Pāriet uz saturu

Iskolats

Vikipēdijas lapa
Iskolata Latvija
Padomju Krievijas autonoma sastāvdaļa Latvijas teritorijā
1917. gada 21. novembris – 1918. gada 3. marts

Flag of Padomju Krievijas autonoma sastāvdaļa

Karogs

Location of Padomju Krievijas autonoma sastāvdaļa
Location of Padomju Krievijas autonoma sastāvdaļa
Latviešu revolucionārie strēlnieki ar savu karogu 1917. gada maijā
Pārvaldes centrs Cēsis, pēc tam Valka
Valdība padomju valdība
Iskolata priekšsēdētājs
 - 1917. Oto Kārkliņš
 - 1918. Fricis Roziņš
Vēsture
 - Iskolats dibināts pēc Latvijas Strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu kongresa 1917. gada 30. jūlijā 1917. gada 30. jūlijā
 - No 1917. gada 22. decembra līdz 1918. gada 4. janvārim Valmierā notika Latvijas Strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu padomju II kongress, kurā deklarēja attieksmi pret Latvijas pašnoteikšanos
 - Kā autonomija no 1917. gada 31. decembra iekļāvās Padomju Krievijas sastāvā
 - Likvidēta pēc vācu karaspēka ofensīvas un Brestļitovskas miera līguma noslēgšanas 1918. gada 3. martā

Latvijas strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu padomes izpildkomiteja jeb Iskolats (saīsinājums no krievu: Исполнительный комитет совета рабочих, солдатских и безземельных депутатов Латвии) bija pārvaldes orgāns latviešu strēlnieku ieņemtajā Latvijas teritorijā. To 1917. gada 30. jūlijā (12. augustā pēc vecā stila) Rīgā izveidoja deputātu padomju pārstāvju sanāksmē[1] un tas nodarbojās ar padomju varas ieviešanu Latvijā. Iskolata Latvija, reizēm kļūdaini[2] dēvēta par Iskolata republiku (krievu: Республика Исколата), bija valstisks veidojums mūsdienu Vidzemes un Latgales teritorijā, kurš kā autonomija no 1917. gada 31. decembra iekļāvās KPFSR sastāvā. Kad Vācijas 8. armija 1918. gada 18.—22. februārī ieņēma visu Iskolata kontrolēto teritoriju, tās valdība evakuējās uz Maskavu, kur pēc Brestļitovskas miera līguma nosacījumiem izbeidza savu darbību.

Teritorija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Iskolata kontrolē tolaik bija tikai Vācijas karaspēka neokupētās Vidzemes guberņas Cēsu, Valkas un Valmieras apriņķi ar tai 1917. gada decembrī pievienotajiem Daugavpils, Ludzas un Rēzeknes apriņķiem, kā arī daļa no Kurzemes guberņas Ilūkstes apriņķa.

Oficiālā valoda

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1918. gada 4. janvārī Iskolats Valkā izdeva dekrētu "Par darīšanu valodu Latvijas oficiālajās iestādēs", ka latviešu valoda lietojama visās Latvijas (neokupētās Vidzemes un Latgales) oficiālajās iestādēs:

"Latvijas Strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu padomes Izpildu komiteja ar šo paziņo ka visās Latvijas oficiālajās iestādēs (guberņās, apriņķos, pilsētās, miestos un pagastos) lietojama latviešu valoda visās darīšanās. Cittautu valodām tiek dotas līdzīgas tiesības kā latviešu valodai visur tur, kur tas izrādās par nepieciešamu." Priekšsēdētāja biedrs O. Kārkliņš, sekretārs J. Mežiņš. Valkā, 1918. gada 4. janvārī. "Ziņotājs", Nr. 4, 1918. gada 6. janvārī.[3]

Priekšvēsture

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulka zaldātu komiteja (1917)

Kurzeme, Vidzeme un Latgale Krievijas Impērijā atradās dažādās guberņās. Pirmā pasaules kara laikā 1915. gadā Kurzemi okupēja Vācijas karaspēks un nodibināja militāro pārvaldi (Oberostu), fronte gāja gar Daugavu. Liela daļa (2/3) Kurzemes iedzīvotāju bija izdzīti no mājām, un tiem lika doties bēgļu gaitās Krievijas Impērijas iekšienē. Arī Rīgas iestādes tika evakuētas.

