Izraēlas—Palestīnas konflikts

Izraēlas—Palestīnas konflikts
Datums 19. gadsimta otrā puse—pašlaik Vieta Tuvie Austrumi
Karotāji
Izraēla	Palestīna

Izraēlas—Palestīnas konflikts ir konflikts par zemes teritoriālo piederību un etniski reliģiskajām tiesībām uz pašnoteikšanos starp ebrejiem un palestīniešiem Tuvajos Austrumos, kas rit kopš 19. gadsimta otrās puses līdz mūsdienām un izpaužas kā savstarpēji bruņoti uzbrukumi, politiska propaganda, ekonomiska pretstāve un terora aktu veikšana. Pēc 2023. gada 7. oktobra slaktiņa konflikts pārauga Izraēlas-Hamās karā.

Konflikta aizsākumi

19. gadsimta vidū Palestīnā, galvenokārt pilsētās, mita aptuveni 5000 ebreju. Gadsimta otrajā pusē sākās organizēta ebreju masveida ieceļošana Palestīnā un zemes uzpirkšana no Osmaņu impērijas ierēdņiem un latifundistiem (Osmaņu impērija nepieļāva zemes nonākšanu zemnieku privātīpašumā, zemniekiem paliekot dzimtcilvēkiem līdzīgā statusā). Jau 1880. gados dažos ciemos sākās pirmie nemieri, kad to palestīniešu iedzīvotājiem ar varu lika pamest zemi, ko no turku latifundistiem bija nopirkuši ebreju ieceļotāji. 1890. gadu otrajā pusē sākās plaši palestīniešu zemnieku protesti. Haifā sākās pirmie stihiskie padzīto palestīniešu zemnieku bruņotie uzbrukumi tiem lielajiem sīriešu zemes īpašniekiem, kuri pārdeva zemi ebreju ieceļotājiem.

1897. gadā Bāzelē notikušā I Vispasaules cionistu kongresa delegāti

1897. gadā Bāzelē I Vispasaules cionistu kongress par savu mērķi oficiāli pasludināja ebreju izceļošanu uz Palestīnu un viennacionālas valsts izveidošanu tur. Šajā laikā Palestīnā dzīvoja aptuveni 24 000 ebreju. 1898. gadā nodibināja "Ebreju koloniālo banku" ar pamatkapitālu 2 000 000 sterliņu mārciņas un "Anglopalestīnas biedrību" ar pamatkapitālu 39 000 000 sterliņu mārciņas, kuru mērķis bija zemes uzpirkšana Palestīnā. Neskaitot palestīniešu Tukani, Huseini un Halidi klanus, zeme Palestīnā galvenokārt piederēja sīriešu un libāņu feodāļiem. Apmēram 25% zemes ebreju ieceļotājiem pakāpeniski pārdeva vēl pirms Balfūra deklarācijas. 1901. gadā nodibināja "Ebreju nacionālo fondu Keren kaimet", kura uzdevums bija vākt līdzekļus un uzpirkt zemi Palestīnā un finansiāli veicināt ebreju izceļošanu uz turieni. Paralēli un vēlāk tika radīta vēl virkne organizāciju ar līdzīgu mērķi.

