Edgars Barons
| ||||||||||||||||||||||
| ||||||||||||||||||||||
Edgars Aldons Barons (dzimis 1920. gada 5. februārī, miris 1972. gada 6. janvārī) bija dažādu slimnīcu galvenais ārsts, ķirurgs.[1]
Dzīves gājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Edgars Barons dzimis 1920. gada 5. februārī tagadējā Dienvidkurzemes novada Apriķu "Baronu" mājās pagasta policijas kārtībnieka Jāņa Barona un Tijas (dz. Lēvaldes) ģimenē kā jaunākais bērns.
No 1927.-1931. gadam mācījās Apriķu pagasta pamatskolā (tagad Apriķu pamatskola), no 1931.-1933. gadam Dzērves – Cīravas pagastu pamatskolā (tagad Dzērves pamatskola), no 1933.-1938. gadam Aizputes Valsts ģimnāzijā (tagad Aizputes vidusskola). Studēja Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē (1938-1943).[2] Studiju gados aktīvi iesaistījās studentu biedrības „Fraternitas Rusticana”.
E. Barona vecākus izsūtīja 1941. gada jūnijā no privātās mājas Jelgavā, tēvu Jāni Baronu aizveda uz Vjatlaga soda nometni, kur viņš mira 1941. gada 27. septembrī[3] vai 30. septembrī.[4] Māti izsūtīja uz Krasnojarskas novadu, Omskas apgabalu, bet pēc ārsta māsas V. Zeltiņas vairākkārtējiem rakstiskiem lūgumiem LPSR valdības vadītājam, T. Baronei 1946. gadā atļāva atgriezties mājās. Ārsta tēvu apsūdzēja par pretvalstisku darbību, pretpadomju aģitāciju un sarkanbaltsarkanā karodziņa nēsāšanu, bet māti kā līdzzinātāju.[5]
Paralēli studijām E. Barons strādāja par feldšeri Rīgas 9. poliklīnikā, no 1942. gada par asistenta palīgu Valsts 1. ķirurģiskajā slimnīcā.[6] Pēc augstskolas beigšanas 1943. gada decembra vidū ārstu mobilizēja vācu armijā 266. policijas bataljonā Bolderājā, bet 1944. gada janvāra vidū nosūtīja uz 319. policijas bataljonu par bataljona ārstu. E. Barons 1944. gada pavasarī piedalījās Ziemeļvidzemes partizānu apkarošanā, bet, Otrajam pasaules karam tuvojoties beigām, viņu pārvietoja uz Kurzemes cietoksni, kur arī palika līdz vācu armijas kapitulācijai 1945. gada 8. maijā.
Pēc Vācijas kapitulācijas E. Barons nonāca filtrācijas nometnē Slokā. Vēl 1945. gada 24. maijā viņš sievai vēstulē rakstīja: „Nometne ir pašā jūras malā, tiekam no rīta arī pie jūras, bet citādi ir jālūkojas cauri dzeloņdrātīm,” un, „apiešanās ir ciešama un vispār var iztikt, bet tas jau ir tikai te, kā būs jaunā vietā, to neviens nevar pateikt.”[7]
1945. gada 30. maijā E. Baronu pārvieto uz Tambovas apgabala Moršanskas pilsētu, kur palika līdz 1946. gada janvāra vidum, vēlāk - Maskavas apgabalā Kolomnas pilsētu. No filtrācijas nometnes atbrīvoja 1946. gada 22. jūnijā, tad līdz 1. oktobrim strādāja par iecirkņa ārstu pie Saratovas — Maskavas gāzvada būves.
