Ernests Dišlers

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Ernests Dišlers
Personīgā informācija
Dzimis 1880. gada 22. februārī
Lielsatiķu pagasts, Kuldīgas apriņķis, Kurzemes guberņa, Krievijas impērija (tagad Brocēnu novads, Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1966. gada 20. martā (86 gadi)
Rīga, LPSR (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Tautība latvietis
Vecāki Ērmanis Dišlers
Brāļi Kārlis Dišlers
Zinātniskā darbība
Zinātne ķīmija
Darba vietas Latvijas Universitāte
Alma mater Pēterburgas elektrotehniskais insitūts

Ernests Dišlers (1880-1966) bija latviešu inženieris elektroķīmiķis, Latvijas Universitātes profesors (1939-1948). Viens no 1944. gada 17. marta Latvijas Centrālās padomes memoranda parakstītājiem.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1880. gada 22. februārī Lielsatiķu pagastā (tagad Gaiķu pagasts) "Lejaslaucinieku" māju saimnieka Ērmaņa Dišlera ģimenē. Mācījās Gaiķu pagasta skolā un Tukuma pilsētas skolā. Strādāja par tautskolotāju Kurzemē un Aizkaukāzā (1898), nokārtoja abitūrijas eksamenus Narvas ģimnāzijā (1904). Studēja Pēterpils Elektrotehniskajā institūtā, ko beidza 1911. gadā, strādāja par institūta asistentu un privātdocentu līdz 1918. gadam. Krievijas pilsoņu kara laikā bija Omskas tehniskās vidusskolas skolotājs un inženieris Omskas dzelzceļa virsvaldē (1919-1920). Pēc Latvijas brīvības cīņu noslēguma atgriezās dzimtenē, 1921. gadā kļuva par Latvijas Augstskolas elektroķīmiskās tehnoloģijas docentu, tad vecāko docentu (1921-1939). No 1928. gada vasaras pavadīja Bilstiņu muižā pie Pērses ietekas Daugavā. Sakarā ar agrāro reformu šīs muižas zeme tika piedāvāta privātai apbūvei Latvijas Universitātes pasniedzējiem, t.sk. Ernestam Dišleram un viņa brālim Kārlim Dišleram, tiesību zinātņu fakultātes dekānam.[1] 1939. gadā viņu ievēlēja par LU ārkārtas profesoru, 1940. gadā par profesoru, vācu okupācijas laikā atkal bija ārkārtas profesors (1941-1944).

Pēc Otrā pasaules kara bija LVU profesors (1944-1948), Neorganiskās ķīmijas tehnoloģijas katedras vadītājs (1944–1952). 1947. gadā no Sibīrijas izsūtījuma uz Latviju atbēga viņa brālis Kārlis Dišlers, kuru apcietināja un 1950. gadā atkal deportēja. 1948. gadā profesoru Ernestu Dišleru pazemināja par docentu un 1952. gadā atbrīvoja no darba sakarā ar aiziešanu pensijā. Miris 1966. gada 20. martā Rīgā, apglabāts Rīgas Meža kapos.[2]

Atsauces un piezīmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Bilstiņu muiža
  2. Ilgars Grosvalds, Uldis Alksnis, Imants Meirovics. ĶĪMIJA LATVIJAS AUGSTSKOLĀS. LATVIJAS VALSTS UNIVERSITĀTES ĶĪMIJAS FAKULTĀTE LAIKĀ NO 1944. LĪDZ 1958. DARBA ORGANIZĀCIJA I. RTU Zinātniskie raksti. Materiālzinātne un lietišķā ķīmija, 20. sējums, 2009