1907. gadā ziemeļu Galilejā uz viena kibuca bāzes izveidoja pirmo organizēto ebreju bruņoto grupu Bar Gior, kas veica terora aktus pret Osmaņu varas iestādēm un nepakļāvīgiem palestīniešiem, piegādājot Lielbritānijai militārās izlūkošanas datus. 1909. gadā no Bar Giora atdalījās nelegāla kaujas organizācija Hašomer (Aizsargi). Sāka veidoties bruņotas ebreju kaujinieku grupas, kuru mērķis bija pārņemt zemi ne tikai ekonomiskām metodēm, bet arī bruņotā ceļā. Pirmā pasaules kara laikā 1915. gadā Lielbritānija iebruka Osmaņu impērijā. 1917. gadā sākas arābu sacelšanās, tāpēc Lielbritānijas augstais komisārs Ēģiptē lords Makmahons Rietumu valdību vārdā apsolīja arābiem pēc Osmaņu impērijas sagrāves izveidot neatkarīgu valsti, un Lielbritānija okupēja Palestīnu. Pretēji solītajam 1916. gadā Saiksa-Piko līgums paredzēja, ka Osmaņu impērijas arābu daļu sadalīs divos protektorātos: Sīrijā, kas piederēs Francijai, kā arī Irākā, Transjordānijā (teritorija uz austrumiem no Jordānas upes), Palestīnā un Ēģiptē, kas piederēs Lielbritānijai.

Lielbritānijas ārlietu ministrs Artūrs Balfūrs 1917. gada 2. novembrī nāca klajā ar deklarāciju, ka ebrejiem no visas pasaules jāļauj doties uz Palestīnu, lai izveidotu tur savu valsti. 1918. gadā ebreji bija 8% no Palestīnas iedzīvotājiem (56 000). 1929. gadā uzpirktajās teritorijās bija 96 ebreju ieceļotāju apmetnes.

1920. gadā Hašomer pārstrukturizējās un izveidoja jaunu pagrīdes kaujas organizāciju Hagana, kura uzsāka aktīvu bruņošanos. Hagana biedri iefiltrējas svarīgākajos britu pārvaldes amatos — policijas, muitas vadībā, utt. Izvērsās jauna palestīniešu padzīšanas kampaņa, kas izraisīja plašus nemierus zemnieku vidū — apsolīto neatkarību nedeva, bet esošo zemi atņēma. 1927. gadā Hagana ietvaros izveidoja grupu Kvutcat Hamerkac, kuras vienīgais uzdevums bija terora aktu veikšana pret britu ierēdņiem un palestīniešu "bandītiem".^{[nepieciešama atsauce]}

Uz 1929. gadu Hagana kaujinieki ar ieroču spēku bija piespieduši atstāt savu zemi jau apmēram 30 000 palestīniešu. Atsacīšanos pamest savus ciemus apspieda britu policija kopā ar Hagana kaujiniekiem. 1929. gada 15. augusts iezīmēja pirmo masveida pretstāvi un masu upurus — Jeruzalemē notika cionistu ekstrēmā spārna (Žabotinska sekotāju) manifestācija. Palestīniešiem izplatīja viltotu^{[nepieciešama atsauce]} (kā vēlāk izmeklēšanā secināja no Londonas ieradusies lorda Šou komisija^{[nepieciešama atsauce]}) aicinājumu pulcēties un aizsargāt mošejas no cionistu akcijām. Sevišķi asa situācija izveidojās pie t.s. raudu mūra, kas ir viena no Haram al-Šerifas mošejas sienām un reizē arī lielākā jūdaisma svētvieta, kur savstarpējās sadursmēs gāja bojā 133 ebreji un 116 palestīnieši. 1930. gadā Palestīnā ieradās karaliskā komisija, lai noskaidrotu palestīniešu neapmierinātības iemeslus un nemieru cēloņus. Komisijas ziņojumā tika norādīts par vispārēju palestīniešu etnisko, kultūras un ekonomisko diskrimināciju.^{[nepieciešama atsauce]}

