Eolika

Vikipēdijas lapa
Eolika
Grupa Eolika
Galvenā informācija
Izcelsmes vieta Valsts karogs: Latvija Rīga, Latvija
Žanri popmūzika,
rokmūzika (līdz 1977. gadam)
Darbības gadi 1967–1989; kopš 1996
Izdevēji Mikrofona Ieraksti
Dalībnieki

Eolika ir latviešu popgrupa, kas dažādos sastāvos pastāv no 1966. gada. Populārākais tās sastāvs ir 1980. gadu pirmajā pusē koncertējušais ansamblis ar vokālo kvartetu. No 1972. līdz 1992. gadam tās vadītājs bija Boriss Rezņiks.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1966. - 1970.[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Grupa "Eolika" dibināta 1966. gada martā Rīgā. Grupas nosaukums atvasināts no Eola - vēju valdnieka sengrieķu mitoloģijā, tādēļ kādā avīžrakstā grupas dalībnieki nosaukti par "vēju dieva bērniem".[1] To veidoja E. Dārziņa mūzikas vidusskolas audzēkņi, kas sākotnēji spēlēja ārzemju dziesmas angļu valodā, piemēram, "The Beach Boys" daudzbalsīgās dziesmas. Grupas pirmajā sastāvā bija Boriss Rezņiks (balss, taustiņinstrumenti), Zigismunds Lorencs (balss, ģitāra), Juris Griņevs (balss, ģitāra), Jurijs Kuzminovs (balss, basģitāra) un Eduards Novikovs (balss, bungas). Vēlāk bungas spēlēja Einārs Raibais (kurš 1969. gada sākumā gan pārgāja uz grupu "Katedrāle") un Vladimirs Plotkins.

1967. gada sākumā Raimonds Pauls uzaicināja grupu piedalīties Rīgas estrādes orķestra koncertos,[2] grupa kopā ar orķestri devās tūrēs pa Padomju Savienību. Radās grupas dalībnieku oriģināldziesmas, repertuārā bija arī nedaudzas R. Paula dziesmas. 1968. gada februārī grupa ieguva pirmo vietu Vissavienības vokāli instrumentālo ansambļu konkursā "Big-bit-’68" Kijivā.[1]

1968. gadā grupa sadarbojās ar Rīgas Modeļu namu, pavadot tērpu demonstrāciju skates. Par šo sadarbību žurnāls "Zvaigzne" rakstīja: "Rīgas Modeļu namam īsts atradums ir Vissavienības džeza konkursa «Big-bit-68» laureāts — vokāli instrumentālais ansamblis «Eolika». Tā sastāvā spēlē apdāvinātais mūziķis, Starptautiskā Tallinas un Vissavienības Maskavas džeza festivālu laureāts, sitamo instrumentu virtuozs Einars Raibais. Ansambļa puiši izpildīja veselu virkni veiksmīgu improvizāciju par Baha tēmām, atskaņojot pavadījumu modeļiem, kas veidoti pēc svinīgajiem viduslaiku motīviem. Afrikāņu džungļu melodiju ritmi tika veltīti modeļu demonstrējumiem karstām vasaras dienām, raiti priecīgie piesitieni bērnu modeļu demonstrējumiem un džeza improvizācijas par 17. un 18. gadsimta komponistu tēmām, kad tika demonstrēti romantiskā stila tērpi, kuru veidošanā mākslinieki vadījušies pēc Rembranta motīviem." [3]

Tālaika prese rakstīja: ""Eolikas" repertuārs ir daudzveidīgs — gan senas krievu tautas dziesmas un krievu klasiķu skaņdarbi, gan politiski pamfleti, padomju un demokrātisko zemju komponistu skaņdarbi."[4] Repertuārā ir arī Z. Lorenca pret Vjetnamas karu vērsta dziesma ar N. Matvejevas vārdiem "Скоро начнут прибывать домой гробы". Grupa ierakstījusi Ģ. Ramana dziesmu pavadījumus H. Gulbja lugas "Aijā, žūžū, bērns kā lācis" izrādei Nacionālajā teātrī (1968),[5] kā arī mūziku Valda Kroģa dokumentālajai filmai "Re, kur Ro!" (1969).

Kad mūziķi sāka studēt Latvijas Valsts konservatorijā, viņi bija spiesti pārtraukt sadarbību ar REO un atkal kļūt par ballīšu mūziķiem. Šajā laikā tika ierakstītas divas EP (mazās skaņuplates) - vienā no tām bija komponista Aleksandra Kublinska dziesmas, bet otrā pašu grupas dalībnieku dziesmas, kā arī viena R. Paula dziesma, ko grupa ierakstīja kopā ar Noru Bumbieri. "Eolikas" iespēlētais instrumentālais R. Paula skaņdarbs "Melodija no kinofilmas 235 miljoni seju" iekļauts R. Paula pirmajā popdziesmu albumā "Tev, mana labā" (1969).

1970. gadā "Mikrofona" aptaujā ceturto vietu ieņēma Z. Lorenca "Vecāmāte un runcis". Deviņpadsmitgadīgā autora izpildījumā šī dziesma uz ilgu laiku ieguva lielu popularitāti.[6]

Z. Lorenca sacerētā kompozīcija "Varam sintezēt visu bez riska" 1968. gadā tika iekļauta koncertfilmā "Muzikālais kokteilis". Pēc kādas no grupas parādīšanās reizēm TV, spēlējot atbrīvotu bigbītu, sekoja feļetons laikrakstā "Cīņa", kas izsmēja grupas stilu.[7] Šī sastāva darbībai beigas pienāca 1970. gadā, kad "Eolikas" dalībniekiem bija jādodas dienēt Padomju armijā.

