Profesora Dovela galva

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Profesora Dovela galva
Profesora Dovela galva
Grāmatas latviešu izdevuma vāks
Autors(-i) Aleksandrs Beļajevs
Oriģinālais
nosaukums
Голова профессора Доуэля
Tulkotājs S. Abzalone un V. Hausmanis
Valoda krievu
Žanrs(-i) zinātniskā fantastika
Izdota 1925,
atsev. izd. 1938.
Izdota latviski 1970
Tips romāns
OCLC 464103937

"Profesora Dovela galva" ir krievu padomju rakstnieka-fantasta Aleksandra Beļajeva 1925. gadā sarakstīts zinātniski fantastisks romāns, viens no autora zināmākajiem darbiem. Darba pirmais variants stāsta formā tika publicēts laikrakstā Рaбoчaя гaзeтa 1925. gadā. Tai pašā gadā darbs tika publicēts žurnālā Всeмирниый слeдoпит. Beļajevs, kurš slimības saasinājuma periodos zaudēja spēju kustēties, nosauca to par autobiogrāfisku stāstījumu, minot, ka gribējis pastāstīt, ko var izjust galva bez ķermeņa.

Latviski grāmatu sērijā "Fantastikas pasaulē" izdevusi izdevniecība "Zinātne" 1970. gadā.[1]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

No 1923. līdz 1928. gadam Aleksandrs Beļajevs dzīvoja Maskavā un strādāja par juriskonsultu. Savas daiļrades Maskavas periodā viņš sarakstīja stāstu (vēlāk tas pārtapa par romānu) "Profesora Dovela galva", romānus "Nogrimušo kuģu sala", "Pēdējais cilvēks no Atlantīdas", "Cilvēks-amfībija", "Cīņa ēterā" un stāstu sēriju.

Sižets[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Parīzes profesors ķirurgs Kerns slepus veic veiksmīgus eksperimentus, atdzīvinot cilvēka galvu. Marija Lorāna, kas viņa privātklīnikā pieņemta par asistenti, nejauši uzzina, ka par veiksmēm viņam jāpateicas sava bijušā vadītāja, pazīstamā profesora Dovela, kurš miris aizdomīgos apstākļos, atdzīvinātajai galvai. Kerns slēpj šīs galvas eksistences faktu un piespiež to strādāt savā labā.

Profesora Dovela galvas vadībā Kerns veic virkni veiksmīgu operāciju - atdzīvina vairākas bojā gājušu cilvēku galvas, kā arī vienai no tām pievieno jaunu ķermeni. Bijusī bāra dziedātāja Brike, kas ieguvusi jaunu ķermeni - vilciena katastrofā bojā gājušas aktrises Andželikas Gajas ķermeni, bēg no Kerna, lai uzsāktu jaunu dzīvi. Rivjērā, savu draugu - Žana un viņa sievas Martas kompānijā viņa sastop mākslinieku Armānu Parē, kurš negaidīti atpazīst savas pazudušās draudzenes Andželikas ķermeni ar citas sievietes galvu. Armāns un viņa draugs Artūrs Dovels ir satriekti, kad no Brikes uzzina par to, ka Kerna klīnikā viņa redzējusi dzīvu Artūra tēva galvu.

Kerns atklāj, ka Marija Lorāna zina par viņa veiktajiem noziegumiem un ir sazinājusies ar profesora Dovela galvu. Baidoties tikt atmaskots, Kerns ievieto Mariju doktora Ravino psihiatriskajā klīnikā. Īstenībā šī klīnika paredzēta, lai tiktu vaļā no nevēlamiem cilvēkiem, kurus Ravino ar nežēlīgām metodēm pārvērš par īstiem vājprātīgajiem.