Bruņotās pretstāves izveidošanās

1933. gadā no Hagana atdalījās teroristiska grupa Irgun cvai leumi (“Nacionālā kaujas organizācija”). 1934. gadā Itālijas Jūras karaskolā Chivitta Vekkia sāka apmācīt jaunos cionistus, kuri pēc mācību pabeigšanas devās uz Palestīnu (šī sadarbība ar Musolīni režīmu ilga līdz 1938. gadam). 1935. gadā sākās palestīniešu vispārēji streiki. Izveidojās pirmā organizētā bruņotā palestīniešu teroristu grupa al-Kasima vadībā, kura postulēja neatkarības iegūšanu ar ieročiem rokās, taču britu policija to drīz vien likvidēja. 1936. gadā tika izveidotas mobilās ebreju kaujinieku vienības Hanodedet, vidēji 70 cilvēki grupā, kas darbojās pēc t.s. nāves eskadronu principa — veica nakts uzbrukumus palestīniešu ciematiem (1936. gadā Lielbritānijas varas iestādes reģistrēja 3271 sūdzību no savas zemes padzītām palestīniešu ģimenēm).

Palestīniešu kaujinieki 1936. gadā

1936. gada 19. aprīlī sākās plaši un organizēti palestīniešu protesti pret iebraucējiem un padzīšanu no zemes. Streikus apspiežot, britu karaspēks kopā ar Hagana nogalināja vismaz 800 zemnieku. Sākās demonstrācijas, kuras izklīdinot, nogalināja apmēram 1500 palestīniešu, 100 tika pakārti par musināšanu uz vardarbību un dumpi. Streiki pārauga bruņotā dumpī, kas ilga līdz 1939. gadam. Izveidojās pirmās organizētās bruņotās palestīniešu grupas, kuras sāka spridzināt naftas vadu, uzbruka britu armijas patruļām un ebreju apmetnēm. 1938. gadā Londona ieveda papildu karaspēku, kas, apspiežot sacelšanos, izmantoja arī bumbvedēju aviāciju. Sadursmēs ar britu armiju un Hagana nogalināti vai bez vēsts pazuda aptuveni 50 000 palestīniešu, no kuriem pakārti 196, bet mūža katorga piespriesta 300 palestīniešu. Ap 6000 palestīniešu ieslodzīja koncentrācijas nometnēs.^{[nepieciešama atsauce]}

1937. gadā Haganā ietilpa jau 21 000 bruņotu kaujinieku. Izveidota tās izlūkošaas nodaļa Sherut Ediot (saīsināti Shai). Irgun cvai leumi izvērsa aktīvu darbību, rīkojot terora aktus tirgos, kinoteātros un sabiedriskajā transportā. 1938. gada 29. jūnijā britu policija apcietināja teroristu no Irgun cvai leumi brīdī, kad tas mēģina ievietot spridzekli autobusā, un pēc tiesas sodīja ar nāvi. 1938. gadā ebreju nāves eskadroni Č. Vingeita vadībā sarīkoja slaktiņu Tiberijā. Tas izraisīja starptautisku sašutumu un britu varas iestādes nāves eskadronus izformēja. No Polijas Hagana iegādājās 2750 šautenes, 225 ložmetējus un 10 000 rokas granātas. 1939. gadā ebreju pašpārvaldes pašaizsardzības vienībās bija 14 441 policisti, kas ietilpa 10 bruņotos pašvaldības policijas bataljonos. 1946. gadā Hagana sastāvā bija 16 000 kaujinieku, tajā skaitā aktīvajās kaujas Palmah grupās ap 8000 kaujinieku, Irgun cvei leumi vienībās — ap 5000 kaujinieku, bet Štern sastāvā bija aptuveni 300 kaujinieku.

Haifas ostā 1947. gadā piestājis Hagana kuģis, no kura izkāpj no Eiropas atbraukušie ebreji

Irgun cvai leumi 1947. gadā terora aktā uzspridzināts palestīniešu pasažieru autobuss

