Fantastiskā sāga

Fantastiskā sāga
	Grāmatas pirmā izdevuma vāks
Autors(-i)	Harijs Herisons
Oriģinālais; nosaukums	The Technicolor Time Machine
Valoda	angļu
Žanrs(-i)	zinātniskā fantastika
Izdevējs	Doubleday
Izdota	1967
Tips	romāns
ISBN	0-8125-3970-2
OCLC	70865575

"Fantastiskā sāga"^[a] (angļu: The Technicolor Time Machine) ir 1967. gadā izdots amerikāņu rakstnieka Harija Herisona zinātniski fantastisks romāns. Tas ir Holivudu izsmejošs stāsts ar komisku sižetu par ceļošanu laikā. Romāns trijās daļās vispirms tika publicēts žurnālā Analog Science Fiction and Fact no 1967. gada marta līdz maijam ar nosaukumu The Time Machined Saga. Latviešu valodā grāmata izdota 1973. gadā ar nosaukumu "Fantastiskā sāga".^[1]

Sižeta kopsavilkums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Viduvējs kinorežisors cenšas saglabāt savu darbu, iztikas avotu un studiju, kurā strādā. Viņš realizē pārgalvīgu nodomu, iesaistot traku zinātnieku, blēdīgu kinostudijas īpašnieku, tubas spēlētāju no džeza orķestra, kovboju, divas neticami stulbas filmu zvaigznes un īstu vikingu. Viss beidzas ar vēstures pārrakstīšanu tādā veidā, par kādu viņš nekad nav pat sapņojis.

Sižets[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bārnijs Hendriksons ir viduvējs filmu veidotājs, un kinostudija Climactic Studios, kurā viņš strādā, ir uz bankrota sliekšņa, daļēji īpašnieka L. M Grīnspena krāpniecisko darbību dēļ. Lai glābtu studiju, nākamajā pirmdienā bankas revidentiem jāuzrāda gatava filma. Steigšus tiek pieņemts lēmums uzņemt filmu par to, kā vikingi 10. gadsimta beigās — 11. gadsimta sākumā atklāj Ziemeļameriku. Izmisumā Bārnijs pierunā Grīnspenu tikties ar profesoru Hjūitu, kurš apgalvo, ka izgudrojis laika mašīnu — vremeatronu. Hjūita veiktā laika mašīnas demonstrācija, nosūtot pussekundi tālā pagātnē pudeli, Grīnspenu nepārliecina. Bārnijs izmisīgi pārņem mašīnas vadību, pagriež visus ierobežotājus līdz maksimumam un nosūta trīs sekunžu tālā nākotnē Grīnspena Kubas cigāru, sadedzinot mašīnas elektriskās shēmas.

Grīnspena pārliecināšana ir izdevusies. Bārnija mērķis ir izveidot vēsturisku filmu, filmēšanu veicot pagātnē, ar līdz minimumam samazinātu radošo komandu, tikai dažiem aktieriem, izmantojot darbam nolīgtus vietējos iedzīvotājus, kam plāno maksāt "graudā" (ar vampumvirknēm vai krellēm). Scenārija nosaukums ir "Vikings Kolumbs", stāsts par Vinlandes dibināšanu, scenārijs tiek iegūts, uz mēnesi nosūtot scenāristu Čārliju Čangu pagātnē — uz Katalīnas salu pirmskembrija periodā.

Pirmajā ceļojumā uz pagātni viņi Orkneju salās sagūsta vikingu Otaru no 11. gadsimta. Ar Otara kā vietējā gida un tulka, kam tiek maksāts ar viskija Jack Daniel pudelēm, palīdzību pagātnē tiek uzsākta filmēšana. Filmas zvaigznes ir Rafs Houks, narcistisks muskuļu kalns un Slaitija Touva, seksa dieviete.

Pēc dažām dienām jāierodas revidentiem no bankas. Profesors Hjūits paskaidro, ka laika mašīnai, pirms tā dodas uz kādu citu laiku, jāatgriežas tagadnē, uz brīdi pēc iepriekšējā ceļojuma sākuma. Tā rezultātā mūsdienās izmantotais laiks tiek neglābjami zaudēts. Bārnijs domā, ka viņš varētu palikt pagātnē tik ilgi, cik vajadzīgs, taču pēc piedzīvota uzbrukuma Rafs tiek ievainots un atsakās piedalīties filmā. Drīz pēc tam, atrodoties mūsdienās, laika mašīna sabojājas, un tās remonts atkal prasa laiku.

Izmisīgi improvizējot, Bārnijs kā filmas galveno aktieri izmanto Otaru un nolemj palikt pagātnē, kamēr viss būs padarīts.