1946. gada 2. oktobrī viņam atļāva atgriezties dzimtenē pie sievas un meitas Valmierā. No 15. oktobra ārsts sāka strādāt par ķirurgu Valmieras apriņķa slimnīcā (tagad Vidzemes slimnīca). Pēc 1948. gada 16. marta viņu pārcēla galvenā ārsta amatā uz Rūjienas un Mazsalacas novada slimnīcu (tagad Vidzemes slimnīcas filiāle), kur strādāja par galveno ārstu.[8]
No 1959. gada marta strādāja Jēkabpils rajona slimnīcā par ķirurgu.[9] Nepilnu divu gadu laikā no 1959. gada 15. marta līdz 1961. gada 1. decembrim ķirurgs veica 735 dažādas sarežģītības operācijas, ar letālu iznākumu bija vien 13.[10]
T. Drozda atceras, ka 1965. gadā „reiz mazs puisis, skaldot malku, nocirta otro pirkstu. Cits ārsts būtu padomājis, vai ir vērts pirkstu piešūt, bet Dr. Barons atnāca un teica, ka „amputēt pirkstu var jebkurā laikā, bet pamēģināsim piešūt”. Un pirksts saauga, puisis varēja dzīvot pilnvērtīgu dzīvi.”[11] V. Bebris atcerās, ka 1953. gadā „viņš bija Maskavā uz kursiem. Bija jāoperē kuņģis, bet sākās komplikācijas, ar kurām vadošie ķirurģi netika galā. Barons no malas pienāca klāt un lūdza atļauju pabeigt operāciju, un viņš pabeidza. Ķirurgs bija virtuozs uz kuņģiem. Tas liecina, ka viņam ķirurģiskais talants, gēns bija iedzimts”.[12] Dr. Ciemalda Lūkina stāsta, ka „ir svarīgi strādāt tādā vietā, kur darbā ievadītu pieredzējis, autoritatīvs kolēģis. Tā tas bija Jēkabpils rajona slimnīcā, kur strādāju ķirurga E. Barona vadībā”.[13]
Ķirurgs dzīves nogalē strādāja Krustpils dzelzceļa, bet vēlāk Šķaunes slimnīcā līdz savai nāvei 1972. gadā
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ PeoplePill. «Edgars Barons: Latvian physician (1920-1972) (1920-1972) - Biography and Life». peoplepill.com (latviešu). Skatīts: 2020-02-13.
- ↑ "Fakultātes Lūdz Palielināts Uzņemamo Studentu Skaitu". Jaunākās Ziņas Nr.4: 5.lpp. 05.09.1938.
- ↑ LVA PA 1986. f. – 1. apr. – 20819. lieta – 30. lp.
- ↑ Latvijas pilsoņu martiroloģijs Vjatlagā 1938–1956 Sastādītāji Heinrihs Strods, Vladimirs Veremjevs. Latvijas Universitātes žurnāla “Latvijas Vēsture” fonds, 2006
- ↑ LVA PA 1987. f. – 1. apr. – 10677. lieta – 16. lp.
- ↑ E. Barona autobiogrāfija. 1949. gada 27. jūlijs, Rūjiena. Nepubl. m. Glabātājs: Brigmaņu ģimene.
- ↑ E. Barona vēstule. 1945. gada 24. maijs, Sloka. Nepubl. m. Glabātājs: Brigmaņu ģimene.
- ↑ «Ziņas no dzimtenes». Latviešu Ārstu un Zobārstu Apvienība. 01.04.1958. 27. lpp.
- ↑ Beļeviča, V. (1960. gada 9. janvāris). "Pelnīta Uzticība". Brīvā Daugava (Jēkabpils) Nr.4: 4.lpp..
- ↑ Ķirurga E. Barona izvesto operāciju kopskaits. 1961. gada decembris, Jēkabpils. Nepubl. m. Glabātājs: Brigmaņu ģimene.
- ↑ No intervijas ar T. Drozdu. 2017. gada 17. janvāris. Nepubl. m. Glabātājs: Brigmaņu ģimene.
- ↑ No intervijas ar V. Bebri. 2017. gada 16. janvāris. Nepubl. m. Glabātājs: Brigmaņu ģimene.
- ↑ I. Ērgle. «Ārstes Lūkinas dienas». Dzimtenes Balss, 20.02.1986.