Pēc Otrā pasaules kara 1947. gada 29. novembra ANO rezolūcija 181/II nolēma Lielbritānijas mandātteritorijā izveidot divas valstis: Palestīnu un Izraēlu, piešķirot ebreju valsts izveidei 56% no teritorijas (kur dzīvoja 499 000 ebreju un 510 000 palestīniešu), 14 100 km² platībā; savukārt Palestīnas valstij piešķīra 43% teritorijas (kur bija 95 000 ebreju un 549 000 palestīniešu). 1% tika atstāts Jeruzalemes brīvpilsētai (corpus seperatum), kurā dzīvoja 59 690 ebreju un 105 540 palestīniešu. 1947. gada novembrī un decembrī sākās haotiska teritorijas pārdale, kur palestīniešu zemnieku bandas centās ar spēku atgūt ciemus, no kuriem jau bija padzīti, savukārt ebreju paramilitāro grupējumu kaujinieki ar spēku centās sagrābt stratēģiski svarīgākos punktus un iztaisnot nākotnē paredzētās robežas. Decembra sākumā tie ielenca un iznīcināja Kvazas ciematu. 31. decembrī ebreju kaujas organizācijas Hagana lidmašīna bombardēja Jafas arābu kvartālu. Palestīniešu zemnieku bandu uzbrukumos decembrī vien nogalināja 184 ebreju civiliedzīvotājus, bet 4 mēnešu laikā gāja bojā 884 ebreju civiliedzīvotāji. Nogalināto palestīniešu skaits nav zināms, taču spriežot pēc viņiem atņemto apdzīvoto vietu skaita, tas varētu būt vairākas reizes lielāks.^{[nepieciešama atsauce]}

1948. gada februārī palestīnieši Jeruzalemē uzspridzināja 3 automašīnas ar sprāgstvielām. Martā ebreju grupējumu kaujinieki ielenca un iznīcināja Ainazeitunas, Salahedinas, Bīrabasas un Kastelas ciematus. Tika bloķētas Jafa un Akra (17. martā Hagana ar virspavēlnieka pavēli tika izveidoti ebreju jūras kara spēki). Ebreju bruņotie formējumi Hagana, Irgun, Lehi (Lohamei herut Izrael, jeb, kā to dēvēja britu varas iestādes, “Šterna grupa”) un IAA, — 1948. gadā izvērsa nežēlīgu cīņu pret arābiem.

1948. gada aprīlī ebreju kaujas organizāciju Irgun cvei leumi un Štern kaujinieki uzsāka operāciju Nahšon, lai sagrābtu Jeruzalemi. Apvidus starp Izraēlas teritoriju un Jeruzalemes brīvpilsētu bija biezi apdzīvots, zemnieki iespēju robežās aktīvi bruņojās, lai aizstāvētu savu zemi un ģimenes. Kā atbalsta punktus šos ciemus izmantoja arī padzīto palestīniešu bandas, kuras centās atgūt tos savus ciemus, no kuriem bija padzīti. Irgun un Štern vienības naktī uz 8. aprīli iebruka Dirjasinas ciemā Jeruzalemes pievārtē, sīvā cīņā salauza iedzīvotāju pretestību un nogalināja 250 tā iedzīvotājus. Gūstā saņemtos vīriešus nogalināja uz vietas, dzīvus palikušos bērnus un sievietes atbrīvoja. Ciema ēkas pilnībā sagrāva. Tāpat iznīcināja Vadi-Diozas, Pardes Abu-Ljavanas, Kfar-Tobiasas ciemus līdz ar iedzīvotājiem, notika palestīniešu slaktiņš Jeruzalemes Katamonas kvartālā. Fotoattēli un skrejlapas par notikušo izplatīja palestīniešu ciemos, kā rezultātā desmitiem tūkstošu zemnieku panikā pameta savas mājas un devās bēgļu gaitās, lai paliktu dzīvi. Šajā laikā tika nodibinātas pirmās plaši organizētās palestīniešu kaujas organizācijas: atbrīvošanas armija Favzi al-Kaukadži Džihad al-Mukaddas (Svētais karš) un Abtal al-Auda (Atgriešanās varoņi). Līdz maijam ebreju paramilitārā grupējuma Hagana, kas jau bija labi apmācīta un labi apbruņota nelegāla 80 000 vīru liela armija, daļas jau bija okupējušas Jafu, Haifu, Cfatu, Tiberiju, Jeruzalemes rietumu daļu, daļu Rietumgalilejas, un izveidojušas koridoru starp Telavivu un Jeruzalemi — iekarojot apmēram 18 palestīniešu pilsētas un ciematus. Uz to brīdi jau aptuveni 100 000 palestīniešu bija ar teroru padzīti no savām dzīvesvietām.

