Beļģija, Nīderlande un Luksemburga, noslēdzot 1957. gadā Romas līgumu. Eiropas Savienība tika izveidota, lai apvienotu kontroli pār galvenokārt galvenajām stratēģiskajām nozarēm un pēc Otrā pasaules kara starp dalībvalstīm neizceltos karš.
Pirmā paplašināšanās notika 1973. gadā, kad Eiropas Savienībai pievienojās Apvienotā Karaliste, Īrija un Dānija. Apvienotā Karaliste iestājās galvenokārt politisku apsvērumu vadīta, savukārt Īrija un Dānija tamdēļ, ka tās bija ekonomiski atkarīgas no Apvienotās Karalistes. Otrā paplašināšanās notika 1981. gadā, kad Eiropas Savienībā iestājās Grieķija. Šī iestāšanās bija īpaša ar to, ka starp Grieķiju un pārējām dalībvalstīm bija būtiskas ekonomiskās atšķirības.
Trešā paplašināšanās notika 1986. gadā, kad Eiropas Savienībā iestājās Spānija un Portugāle. Šīs paplašināšanās dēļ Eiropas Savienība pieņēma lēmumu sniegt ievērojamu atbalstu sociāli un ekonomiski atpalikušajiem reģioniem. Ceturtā paplašināšanās notika 1995. gadā, kad Eiropas Savienībā iestājās Zviedrija, Somija un Austrija. Šīs valstis jau bija cieši integrējušās Eiropas Savienības tirgū, tamdēļ tas lielas problēmas nesagādāja.
Piektā paplašināšanās notika 2004. gadā, kad Eiropas Savienībā iestājās Latvija, Lietuva, Igaunija, Malta, Polija, Čehija, Slovākija, Slovēnija, Ungārija un Kipra. Šī bija lielākā no visām paplašināšanās kartām. Sestā paplašināšanās notika 2007. gadā, kad Eiropas Savienībā iestājās Rumānija un Bulgārija, bet septītā paplašināšanās notika 2013. gadā, kad Eiropas Savienībā iestājās Horvātija.
Turpmākās perspektīvas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
No 2005. gada notiek iestāšanās sarunas ar Turcijas, no 2012. gada ar Melnkalnes, no 2014. gada ar Serbijas valdību. 2004. gadā Maķedonijas valdība iesniedza pieteikumu dalībai ES, un 2014. gadā Eiropas Parlaments atzina, ka tā ir izpildījusi visus Kopenhāgenas kritērijus, tomēr Grieķijas valdība bloķē sarunu sākšanu Maķedonijas valsts nosaukuma dēļ. 2009. gadā Albānijas valdība iesniedza pieteikumu dalībai ES, 2014. gadā tā saņēma kandidātvalsts statusu, bet sarunas vēl nav sākušās. 2016. gadā arī Bosnija un Hercegovinas valdība iesniedza pieteikumu dalībai ES. 2008. gadā neatkarību pasludinājusī Kosova tiek uzskatīta par potenciālu ES kandidātvalsti, kaut gan tā nav iesniegusi oficiālu dalības pieteikumu.
Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Atsauces un piezīmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ pēc 2013. gada parlamenta velēšanām jaunā Islandes valdība 2013. gada jūnijā pieņēma lēmumu par iestāšanās sarunu apturēšanu (skat. Iceland's EU bid is over, commission told)
- ↑ Eiropas Komisija - Paplašināšanās - Valstis Archived 2013. gada 21. decembrī, Wayback Machine vietnē. atjaunināts 2013. gada 1. jūlijā
- ↑ «European Commission - Statement». European Commission. 2016-02-15. Skatīts: 2016-02-20.
- ↑ Council Decision of 10 December 2013 ([1] Archived 2014. gada 3. februārī, Wayback Machine vietnē.).
- ↑ «Enlargement - Check current status». European Commission. Skatīts: 2016. gada 20. februāris.
- ↑ Sākotnēji līdz 1993. gadam Eiropas Savienību sauca par Eiropas Kopienu