Viesis no bezgalības

Viesis no bezgalības
Grāmatas latviskā izdevums vāks
Oriģinālais nosaukums	Гость из бездны
Tulkotājs	Skaidrīte Cielava
Valoda	krievu
Žanrs(-i)	zinātniskā fantastika
Izdota	1961
Izdota latviski	1968
Tips	romāns

"Viesis no bezgalības" (krievu: Гость из бездны) ir krievu rakstnieka Georgija Martinova 1961. gadā sarakstīts zinātniskās fantastikas romāns. Grāmatu latviešu valodā sērijā "Fantastikas pasaulē" izdevusi izdevniecība "Zinātne" 1968. gadā. Mākslinieki Oskars Bērziņš um Georgs Smelters. Romāna fragmenti ar nosaukumu "Tikšanās pēc gadsimtiem" publicēti žurnālā "Zinātne un Tehnika" 1961. un 1962. gadā.

Sižets

Ļeņingradietis, Lielā Tēvijas kara dalībnieks, padomju diplomāts atraitnis Dmitrijs Volgins 39 gadu vecumā Parīzē mirst no nezināmas slimības. Viņu ievieto svina zārkā, lai pārvestu uz Krieviju. Nejauši izceļas ugunsgrēks, un zārks aizkausējas.

Volgins tiek apglabāts, zārku neatverot.

Pēc astoņpadsmit gadsimtiem zārks ar labi saglabājušos ķermeni tiek atrasts, un nākotnes mediķi nolemj atdzīvināt tajā gulošo cilvēku. Sarežģītais eksperiments, ko pavada visas planētas diskusija par tādas darbības ētiskumu, izdodas. Kiprā atdzīvinātais un pilnīgi izārstētais Volgins sāk iepazīt sev jauno pasauli. Viņš vēlas nokļūt Ļeņingradā, kas pārvērsta par Oktobra parku.

Tēma par galvenā varoņa iekļaušanos jaunajā pasaulē risināta neraksturīgi utopijai. Neraugoties uz to, ka pēcteči izturas pret viņu ar cieņu, Volgins, jūsmojot par apkārtējo, tomēr šai pasaulē jūtas svešs. Viņš saprot, ka fizisko un garīgo spēju ziņā atpaliek no saviem pēctečiem. Bez tam viņš skumst pēc savas pasaules un sievas, kas gājusi bojā Lielajā Tēvijas karā.

Nedaudz vēlāk no kosmosa tālēm atgriežas 21. gadsimta vidū startējušais fotonu kuģis "Ļeņins", kas bija devies ekspedīcijā uz Vegu un Gulbi 61. Ekspedīcijas dalībniekiem tā ilga astoņus gadus, taču uz Zemes tikmēr pagājuši astoņpadsmit gadsimti.

Dispečers, kas atrodas uz Cereras, nosūta kuģi uz Jupitera pavadoni Eiropu, jo tā fotonu dzinēji var būt bīstami modernajiem kosmodromiem. "Ļeņina" ekipāža iziet karantīnu uz Ganimēda, un beidzot tie nokļūst uz Zemes.

Neskatoties uz to, ka kosmonauti nebija Volgina laikabiedri, atšķirības starp viņiem un Dmitriju nav pārāk lielas, atrašanās viņu sabiedrībā nedaudz remdē varoņa vientulības sajūtu. Vēlāk starp Volginu un "Ļeņina" komandas locekli Mariju Meļņikovu rodas abpusējas jūtas.