Abu karojošo pušu nežēlību vēl uzkurināja ziņas — dažkārt patiesas, dažkārt izdomātas, — par pretējās puses īstenotajām zvērībām. Atriebība bieži vien bija gan ebreju, gan palestīniešu rīcības galvenais motīvs.^{[nepieciešama atsauce]} Divus no trim ebreju grautiņiem 1948. gadā izraisīja ebreju zvērības pret arābiem. 1948. gada 30. decembrī teroristi no “Irgun cvai leumi”uzspridzināja bumbu Haifas apkaimē, autobusa pieturā pie naftas pārstrādes rūpnīcas vārtiem. Seši palestīnieši mira uz vietas, vairāki desmiti ievainoti. Rūpnīcas strādnieki, bruņojušies ar nūjām, nažiem un stieņiem, metās atriebties, iebrūkot ebreju kopienas mājās un nogalinot 39 cilvēkus. (Savukārt Hagana, atriebjot to, naktī uz 31. decembri iebruka netālu esošajā Balad-eš-Šeihas ciematā, kur dzīvoja daudzu rūpnīcas strādnieku ģimenes, un nogalināja aptuveni 60 ciema iedzīvotājus). Savukārt 13. aprīlī palestīniešu uzbrukums Hagana autokolonnai, kuras lielākā daļa bija medicīniskais personāls — ārsti, medmāsas, studenti, — kas virzījās Austrumjeruzalemē uz Skopus kalna pusi. Taču ne vienmēr motīvs bija atriebība, 13. maijā, kad Kfarecionā (šobrīd El-Halila), Ecionas apmetņu kompleksā, ziemeļos no Hebronas palestīniešu kaujinieki apšāva vairākus desmitus gūstā padevušos izraēliešu karavīru, to skaitā apmēram divdesmit sievietes, ko nebija izprovocējis neviens konkrēts izraēliešu uzbrukums vai to veikta ļaundarība.

Palestīniešu bēgļi 1948. gadā pametam Galileju

1948. gada 14. maijā beidzās Lielbritānijas mandāta vara Palestīnā un 15. maijā tika proklamēta Izraēlas valsts. Sākās t.s. Izraēlas neatkarības karš, kam beidzoties aptuveni 250 palestīniešu ciemati iznīcināti pilnībā, 600 000 palestīniešu tika padzīti vai bija spiesti bēgt, un, karadarbībai beidzoties, tiem lielākoties tika liegts atgriezties. Izraēla okupēja un pasludināja par savām visas Palestīnas valstij paredzētās teritorijas 6700 km² platībā. Karadarbības laikā palestīniešu partizāni un regulāro armiju karavīri padzina no dzīvesvietām arī nelielu skaitu ebreju kopienu. Principā ebrejus izdzina no visām apdzīvotajām vietām, kuras arābiem izdevās ieņemt, taču izdevās mazāk nekā duci. Tai skaitā ebreju kvartāls Jeruzalemes vecpilsētā, lielāko daļu ēku vēlāk nojauca; Ecionas apmetņu komplekss — Kfareciona, Massuot-eciona, Revadima un Eincurima (kuras sagrābušie marodieri nolīdzināja līdz ar zemi); — kā arī Kfardaru Gazas sektorā. (Kad Izraēla 1967. gada karā sagrāba gan Gazas joslu, gan Rietumkrastu, šīs apmetnes tika uzceltas no jauna. No otras puses, simtiem arābu apdzīvoto vietu, no kurām tie tika padzīti 1948. gadā, un kuras tika sagrautas, tā arī palika neapdzīvotas, vai tajās tika izveidotas ebreju apmetnes.)