1972. - 1977.[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc atgriešanās no armijas B. Rezņiks, Z. Lorencs un V. Plotkins spēlēja padomju dziesmu izpildītāja, filharmonijas solista Aleksandra Sotikova pavadošajā ansamblī. Viņi piedalījās arī A. Sotikova mazās skaņuplates ierakstā, tā izdota 1974. gadā. Sotikovs savu muzikālo darbību beidza 1977. gadā.

1977. - 1980.[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1977. gadā B. Rezņiks dibināja patstāvīgu grupu, kurai atkal tika dots "Eolikas" vārds. Tajā dziedāja pazīstamā 60.-70. gadu dziedātāja Ilona Bāliņa un Ilona Stepanova, kas agrāk darbojusies Rīgas pašdarbības kolektīvos. 1979. gadā grupa uzvarēja Vissavienības estrādes ansambļu konkursā, sekoja koncerti Krievijā un dažādās sociālistiskajās valstīs. Tika ierakstīts pirmais grupas albums "Rīgas sapņi" ar dziesmām krievu valodā.

1980. - 1985.[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1980. gadā notika lūzums grupas darbībā - tika pieņemti dziedātāji Viktors Burakovs-Zemgals un Dainis Dobelnieks, bet Bāliņu nomainīja jaunā Olga Rajecka. Turpmākos piecus gadus "Eolika" bija viena no populārākajām Latvijas grupām, labi pazīstama arī PSRS. Šajā laikā tapa grupas lielākie hiti - "Pasaule, pasaulīt", "Zemeņu lauks", "Lielā zive", "Raimonda Paula dziesmu popūrijs" un citas.

Iznāca otrā lielā skaņuplate "Pasaule, pasaulīt", kurā apkopotas vairākas populāras grupas dziesmas.

1986. - 1989.[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1986. gadā O. Rajecka pieņēma Imanta Kalniņa piedāvājumu un kļuva par grupas "Turaidas roze" solisti. Viņas vietā tika pieņemta dziedātāja Ruta Saleniece, taču ansambļa popularitāte kritās. Tika izdota trešā skaņuplate "Robinsons Krūzo" ar dziesmām krievu valodā. Savukārt latviešu auditorijai domāta 1987. gada dziesma "Daugava", kas iekļuva "Mikrofona" aptaujas populārāko dziesmu vidū.

Pēdējais grupas hits bija Borisa Rezņika un Valda Pavlovska 1989. gada dziesma "Atmostas Baltija", kuru dziedāja trīs solisti no visām Baltijas valstīm - Viktors Burakovs-Zemgals, Žilvins Bubēlis un Tarmo Pihlaps. Taču drīz pēc tam grupas darbība apsīka.

kopš 1996.[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Deviņdesmitajos gados "Eolika" atsāka koncertēt populārākajā sastāvā un izdeva vairākas dziesmu izlases. 1996. gadā izlasē "Kolekcija" iekļauta Borisa Rezņika jaunā dziesma "Eņģelis", taču vēlāk jaunas dziesmas vairs nesekoja.

2017. gada 3. maijā, B. Rezņika jubilejas koncertā uzstājās pirmais "Eolikas" sastāvs (B. Rezņiks, Z. Lorencs un J. Griņevs) ar dziesmām "Vecāmāte un runcis" un "Saule un jūra", kā arī 1980. gadu "Eolikas" sastāvs.

Diskogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Albumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dalītie albumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Eolika un solisti - Mežrozīte: deju virkne (1969, Latvian Music, Vācijā) (dziesmas "Lielais lācis", "Minikleitiņa", "Naktīs" ("Noktirne"), "Kokteilis", "Ābeles zied")
  • Eolika un V. Mitrohina ansamblis - Mūzika diskoklubos (1983, Melodija) (dziesmas "Es atgriezīšos", "Āgenskalna tirgus rīts", "Pie melnas maizes, pie baltas raizes", "Aicinājums" un "Eolika")
  • Melodiju stafete 3 (1985, Melodija) (dziesmas "Eolika", "Pienenīte", "Visbīstamākais kukainis", "Aicinājums" un "Tava atnākšana")

EP un singli[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izlases[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Kolekcija (1996)
  • Mēs tev dāvinām (2005)
  • Jubilejas izlase (2010)

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. ↑ 1,0 1,1 Gammers, J. Ģitāras dzied par draudzību. Rīgas Balss, 1968, 13. marts.
  2. ↑ Pečerskis, Pēteris. Jauna REO programma. Literatūra un Māksla, 1967, 17. jūn.
  3. ↑ Dubovskaja, R. Modeļi + mūzika. Zvaigzne, 1968, Nr. 10, 32. lpp.
  4. ↑ Bērziņš, J. Skan jauns "Spīdolas" vilnis. Rīgas Balss, 1968, 5. jūnijā.
  5. ↑ Muške, Vija. Mūzika teātra izrādēm. Māksla, 1968, Nr. 3, 32. lpp.
  6. ↑ Romance uz bruģa. Liesma, 1979, Nr. 7.
  7. ↑ ...ka tik ģitāra. Cīņa, 1970, 29. janv.
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Eolika&oldid=3991296"