Latvijas Sociālistiskā Padomju Republika

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no LSPR)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par Padomju Latviju no 1918. līdz 1920. gadam. Par vēlāko PSRS sastāvdaļu skatīt rakstu Latvijas PSR.
Latvijas Sociālistiskā Padomju Republika
Padomju Krievijas satelītvalsts
Flag of Russia.svg
 
United Baltic Duchy flag.svg
 
Flag of Latvia.svg
 
Iskolata karogs.png
1918 – 1920 Flag of Latvia.svg
Flag Coat of arms
LSPR karogs LSPR ģerbonis
Devīze
Visu zemju proletārieši, savienojieties!
Pārvaldes centrs Rīga (1919. gada janvārī-maijā),
Rēzekne (1919. gada maijā - 1920. gada janvārī)
Valoda(s) latviešu, latgaliešu, krievu
Valdība proletariāta diktatūra
Latvijas Padomju Valdības priekšsēdētājs Pēteris Stučka
Vēsture
 - Dibināta 1918
 - Likvidēta 1920
Latvijas vēsture
Coat of Arms of Latvia
Aizvēsturiskās kultūras
Akmens laikmets, Bronzas laikmets, Dzelzs laikmets
Senlatvijas valstis un zemes
Kursa, Zemgale, Jersika, Koknese
Līvu zemes, Idumeja, Tālava, Atzele
Lotigola, Sēlija
Kristietības ienākšana
Senlatvijas tautu kristianizēšana
Livonijas krusta kari
Terra Mariana
Livonijas konfederācija, Livonijas ordenis, Rīgas arhibīskapija
Kurzemes bīskapija, Sēlijas bīskapija, Zemgales bīskapija
Jaunie laiki
Livonijas karš, Livonijas karaliste, Rīgas brīvpilsēta
Kurzemes un Zemgales hercogiste, Piltenes apgabals, Kurzemes kolonijas
Livonijas hercogiste, Inflantijas vaivadija
Zviedru Vidzeme, Lielais Ziemeļu karš
Rīgas guberņa, Rīgas vietniecība, Polockas vietniecība
Kurzemes guberņa, Vidzemes guberņa, Vitebskas guberņa
Jaunākie laiki
Brāļu draudzes, Pirmā atmoda, Jaunlatviešu kustība
Jaunā strāva, 1905. gada revolūcija
Pirmais pasaules karš, Oberosts, Latviešu strēlnieki, Iskolats
Latvijas valsts izveide un okupācija
Latviešu Pagaidu Nacionālā padome, Pirmais Latgales latviešu kongress, Latvijas brīvības cīņas
Apvienotā Baltijas hercogiste, Latvijas Sociālistiskā Padomju Republika
Latvijas Satversmes sapulce, Autoritārais Kārļa Ulmaņa režīms
Otrais pasaules karš, Vācbaltiešu izceļošana no Baltijas valstīm, Savstarpējās palīdzības pakts starp Latviju un PSRS, PSRS okupācija, Vācu okupācija, Latvijas ģenerālapgabals, Latvijas PSR
Mūsdienu Latvija
Dziesmotā revolūcija, Latvijas Tautas fronte, Neatkarības atjaunošanas deklarācija, Barikāžu laiks
Iestāšanās Eiropas Savienībā, 2008. gada finanšu krīze
Hronoloģija
Nozīmīgākie tiesību akti Latvijas vēsturē

Latvijas portāls

Latvijas Sociālistiskā Padomju Republika (LSPR), sākotnēji Latvijas Padomju Republika[1] bija sociālistiska valsts Latvijā, kas 1918.—1920. gada Brīvības cīņu laikā pastāvēja līdztekus Latvijas Republikai ar Padomju Krievijas politisku, ekonomisku un militāru atbalstu.

Izveidošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Vācijas kapitulācijas Pirmajā Pasaules karā 1918. gada 11. novembrī un Brestļitovskas miera līguma anulēšanas Viskrievijas Centrālā izpildu komiteja 13. novembrī pieņēma lēmumu par padomju varas atjaunošanu Latvijā. Latvijas Sociāldemokrātijas XVII konferencē 1918. gada 18.–19. novembrī pieņēma rezolūciju, kurā cita starpā bija rakstīts: "Latvijas savienotā komūna jeb Latvijas komūna ir Krievijas Sociālistiskās Federatīvās Padomju Republikas sastāvdaļa."