1987. gada Jordānas rietumu krasta un Gazas sektorā sākās palestīniešu sacelšanās — intifada.

Partizānu karš un terorisms

Radikālāk noskaņotie palestīnieši sāka pa vienam un grupiņās atgriezties dzimtenē, lai uzsāktu partizānu karu, taču šai kustībai bija individuāls, nekoordinēts raksturs. Tikai 20. gadsimta 50. gadu sākumā fiksēta pirmo palestīniešu organizēto partizānu grupu — fedaijinu, — parādīšanās, no kurām lielākā bija "Al-Džihad al-Mukkadas" (Svētais atbrīvošanas karš). Tās sāka veikt organizētus terora aktus pret Izraēlas Bruņotajiem spēkiem un izraēliešu civiliedzīvotājiem.

1957. gadā Kuveitā tika izveidota Palestīnas atbrīvošanas kustība Fatah (Harakat at-Tahrir al-Filastini). 1958. gadā okupētajās teritorijās tika izveidota nelegāla palestīniešu kaujas organizācija "Al-Ard" (Zeme).

1964. gadā tika nodibināta Palestīnas Atbrīvošanas organizācija (PAO). Septembrī vienlaicīgi Sīrijā, Eegiptē un Irākā bēgļu nometnēs sāka organizēties Palestīnas Atbrīvošanas armijas (PAA) vienības. 1965. gada 1. janvārī palestīniešu grupējuma Fatah kaujas organizācija "Al-Asifa" (Vētra) īstenoja pirmo lielo terora aktu pret Izraēlas karaspēku. Palestīniešu bruņotās organizācijas sāk koordinēt savu darbību un no haotiskām terora akcijām pāriet pie organizētas un plānveidīgas darbības.

Sākot ar 1967. gada 13. augustu sākās zemes konfiskācija Jeruzalemē, lai izveidotu tajā ebreju kvartālus. Laikā no 1967. līdz 1973. gadam Ramallahā, Betlēmē, Jerihonā, Hebronā un Nablusā palestīniešiem konfiscēja vairāk nekā 30 000 ha lauksaimniecībai derīgās zemes. ANO Tuvo austrumu aģentūra registrēja 1 344 576 palestīniešu bēgļus. 1967. gadā Izraēlā parādās reliģiozi orientētas ebreju teroristu grupas, piemēram, "Guš emunim" un "Kach", kuras savas akcijas pret palestīniešiem attaisno ar reliģiskiem motīviem.^{[nepieciešama atsauce]}

Palestīnas atbrīvošanas tautas frontes kaujinieki 1969. gadā

19. gadsimta 70. gadu sākumā no Fatah atšķēlās t.s. Revolucionārā padome (ar Abu Nidalu vadībā), kura postulēja pretizraēlas teroru izvērst ne tikai okupētajās teritorijās, bet arī pašā Izraēlā u.c. pasaulē. Kopumā izveidojās aptuveni 40 dažādas, bieži savstarpēji nesaistītas palestīniešu organizācijas, kuru darbībā bija terora metodes. 1973. gada novembrī tika nodibināta ebreju labēji ekstrēmistiska organizācija "Guš emunim" (Ticīgo savienība), kuras programmā ir Lielizraēlas izveidošana līdz Tigras upei. Organizācija veido okupētajās teritorijās kolonistu apmetnes, organizē to pašaizsardzības vienības, kuras ar bruņotu spēku paplašina savu apmetņu teritorijas.