Viņi filmē, kā Otars gatavo kuģi un komandu ceļojumam uz Vinlandi, tad filmēšanas komanda pārvietojas uz Ņūfaundlendu, uz laiku dažus mēnešus vēlāk. Tur viņi gaida ierodamies Otara kuģi, uz kura uzstādīta radiobāka, pēc kuras signāliem var noteikt kuģa atrašanās vietu. Gaidot Otaru, tiem nākas piedzīvot nepatīkamu sastapšanos ar iedzimtajiem.

Otars sasniedz galamērķi un izceļas krastā, tas tiek nofilmēts, pēc tam filmētāji pārvietojas dažus mēnešus tālāk nākotnē, lai dotu kolonistiem laiku uzbūvēt apmetni. Viņi atklāj, ka nejauši pagātnē atstājuši Slaitiju, un tai no Otara piedzimis bērns. Filmēšana turpinās pat par spīti iedzimto uzbrukumam, kas tiek atvairīts ar vikingu cirvjiem un asaru gāzes granātām. Kad filmēšana pabeigta, Bārnijs triumfē, taču vienlaikus ir izmisis — kaut arī filma uzņemta, joprojām jāveic daudzas lietas: jāveido skaņu celiņš, jāieskaņo teksts, jāveic filmas montāža. Mūsdienās to izdarīt nav laika, pagātnē nav vajadzīgo iekārtu. Viss šķiet zaudēts.

Bārnijs tukšām rokām stāv pie Grīnspena kabineta, baidoties tajā ieiet. Pēkšņi viņu aptur negaidīts viesis — viņa paša nākotnes kopija, kas rokās tur pabeigtu filmu Vikings Kolumbs, taču uz tā vienas rokas ir milzīgs asiņains pārsējs. Viņš pārliecina Bārniju #1, ka tam vajag atgriezties pagātnē un pabeigt filmu, un ka galu galā viss izdosies. Tad Bārnijs #2 ar filmu ieiet Grīnspena kabinetā, atstājot pārsteigto Bārniju #1 prātojam, kas noticis ar viņa roku. Bārnijs #1 saprot, ka filmu var pabeigt laikus: atgriezušies mūsdienās, viņi filmas pēcapstrādei var veltīt tik daudz laika, cik nepieciešams, tad pārvietoties laikā uz brīdi pirms filmas nodošanas termiņa. Pārliecības pārņemts, viņš atgriežas Vinlandē, lai pabeigtu filmu. Pa ceļam viņam gadās ieraut rokā skabargu, un, lai sevi pašu pakaitinātu, viņš pieprasa milzu pārsēju, kuru aplej ar merkurohromu, lai tas izskatītos asiņains.

Filma ir uzņemta un studijas Climactic nākotne nodrošināta. Neatrisināta paliek tikai viena mīkla: vikingi devās uz Vinlandi, bet kur atradās īsto kolonistu zeme? Skandināvu sāgas stāsta, ka ekspedīciju vadījis Torfins Karlsefni. Tad Otars, kas pa ausu galam klausījies, atklāj, ka viņa patiesais un pilnais vārds ir Torfins Karlsefni — Otars ir tikai iesauka. Bārnijs ir satriekts.

Bārnijs un Hjūits saprot, ka Vinlandes kolonija tika nodibināta tikai tādēļ, ka viņi bija nolēmuši uzņemt filmu par šīs kolonijas nodibināšanu. Arī Slaitija, kas filmā tika saukta par Gudridu, ir "iegājusi vēsturē" kā Snorrija māte (par Snoriju viņas bērns tika nosaukts tādēļ, ka guļot nepārtraukti krāca). Snorri Thorfinsons bija daudzu islandiešu sencis.

Sāgas piemin vēl kādu svarīgu vīru — Bjarni Herjolfsonu, kam bijusi milzīga ietekme uz norvēģu apmetņu attīstību Vinlandē. Viņš pārdevis Torfinam kuģi, ar kuru tas braucis uz Vinlandi. Bārnijs Hendriksons saprot, ka Bjarni Herjolfsons ir viņš pats.

Romāns beidzas ar Grīnspena plānu radīt vēsturisku filmu par Jēzus Kristus krustā sišanu, filmējot 1. gadsimta Jūdejā, bet Bārnijs šausmās mēģina viņu no tā atrunāt.

Vectēva paradokss[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šis romāns apskata arī tādu fenomenu kā vectēva paradokss. Varoņiem nav iespējams izmainīt pagātni, jo pagātne ir tas, ko radījusi viņu rīcība. Piemēram, nav iespējams pagātnē nogalināt savu vectēvu, jo tad laika ceļotājs nemaz nebūtu piedzimis.