Pēc Latvijas Republikas proklamēšanas 1918. gada 18. novembrī, Vācija 25. novembrī atzina Latvijas neatkarību visā Latvijas etnogrāfiskajā teritorijā. Vācu militārā pārvalde 1918. gada 26. novembrī nodeva savas pilnvaras Latvijas Pagaidu valdībai un 28. novembrī apvienotā Baltijas hercogiste pašlikvidējās. Jau 1918. gada novembra beigās Latvijas teritorijā ienāca Sarkanās armijas Pleskavas strēlnieku divīzija, kura bez pretestības ieņēma Ludzu un Rēzekni. Decembra sākumā Novgorodas strēlnieku divīzija bez pretestības ieņēma Daugavpili.[2] Sākot no decembra vidus Padomju Krievijas republikas revolucionārā kara padome uz Latviju no Pleskavas nosūtīja 1., 4. un 6. latviešu strēlnieku pulku, bet no Daugavpils — 2. un 3. latviešu strēlnieku pulku.

Vācijas valdības pārstāvis Augusts Vinnigs paziņoja, ka Vācijas karaspēks Rīgu atstās un pēc zaudētās Inčukalna kaujas 1919. gada 1. janvārī lielākā daļa vācu iestāžu Rīgu bija pametusi. 2. janvārī plkst. 7.00 Ulmaņa vadītā Pagaidu valdība un tai lojālā Studentu rota vilcienā atstāja Rīgu un pārcēlās uz Jelgavu. Pārējās Pagaidu valdības karaspēka vienības pulkveža O. Kalpaka pakļautībā atkāpās no Rīgas 3. janvāra rītausmā.

Ar Krievijas Revolucionārās kara padomes 1919. gada 4. janvāra lēmumu izveidoja Padomju Latvijas armiju, kuru līdz martam vadīja tā laika Krievijas bruņoto spēku virspavēlnieks Jukums Vācietis.[3] Tā sastāvēja no Sarkanajiem latviešu strēlniekiem un citām Sarkanās armijas daļām un īsā laikā ieņēma lielāko daļu Latvijas teritorijas, atstājot Kārļa Ulmaņa (pēc 16. aprīļa apvērsuma Andrieva Niedras valdības) vadītās Latvijas Pagaidu valdības kontrolē vienīgi Kurzemes teritoriju uz rietumiem no Ventas.

Padomju Latvijas valdība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Padomju Latvijas valdības locekļi pie valdības nama 1919. gada janvārī. No kreisās – Jūlijs Daniševskis, Oto Kārkliņš, Dāvids Beika, Pēteris Stučka, Jānis Šilfs, Kārlis Pētersons.

Padomju Latvijas valdības veidošanu Latvijas sociāldemokrātijas (LSD) centrālkomiteja uzsāka Maskavā pēc Staļina priekšlikuma partijas Krievijas biroja ārkārtas sēdē 1918. gada 23. novembrī, jo "būs tomēr nepieciešams simulēt Latvijas patstāvību tādēļ, ka to dara mūsu pretinieki un lai viņu iespaids tādā ziņā mazinātos". Ārkārtas sēdes laikā tika izveidots Latvijas revolucionārās Pagaidu valdības sastāvs, kurā ietilpa Pēteris Stučka, Fricis Roziņš, Oto Kārkliņš, Jūlijs Daniševskis, Jānis Lencmanis, Rūdolfs Endrups, Jānis Krūmiņš (Pilāts), Roberts Bauze, Dāvids Beika, Jānis Šilfs (Jaunzems), Kārlis Krastiņš (Viktors), Kārlis Pečaks.[4]

1918. gada 17. decembrī Maskavā Latvijas Padomju valdība (parakstījuši P. Stučka, J. Daniševskis un J. Lencmanis) izsludināja Latvijas Padomju valdības manifestu, kurā bija teikts, ka no šā brīža Latvijā vara pāriet šīs valdības rokās. 22. decembrī Padomju Krievijas valdība atzina Latvijas Padomju Republikas neatkarību.[1]

