Jēkabpils reģionālā slimnīca

Vikipēdijas lapa
Jēkabpils reģionālās slimnīcas galvenais korpuss (2011)

Jēkabpils reģionālā slimnīca ir IV līmeņa reģionālā slimnīca, kas atrodas Andreja Pormaļa ielā 125 Jēkabpilī.

Darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jēkabpils reģionālā slimnīca pēc organizācijas tipa ir jauktā slimnīca, kurai ir divi lieli korpusi — 5 stāvu un 4 stāvu ēkas ar daudzām nodaļām, kā arī astoņi mazāki korpusi. Tā ir daudzprofilu ārstniecības iestāde ar stacionāru - 15 nodaļām un ambulatoro nodaļu, kurā pieņem 18 specialitāšu ārsti. Stacionārā ir 277 gultasvietas, katrā nodaļā ir internets un datori. Slimnīcā tiek sniegta neatliekamā medicīniskā palīdzība un 24 stundas diennaktī darbojas traumpunkts, kurā dežūrē 7 ārsti — speciālisti. Slimnīca piedāvā pirmā un otrā posma rehabilitāciju. Tajā ir ieviesta radioloģijas informācijas sistēma. Ārstniecības iestāde var lepoties ar operāciju bloku, kas ir viens no labākajiem un modernākajiem valstī[1] kā medicīniskā aprīkojuma, tā arī telpu ziņā un ar anestezioloģijas un reanimācijas nodaļām, kurām ir modernas un aprīkotas pacientu palātas, kā arī ārstniecības personāla telpas. Slimnīcai ir sava medicīniski zinātniskā bibliotēka ar piekļuvi elektroniskajām datu bāzēm.[2]

Personāls[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Slimnīcā nodarbināti 65 ārsti, 199 vidējā ārstniecības personāla darbinieki un 122 jaunākā ārstniecības personāla darbinieki.[2]

Ārstēšana un diagnostika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Slimnīca ir vienīgā, kas Jēkabpils apkaimē nodrošina nieru aizstājterapiju, otolaringoloģiskās operācijas, asins sagatavošanu, jaundzimušo aprūpi un reanimāciju perinatālās aprūpes centrā. Diagnostikā tiek pielietota ultrasonogrāfija, kura ietver arī asinsvadu duplekso doplerogrāfiju, kā arī endoskopijas, funkcionālā diagnostika, datortomogrāfija, ehokardiogrāfija, osteodensitometrija, elektroencefalogrāfija, arī rentgendiagnostika un laboratorija. Tiek izmantota viena no jaunākajām metodēm ārstniecībā — laparoskopijas metode ginekoloģijā, uroloģijā un ķirurģijā.[2]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pilsētas slimnīcu nodibināja 1912. gadā,[3] tā bija koka celtne, kas ir saglabājusies līdz mūsu dienām. Taču jau pirms tam, kopš 1834. gada darbojās lazarete, kas medicīnas vēsturē iegāja ar to, ka 1847. gadā tajā ārpus Rīgas tika veikta pirmā amputācija ar narkozi.[3] 1937. gadā tika atklāts jaunais slimnīcas korpuss, kurā bija 40 gultasvietas un moderni aprīkota operāciju zāle.[4]

Latvijas PSR laikā slimnīcā strādāja galvenais ārsts un ķirurgs Špungins, terapeiti Klāra Ozoliņa un Leopolds Ozoliņš, rentgenoloģe Aina Barone, ķirurgs Edgars Barons, stomatoloģe Rita Korņeva un citi. Pēc Krustpils un Jēkabpils pilsētu apvienošanas 1962. gadā ārstniecisko iestāžu atrašanās vietas bija abos Daugavas krastos dažādās vietās. Jēkabpils pusē atradās centrālā slimnīca, prettuberkulozes dispansers Brīvības ielā 213, poliklīnika blakus Vecpilsētas laukumam Brīvības ielā 154. Krustpils pusē atradās stomatoloģijas nodaļa Rīgas ielā 204, bērnu konsultācija Rīgas ielā 201, bet Gunta Beķera vadītā 1. terapijas nodaļa bijušajā Krustpils slimnīcā Slimnīcas ielā 1, kas 1960. gadu beigās sakarā ar ēkas avārijas stāvokli tika iekārtota bijušās miertiesas ēkā Brīvības ielā 120 un tur palika 25 gadus (tagad tā ir Jēkabpils domes ēka).[5]

