Frīdrihs Linde

Vikipēdijas lapa
Frīdrihs Linde
Frīdrihs Linde
Personīgā informācija
Dzimis 1892. gada 14. aprīlī
Rīga, Vidzemes guberņa (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1961. gada 9. oktobrī (69 gadi)
Rīga, Latvijas PSR
Tautība latvietis

Frīdrihs Linde (krievu: Фридрих Вильгельмович Линде, 1892–1961) bija latviešu jurists un diplomāts. Latvijas strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu padomes izpildkomitejas (Iskolata) priekšēdētāja vietnieks (1917), LSPR Tieslietu komisārs (1919). PSRS diplomāts, ģenerālkonsuls Šanhajā (1926—1927) un Kēnigsbergā (1930-1932), PSRS sūtniecības padomnieks Berlīnē (1932-1933).[1]

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1892. gada 14. aprīlī Rīgā. Mācījās Rīgas reālskolā, no 1910. gada darbojās LSD Rīgas organizācijā (segvārds "Kašķis"), 1914. gadā kooptēts LSD centrālkomitejā un kā LSD pārstāvis piedalījās Krievijas impērijas boļševiku organizāciju pārstāvju konferencē Ozerkos, kur arestēts un notiesāts mūža nometinājumā Ačinskas apkaimē Sibīrijā.[2]

Pēc Februāra revolūcijas 1917. gada vasarā atgriezās no izsūtījuma, 13. augustā viņu ievēlēja par Iskolata priekšsēdētāja vietnieku. Latvijas brīvības cīņu laikā 1919. gada janvārī kopā ar Sarkano armiju atgriezās Rīgā, bija LSPR tieslietu komisārs.

Pēc LSPR sakāves aizbēga uz Krieviju, kur bija KPFSR Augstākās tiesas loceklis, tad PSRS diplomāts Mongolijā, ĶĪnā, Vācijā, Dānijā (1925-1938).

Lielā terora laikā viņu atcēla no amata un 1939. gadā norīkoja strādāt Maskavas Revolūcijas muzejā. Pēc Otrā pasaules kara atgriezās dzimtenē, strādāja par juristu, vēlāk bija nodaļas vadītājs Revolūcijas muzejā Rīgā (1954-1957).

Miris 1961. gada 9. oktobrī.[3]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]