1919. gada 13.—15. janvārī Rīgā tika sasaukts Strādnieku, bezzemnieku un strēlnieku padomju I kongress, kas ievēlēja Latvijas Centrālo izpildkomiteju (LCIK) ar 60 locekļiem un 20 kandidātiem. LCIK izraudzījās 11 Padomju Latvijas valdības jeb Komisāru padomes locekļus:

Par LSPR Jūrlietu pārvaldes priekšnieku 1919. gada aprīlī iecēla Baltijas kara flotes revolucionārās kara padomes locekli Kārli Ziediņu.

Visi valdības locekļi ietilpa arī LCIK prezidijā un LSD (vēlāk — Latvijas Komunistiskās partijas) centrālkomitejā. Rezultātā politiskā vara Padomju Latvijā tika koncentrēta šaura cilvēku loka rokās.

Valdības darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Komunistu partijas 1919. gada 1. maija demonstrācija Grīziņkalna parkā.

LSPR valdība mēģināja radīt perfektu lielinieku partijas diktatūru. Stučkas valdība atcēla visus iepriekšējo valdību likumus un pasludināja, ka Latvijā darbojas visi Padomju Krievijas valdības izdotie dekrēti. 1919. gada 31. janvārī pieņēma dekrētu "Par vienlaicīgo ārkārtējo nodokli no Latvijas mantīgo šķiras" un visām personām un iestādēm bija jāiesniedz paziņojumi par saviem ienākumiem. 1919. gada 18. februārī izdeva dekrētu par banku nacionalizāciju un visi noguldījumi, kas pārsniedza 10 tūkstošus rubļu, tika konfiscēti. Iedzīvotājiem izsniedza darba grāmatiņas, kas ļāva viņiem saņemt pārtikas kartītes un pārvietoties. Pēc Statistikas pārvaldes datiem Rīgā bada un sērgu dēļ nomira 8590 iedzīvotāji.[5]

Latviešu vairākumam ļoti svarīgā agrārā jautājuma risināšanai Stučkas valdība piedāvāja muižnieku zemes konfiskāciju un muižnieku kā šķiras iznīcināšanu, tomēr tā konfiscēto muižu zemi nenodeva zemniekiem. Par 111 hektāriem lielākos zemes īpašumos ierīkoja padomju saimniecības. Pārējās saimniecības tikai uz vienu gadu izīrēja to bijušajiem īpašniekiem vai īrniekiem. Šis agrārais jautājums sākotnēji radīja apmierinātību, bet pēc tam vilšanos. Patērētāju biedrības tika pārveidotas par sava veida pašvaldību tirdzniecības institūcijām, kurām jāapgādā iedzīvotājus ar patēriņa precēm (pēc LSPR krišanas no 75 biedrībam, kas darbojās pirms kara, bija palikušas vairs tikai 12). Centrālā savienība “Konzums” un Latviešu patērētāju biedrību savienība tika apvienotas jaunā savienībā — "Proletāriskās kooperācijas savienībā".

Rīgas strādnieku deputātu padomes maiņas zīme "Trīs rubļi" (1919).

Veica visu kredītiestāžu nacionalizāciju, ko paredzēja valdības dekrēts Nr.3. Kreditēšanas operācijas tika pasludinātas par valsts monopolu, visas privātās kredītiestādes tika pievienotas jaundibinātajai Tautas bankai (izveidota ar valdības dekrētu Nr.6.). Banku likvidācijas kārtību noteica tautas finanšu komisārs, par primāro pasludinot sīko noguldītāju un darbaļaužu intereses. Noguldījumi, kas pārsniedza 10 000 rubļu, tika konfiscēti (saglabājot noguldītāja rīcībā tikai šo neaizskaramo pamatsummu). Noguldītāji, kuru noguldījumu kopsumma nepārsniedza 10 tūkstošus rubļu, varēja katru mēnesi izņemt 400 rubļu savas eksistences nodrošināšanai. Noguldījumi, kas veikti pēc 1919. gada 7. janvāra, nekādiem ierobežojumiem netika pakļauti. Visas kredītiestādes lielinieki pārņemt nepaspēja, bet nacionalizēto iestāžu vērtspapīrus, ieķīlātās obligācijas un citus aktīvus aizveda uz padomju Krieviju.