Iepazīstoties ar "Ļeņina" ekipāžas ziņojumu, Volgins ieinteresējas par planētas Faetons iedzīvotājiem, faetoniešu zvaigžņu kuģis ticis atrasts Venēras džungļos. Šī civilizācija ir par simt tūkstošiem gadu senāka par Zemes civilizāciju. Kādreiz faetonieši bija savu planētu zaudējuši un aizlidojuši uz Vegu. Tagad faetonieši nolēmuši atgriezties Saules sistēmā, izmantojot savu jauno planētu kā pārvietošanās līdzekli. Cilvēce viņiem palīdz, iznīcinot asteroīdu joslu starp Marsu un Jupiteru, lai attīrītu vietu faetoniešu jaunajai mājvietai. Volgins pirmoreiz dzīvē lido kosmosā, uz Marsa sastopoties ar diviem lielacainiem faetoniešiem. Saruna ar tiem notiek ar lingvistikas mašīnas starpniecību.

Volgins vēro asteroīdu joslas attīrīšanas vienību darbu, kas līdzinās medībām. Liela asteroīda F-277 iznīcināšanas laikā notiek sprādziens, detonējot "melnajam mirdzumam" — faetoniešu sintētiskajai kosmosa kuģu degvielai. Visa kuģa I-76 komanda iet bojā, taču Volginu, kurš kuģī atradās kā pasažieris, izdodas izglābt. Taču noskaidrojas, ka viņš ir nāvējoši slims ar staru slimību.

Vienīgā cerība Volginu glābt ir guldīt viņu anabiozē vēl uz tūkstoš gadiem, cerot, ka nākotnē šādas slimības iemācīsies ārstēt. Volgins bez svārstīšanās tam piekrīt, jo nav apmierināts ar savu tagadējo dzīvi. Bez tam pēc tūkstoš gadiem uz Zemes jāatgriežas "Ļeņina" kosmonautiem, kas devušies uz vienu no ekspedīcijas atklātajām planētām.

Kopā ar Dmitriju anabiozē gulstas arī Lūcijs — zinātnieks, kurš bija vadījis Dmitrija atdzīvināšanu un paguvis iemīlēt viņu kā paša dēlu.

Nākotnes pasaule

Ir iestājusies komunisma ēra. Cilvēce kļuvusi par vienotu tautu un runā valodā, kas cēlusies no krievu valodas (Dienvidaustrumāzijā tiek lietota vēl viena valoda, kuras pamatā ir ķīniešu valoda), taču netiek lietots vārds "biedrs". "Veco" valstu vairs nav (Volgina svina zārks tika atrasts mežā "kādreizējās Krievijas teritorijā"). Apbedīšanā plaši tiek lietota kremācija. Radušies jauni komunikācijas līdzekļi (teleofs — radiotelefons) ar sarunas biedra vizuālu projekciju un transporta līdzekļi (atomlidmašīnas — lidaparāti. kas darbojas uz antigravitācijas pamata).

Tīrībai un kārtībai seko "mehāniskie apkopēji" (biotehnoloģija, saprātīgi automāti), kuru darbību pārvalda "galvenais automāts". Katram cilvēkam pēc piedzimšanas tiek piešķirts personīgais numurs. Baltijas jūrā Volgins redz laikapstākļu kontroles kuģi. Raketoplāni spēj pārvarēt 200 miljonus kilometru (attālums no Zemes līdz Marsam) 16 stundās.

Pilnībā ir apgūta Saules sistēma. Zemieši uz Plutona iekārtojuši raketodromu — placdarmu "Lielā Kosmosa" apgūšanai.

Uz Marsa izbūvēts administratīvais centrs Faetongrada, ko no elpošanai nederīgās atmosfēras atdala 250 metru augsts kupols. Zem kupola atrodas laukums, stadions, trīsstāvu ēkas un dārzi ar ziliem krūmiem un violetiem kokiem. Pilsētā dzīvo 40 000 iedzīvotāju. Tās iedzīvotāji strādā radiostacijā. Blakus atrodas "gaisa rūpnīca".

Ārējās saites

• Экстелопедия фэнтези и научной фантастики. Г. Мартынов
• Библиография Г. С. Мартынова
• Цимбал С. //Нева, 1963. № 9. С. 195—204.
• Габо В. //В мире книг, 1963. № 10. С. 14.
• Гость из бездны
• Гость из бездны