Nīderlandes sacelšanās rezultātā 1581. gadā Spānijas karalim Felipem II pakļautās Septiņpadsmit provinces jeb "Zemās zemes" sadalīja desmit dienvidu provincēs ("Spāņu Nīderlandē") un septiņās ziemeļu provincēs jeb Apvienoto provinču Nīderlandes Republikā (nīderlandiešu: Republiek der Zeven Verenigde Nederlanden).
Astoņdesmit gadu karš starp Spānijas impēriju un Nīderlandes Septiņu Republiku Savienību beidzās ar 1648. gada Vestfālenes miera līgumu, kurā Spānijas karalis Filips VI atzina Nīderlandes ziemeļu provinču neatkarību, bet saglabāja kontroli pār Flandrijas grāfisti un citām dienvidu daļas provincēm, kas 1714. gadā nonāca Austrijas pakļautībā. Pēc Napoleona kariem 1815. gadā Vīnes kongresā izveidoja Nīderlandes Apvienoto Karalisti, no kuras 1830. gadā atdalījās Beļģijas karaliste.
Flāmu nācijas veidošanās aizsākās tikai 19. gadsimta vidū ar pretestības grupu veidošanos pret Beļģijas varas iestāžu mēģinājumiem ieviest franču valodu kā vienīgo izglītības un saziņas valodu Flandrijā. 1861. gadā izveidojās Flāmu Savienība (Vlaemsch Verbond), 1895. gadā flāmu valodā iztulkoja Beļģijas likumu kodeksu un to sāka lietot tiesās, armijā, valsts iestādēs un skolās.[1]
.svg){kind=small}