Neatņemama Pētera Stučkas priekšstatu daļa par komunismu bija terors: pirmo tribunālu izveidoja jau 1918. gada 18. decembrī Vecgulbenē. Tika izveidotas koncentrācijas nometnes Gulbenē, Pļaviņās (toreiz — Stukmaņos) un netālu no Valmieras mācītāja Neilanda muižā. 1919. gada 30. janvārī Stučkas valdība izdeva pavēli par revolucionāro tribunālu izveidi, kuros tiesu sprieda trīs cilvēki. Sarkanā terora laikā Latvijā ar tribunālu spriedumu nošāva vismaz 1000 cilvēku. Pēc 1919. gada 20. februāra, kad baznīca tika atdalīta no valsts, īpašs terors tika vērsts pret mācītājiem. 1919. gada 25. aprīlī Stučkas valdība izdeva rīkojumu par vāciešu izraidīšanu uz Sibīriju.

LSPR valdībā nebija neviena minoritāšu pārstāvja, tomēr pēc valdības 1919. gada 8. marta dekrēta iekšējā darīšanu valoda kā centrālajās, tā arī vietējās iestādēs bija latviešu, latgaliešu vai krievu valoda, bet bija jāpieņem arī vāciski, ebrejiski, lietuviski un igauniski rakstīti iesniegumi.[6]

Bruņotie spēki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Padomju Latvijas armijas 1919. gada 1. maija parāde Esplanādē.

Latvijas armijas grupa (Армейская группа войск Латвии) padomju Rietumu armijas sastāvā tika izveidota 1918. gada 8. decembrī pēc Sarkanās armijas virspavēlniecības 436. (в„– 436/ш) direktīvas. Savukārt pēc 539. (в„– 539/ш) direktīvas 1918. gada 29. decembrī tā tika pakļauta Ziemeļu frontē dislocētajai 7. armijai. Pēc Rīgas ieņemšanas ar Padomju Krievijas Republikas revolucionārās kara padomes lēmumu Latvijas armijas grupa tika pārveidota par Padomju Latvijas armiju (PLA) un pēc virspavēlniecības 606. (в„– 606/ш) direktīvas 1919. gada 5. janvārī tā tika tieši pakļauta virspavēlniecībai.

Pēc Latvijas Pagaidu valdībai un Igaunijas valdībai pakļauto spēku pretuzbrukuma sākuma ar 771./578. operatīvo direktīvu (в„– 578/оп 771/ш) 1919. gada 6. februārī Padomju Latvijas armija operatīvā ziņā atkal tika pakļauta Ziemeļu frontes vadībai, bet no 1919. gada 12. februāra tika iekļauta atjaunotās Rietumu frontes sastāvā. Šajā laikā PLA Vidzemes grupas rīcībā atradās vairāk kā 10 200 karavīru, bet Kurzemes frontē — 9100.[7]

1919. gada 25. februārī tika uzsākta plaša mobilizācija visā lielinieku ieņemtajā Latvijas teritorijā. Pēc mobilizācijas pabeigšanas marta beigās — aprīļa sākumā armijas sastāvs bija palielinājies vismaz par 25 000 cilvēku.[8]

Pēc militārām neveiksmēm Viskrievijas Centrālā izpildkomiteja 1919. gada 1. jūnijā izdeva dekrētu "Par Krievijas, Ukrainas, Latvijas, Lietuvas un Baltkrievijas padomju republiku apvienošanu cīņai ar starptautisko imperiālismu". Padomju Latvijas armijas pēdējais pavēlnieks pulkvedis Pēteris Slavens tika atcelts no amata. Pēc Rīgas zaudēšanas un Padomju Latvijas armijas atkāpšanās uz Latgales teritoriju to ar virspavēlnieka 2188. operatīvo direktīvu (в„– 2188/оп) 1919. gada 7. jūnijā likvidēja un pārveidoja par Padomju Krievijas 15. armiju ar štābu Daugavpilī.