Artūrs Dovels kopā ar saviem draugiem dodas uz Parīzi, kur ar sava paziņas mākslinieka Šauba palīdzību sarīko bruņotu uzbrukumu Ravino klīnikai un izglābj Mariju. Tai laikā Kerns, paātrinot notikumu gaitu, sarīko publisku savu atdzīvināšanas darba rezultātu demonstrāciju. Marija ar draugiem ierodas uz šo demonstrāciju, lai viņu atmaskotu. Neskatoties uz sabojāto triumfu, Kernam tomēr izdodas izlocīties. Policija pārmeklē Kerna klīniku, tomēr nekas netiek atrasts. Cenšoties atrast tēvu, Artūrs Dovels pieprasa, lai policija veiktu atkārtotu Kerna klīnikas pārmeklēšanu. Rezultātā Marija Lorāna atpazīst profesoru Dovelu, kura galvu Kerns ir sakropļojis līdz nepazīšanai. Profesors Dovels mirst dēla acu priekšā, taču pagūst palīdzēt, lai pilnībā atmaskotu Kernu. Nevēloties nokļūt uz apsūdzēto sola, Kerns izdara pašnāvību.

Romāna personāži[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Cilvēki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Kerns — profesors, ķirurgs-ļaundaris
  • Marija Lorāna — galvenā varone, ārste, Kerna asistente
  • Džons — kalps-nēģeris
  • Andželika Gaja — bojā gājusi aktrise, kuras ķermeni tika izmantojis Kerns
  • Rudā Marta — Brikes draudzene
  • Žans — Martas vīrs
  • Аrmāns Larē — mākslinieks
  • Аrtūrs Dovels — profesora Dovela dēls
  • Šaubs — mākslinieks no Austrālijas, Larē paziņa
  • Ravino — ārsts-noziedznieks, psihiatriskās slimnīcas īpašnieks

Galvas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Dovels — profesors, zinātnieks-ķirurgs
  • Тomā Bušs — bojā gājis celtniecības strādnieks, kura galvu tika atdzīvinājis Kerns
  • Brike — bojā gājusi bāra dziedātāja, kuras galvu tika atdzīvinājis Kerns

Кritika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1939. gadā žurnālā Дeтскaя литeрaтурa tika publicēta prozaiķa un kritiķa J. Rihačova recenzija par romānu "Profesora Dovela galva". Tajā kritiķis uzslavēja autora apdāvinātību, rakstīšanas kultūru,[a] taču kritizēja romāna zinātniskumu un izteica pieņēmumu, ka Beļajevs balstījies uz doktora Brjuhoņenko pētījumiem (Brjuhoņenko izdevās saglabāt no suņa ķermeņa atdalītas galvas dzīvības funkcijas). Kopumā Rihačovs romānam deva visai zemu novērtējumu.

Tā paša žurnāla slejās Beļajevs atbildēja, ka sarakstījis romānu vēl pirms Brjuhoņenko pētījumiem.[b]

Beļajevs atzīmēja, ka romāns ir daļēji autobiogrāfisks — darba ideja rakstniekam ienākusi prātā laikā, kad viņam bija paralizētas kājas un viņš 3 gadus bija piekalts gultai, faktiski jūtoties kā galva bez ķermeņa.

Kaut gan Rihačovs izteicās, ka romānā "manāmas stipras Rietumu izklaidējošās fantastiskās literatūras pēdas", angļu fantasts Herberts Velss 1934. gadā, tiekoties ar Beļajevu, izteica pretēju viedokli:[c] "Es ar patiku izlasīju jūsu brīnišķīgos romānus "Profesora Dovela galva" un "Cilvēks-amfībija", Beļajeva kungs. O! Tie ir visai atšķirīgi no Rietumu grāmatām. Es pat nedaudz apskaužu to sekmīgumu".

Ekranizācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1984. gadā režisors Leonīds Menakers pēc Beļajeva romāna motīviem uzņēma filmu "Profesora Dovela testaments".

Atsauces un piezīmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Я. С. Рыкачёв. 1939
  2. А. Р. Беляев. 1939
  3. Б. В. Ляпунов. 1967

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]