Slimnīcas stacionāra piecstāvu korpusu ar 200 gultasvietām, kā arī administrācijas un diagnostikas divstāvu ēku nodeva ekspluatācijā 1975. gada aprīlī[6] (slimnīcu vadīja galvenais ārsts Viesturs Skrodelis). Slimnīca spēja uzņemt 500 pacientus, tomēr tolaik trūka sarežģītu diagnostikas iekārtu, tāpēc ārstēšanas kvalitāti noteica mediķu atbildība un profesionālisms. Šajā laikā lielu popularitāti jēkabpiliešu vidū guva neirologi Raimonds Bērziņš un Gunārs Kiršbergs, kardiologi Guntars Apsītis un Izaks Hercbahs, poliklīnikas vadītāja otolaringoloģe Olga Mutjanko, terapeiti Benita Liepiņa un Guntis Beķeris, ftiziatri Antons Zvīdris, Rasma Buholce, Elga Babre, Dzintra Apsīte, Ausma Jakovļeva, pediatri Ruta Beķere, Mirdza Brikmane un Enoks Biķis.[7]

1984. gadā sāka darboties slimnīcas jaunā ambulatorā nodaļa jeb poliklīnika, kuras projekta autore ir arhitekte Ināra Kārkliņa. Uz šo ēku pārnāca arī bērnu konsultāciju un stomatoloģijas nodaļa. Kabineti ir izvietoti četros stāvos 3000 kvadrātmetru teritorijā. Poliklīnika vienā maiņā spēja uzņemt 500 pacientu, poliklīnikas darbu vadīja Olga Mutjanko.[6]

Pēc neatkarības atjaunošanas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1990. gados Jēkabpils slimnīca no valsts budžeta finansētās slimnīcas kļuva par iestādi, kurai samaksa par padarīto darbu nāca caur vietējo slimokasi.[8] Uzlabojot slimnīcas darbu, 1. terapijas nodaļa 1993. gadā tika pārvietota uz poliklīnikas korpusu.[8]

1996. gadā tika izveidots jaundzimušo perinatālās aprūpes centrs, kura aprūpē nonāca jaundzimušie un riska grupas grūtnieces no visa Latgales reģiona. Par centra vadītāju kļuva Ingūna Kalēja. 2002. gada pavasarī centrs tika paplašināts un aprīkots ar jaunu aprīkojumu, nodrošinot māmiņu un zīdaiņu kopā uzturēšanos un nepieciešamo ārstēšanu.[8]

Infekciju un uroloģijas nodaļām tika saglabāta reģionāla nozīme. Sekmīgi darbojās asins sagatavošanas nodaļa (vadītāja Lengīna Štolcere). Tika attīstītas diagnostikas nozares, tika iegādātas jaunas rentgena, ultrasonogrāfijas, ehokardiogrāfijas iekārtas un sirds funkcionālās izmeklēšanas datorizētā aparatūra, kā rezultātā laboratoriskie izmeklējumi atbilda starptautiskiem standartiem (vadītāja Inguna Breikša).[8]

No 2000. gada ķirurģiskās un ginekoloģiskās operācijas sāka veikt ar laparaskopisko metodi (nodaļu vadītāji Jānis Danevičs un Andris Blimhens). Tika uzcelta piebūve intensīvās terapijas izvietošanai, pilnībā nokomplektēja neatliekamās palīdzības brigādes, tika nodrošinātas ārstu speciālistu internajā medicīnā, ķirurģijā, traumatoloģijā, dzemdniecībā, ginekoloģijā, intensīvajā terapijā, jaundzimušo reanimācijā un pediatrijā diennakts dežūras.[8]

Izmaiņas skāra primāro veselības aprūpi — iecirkņu terapeiti un pediatri kļuva par ģimenes ārstiem.[9]

Slimnīcai pārmaiņu un ekonomiski sarežģītajā laikā palīdzību sniedza Dānija, Norvēģija, Zviedrija, Melle Vācijā, Francijas Rotari klubs, kā arī Amerikas un Austrālijas latvieši (medicīnas materiāli, transports un ierīces).[8]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Siemens – tehnoloģiju partneris Latvijā modernākā operāciju bloka izveidošanā[novecojusi saite]
  2. 2,0 2,1 2,2 «Jēkabpils reģionālā slimnīca». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 27. janvārī. Skatīts: 2011. gada 28. februārī.
  3. 3,0 3,1 Gailīte, S. Jēkabpils. Rīga:Gandrs, 2002. 34.lpp.
  4. Gailīte, S. Jēkabpils. Rīga:Gandrs, 2002. 45.lpp.
  5. >Gailīte, S. Jēkabpils. Rīga:Gandrs, 2002. 58.lpp.
  6. 6,0 6,1 Gailīte, S. Jēkabpils. Rīga:Gandrs, 2002. 67.lpp.
  7. Kļūda atsaucē: tika izmantota autogenerated4 nosauktā atsauce, taču tā netika definēta
  8. 8,0 8,1 8,2 8,3 8,4 8,5 Gailīte, S. Jēkabpils. Rīga: Gandrs, 2002. 90.lpp.
  9. Gailīte, S. Jēkabpils. Rīga:Gandrs, 2002. 91.lpp.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]