Pulkvedis Pēteris Slavens pēc Bermontiādes kauju sākuma 1919. gada novembrī padevās Latvijas bruņotajiem spēkiem.

Bruņoto spēku struktūra (1919. gada janvārī-jūnijā)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Padomju Latvijas armijas 1. strēlnieku divīzija (1-я стрелковая дивизия)
  • Padomju Latvijas armijas 2. strēlnieku divīzija, līdz 1919. gada 12. februārim — "Sevišķā internacionālā divīzija" (Особая интернациональная дивизия)
  • 2. Novgorodas strēlnieku divīzija (2-я Новгородская стрелковая дивизия)
  • Lietuviešu strēlnieku divīzija (Литовская стрелковая дивизия) no 1919. gada maija
  • Alūksnes karaspēka grupa (Алуксненская группа войск, arī Мариенбургская группа войск) no 1919. gada maija

Sagrāve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1919. gada sākumā mežos patvērušies režīma pretinieki sāka veidot kaujas vienības un sāka uzbrukt padomju vienībām. 10. martā zaļie partizāni uzbruka Balvu stacijai. 14. maijā Artūra Veckalniņa vadītie partizāni uzbruka Cēsu cietumam, atbrīvojot ap 200 apcietināto. Partizānos sāka iet arī cittautieši, sākas dezertēšana no Sarkanās armijas un dažās vietās notika zemnieku sacelšanās.

1919. gada pavasarī Baltijas landesvērs un citas Latvijas Pagaidu valdībai pakļautās latviešu daļas devās uzbrukumā. Lielinieki pirms atkāpšanās Jelgavā un Rīgā veica ķīlnieku apšaušanas, savukārt, kad 22. maijā A. Niedras valdībai pakļautās armijas daļas ieņēma Rīgu, landesvēra un Dzelzsdivīzijas karavīri nežēlīgi izrēķinājās ar Rīgā palikušajiem civiliedzīvotājiem. 1919. gada 22. maijā Stučkas valdība atkāpās uz Rēzekni, bet 2. jūnijā pameta Latvijas teritoriju, pārceļoties uz Veļikije Luki pilsētu Krievijā. Pēc frontes stabilizēšanās jūlijā tā pārcēlās atpakaļ uz Rēzekni. 1. jūnijā tika pieņemts Viskrievijas Centrālās izpildkomitejas dekrēts par Krievijas, Ukrainas, Latvijas, Baltkrievijas un Krimas padomju republiku ciešāku apvienošanu, kura rezultātā svarīgākās Padomju Latvijas valdības funkcijas tika nodotas Padomju Krievijas centrālo iestāžu rokās. Latvijas bruņotie spēki ieņēma Rēzekni atbrīvošanas operācijas laikā no 1920. gada 20. līdz 26. janvārim. Padomju Latvijas valdība atkal atkāpās uz Padomju Krieviju, kur 1920. gada 13. janvārī Veļikije Lukos tika likvidēta.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 № 1005. Декрет Совета Народных Комиссаров. О признании независимости Советской Республики Латвии publicēts: Известия Всероссийского Центрального Исполнительного Комитета Советов № 282 от 24 декабря 1918 года (krieviski)
  2. Šiliņš, Jānis. Padomju Latvija 1918-1919. Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrība. Rīga. 2013. ISBN 9789934839900; 70. lpp.
  3. Enciklopēdija "Rīga". Rīga, 1988., 49 lpp.
  4. Vitālijs Šalda. Mums būs tomēr nepieciešams simulēt Latvijas patstāvību.
  5. Anita Bormane. Sarkanie Rīgā. Latvijas Avīze, 2004. gada 2. janvāris
  6. Latvijas Padomju Valdības dekrēts par oficiālajos rakstos lietojamām valodām
  7. Šiliņš, Jānis. Padomju Latvija 1918-1919. Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrība. Rīga. 2013. ISBN 9789934839900; 174. lpp.
  8. Šiliņš, Jānis. Padomju Latvija 1918-1919. Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrība. Rīga. 2013. ISBN 9789934839900; 156. lpp.

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Šiliņš, Jānis. Padomju Latvija 1918-1919. Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrība. Rīga. 2013. ISBN 9789934839900

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]