Fatah 1978. gadā terora aktā uzspridzināts izraēliešu pasažieru autobuss

1979. gada februārī parādās t.s. islāma fundamentālistu kustība — Irānas islāma revolūcija. Palestīniešu teroristisko organizāciju ideoloģijā parādījās reliģiozi motīvi, to darbība no nacionālās atbrīvošanas kara pieņēma reliģiska kara iezīmes. Tika nodibināta teroristiska grupa "Al-Džihad al-islami" (islāmā svētais karš), kuru dibināja no Kafrkesemas ciema nākušais šeihs Abdalla Nimrs Dervišs, kura iedzīvotājus 1948. gadā nogalināja ebreju kaujas organizācija Ecel.

1982. gada rudenī, vainojot Arafatu piekāpībā, no PAO atšķēlā pulkveža Saida Musas (Abu Musa) un pulkveža Nimra Saleha (Abu Saleh) vienības, kas kopā ar Fatah militarizēto grupu komandieriem Al-Kuveiku un Abu Haled al-Amli u.c. izveidoja Hezballāh, ko izveidoja viens no Libānas šiītu līderiem šeihs Fadlalla.

1988. gadā vairāki radikālie islāmā grupējumi apvienojās kustībā Hamās (Harakat al-mukavama al-islamia), kas nostājās klaji naidīgās pozīcijās pret PAO.

Upuri

Precīzs ieilgušā konflikta upuru skaits nav zināms, jo abas konfliktējošās puses cenšas noklusēt savu darbību un pārspīlēt pretinieku nogalināto upuru skaitu.^{[nepieciešama atsauce]} Precīzāki rādītāji ir pieejami par īsākiem konflikta posmiem, kad statistiku veikušas neitrālas starptautiskās organizācijas: Laikā no 2000. gada septembra, kad sākās palestīniešu sacelšanās, līdz 2002. gada martam savstarpējā vardarbībā bojā gājuši vismaz 313 ebreji un vismaz 958 palestīnieši.

Politiskās sarunas par konflikta risinājumu

1985. gada februārī ASV noraida Ammanā pieņemto arābu valstu apspriedes rezolūciju, jo nepiekrita, ka palestīniešiem būtu pašnoteikšanās tiesības.

1988. gada 23. septembrī sarunās Vašingtonā Izraēlas premjerministrs Benjamins Netanjahu ar PAO līderi Arafatu vienojās par attiecību normalizēšanu. Izraēla apsolīja atbrīvot aptuveni 1000 politieslodzīto un pamest 13% no okupētajām teritorijām, savukārt PAO apsolīja apkarot ekstrēmistu grupējumus un oficiāli svītrot no 1964. gada Palestīniešu hartas punktu par nepieciešamību iznīcināt Izraēlas valsti.^{[nepieciešama atsauce]}

Ichaks Rabins, Bills Klintons un Jāsirs Arafāts 1993. gada 13. septembra Oslo tikšanās laikā

1991. gada 6. martā ASV prezidents Džordžs Herberts Volkers Bušs paziņoja, ka neatzīst Palestīnas valsts izveidošanas ideju, jo 1947. gada ANO rezolūcijas noteiktā Palestīnas teritorija de facto pieder Izraēlai.^{[nepieciešama atsauce]}

1999. gada maijā jaunais Izraēlas premjerministrs Ehuds Baraks paziņoja, ka atsāks Ichaka Rabina politiku. Septembra sarunās Izraēla piekrita atbrīvot 13% okupēto zemju. Novembrī Oslo Arafats un Baraks vienojās, ka 2000. gada jāparaksta pilnīgu miera līgumu, jāizved Izraēlas karaspēku no Libānas dienvidiem, ka Izraēla atzīst palestīniešu tiesības proklamēt savu valsti. Vienlaikus Izraēla paziņoja, ka nekad neatteiksies no 30% palestīniešu iepriekš apdzīvotās teritorijas, kur jau bija izveidotas stabilas izraēliešu apmetnes.^{[nepieciešama atsauce]}

Ārējās saites

• Deir Yassin Remembered