Divvaldības izveidošanās Vidzemē

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Krievijas Februāra revolūcijas tika pasludinātas brīvības politiskajā, ekonomiskajā u.c. jomās. Jau 1917. gada 7. martā (20. pēc VS) tika nodibināta Rīgas strādnieku deputātu padome, kas uzņēmās daļu no pašvaldības funkcijām līdztekus Krievijas Pagaidu valdības ieceltajam Vidzemes guberņas komisāram Andrejam Krastkalnam. 9. martā (22. pēc VS) tika nodibināta Krievijas 12. armijas kareivju deputātu padomes izpildkomiteja (Iskosols), bet 27. martā (9. aprīlī pēc VS) latviešu strēlnieku pulku I kongresā Rīgā ievēlēja latviešu strēlnieku pulku apvienotās deputātu padomes izpildkomiteju (Iskolastrelu) ar Voldemāru Ozolu kā priekšsēdētāju.

Savukārt 1917. gada 13.—26. martā sasauktajā Valmieras Zemes sapulcē tika ievēlēta Vidzemes Zemes padome kā Vidzemes landtāga tiesību pārņēmēja. Vidzemes Zemes padomes otrajā sesijā 1917. gada 20. augustā tika no jauna ievēlēti 40 deputāti, 24 pārstāvēja Latvijas Sociāldemokrātisko strādnieku partiju, 15 — Latviešu zemnieku savienību, 1 — eserus. Pirmajā Latgales latviešu kongresā Rēzeknē 1917. gada 27. aprīlī tika izveidota Latgales Pagaidu zemes padome ar 60 deputātu vietām, bet 27. aprīlī (10. maijā pēc VS) Kurzemes guberņas bēgļu pārstāvju sapulce Tērbatā ievēlēja Kurzemes Pagaidu zemes padomi ar 60 deputātiem. Latviešu sabiedrisko organizāciju pārstāvji prasīja visu latviešu apdzīvoto apriņķu apvienošanu un autonomiju Krievijas sastāvā, taču Krievijas Pagaidu valdība pret šīm prasībām izturējās nelabvēlīgi.

1917. gada 30. jūlijā (12. augustā pēc VS) Vidzemes pagaidu zemes padomes valde sasauca Latvijas autonomijas apspriešanai konferenci, kurā piedalījās 50 delegāti no desmit ievērojamākajām sabiedriskajām organizācijām, ieskaitot Latvijas Sociāldemokrātiju (LSD). Konference pieņēma rezolūciju, kas prasīja Latvijas teritoriālo vienotību.

Latvijas padomes izveide

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pirmais Iskolata priekšsēdētājs Oto Kārkliņš
Priekšsēdētāja vietnieks Frīdrihs Linde

Līdztekus Latvijas autonomijas konferencei 1917. gada 29.—30. jūlijā (11.—12. augustā pēc VS) Rīgā sasauca padomju sanāksmi, kurā piedalījās 69 delegāti:

  1. No Rīgas strādnieku deputātu padomes piedalījās R. Eihe, E. Šmidts, B. Kalniņš, A. Krieviņš, O. Kārkliņš, H. Vilks, J. Jūrmalnieks, A. Lācis, K. Šmidts, J. Bērziņš, A. Zeibots, N. Kalniņš, Fr. Menders, J. Kroders, Saliņš, Šilfs, Daniševskis, Skranda, Peterss, Dr. Kalniņš, Eliass, Krastiņš, Krūmiņš, Vīksniņš, Lubušs, Endrups, J. Vilks no Vidienas;
  2. no Strēlnieku izpildu komitejas piedalījās 1. pulka priekšstāvis P. Kak­tiņš, no 2. pulka — K. Bergs, no 3. pulka — V. Ūdris, no 4. pulka — A. Skuja, no 5. pulka — J. Rocēns, no 6. pulka — A. Ribe, no 7. pulka — Ērglis, no 8. pulka — N. Kārss;
  3. no Rīgas apriņķa padomes — Voldemārs Kalniņš, Jirgensons, Rozenbergs, Peles, M. Kalniņš, V. Blaubergs, Mārtiņš Sams, K. Ezeriņš, Jānis Zālītis, Vera Nicmane;
  4. no Cēsu apriņķa padomes — Anna Viļumsone, E. Galviņš, J. Gailis, J. Vīgants, K. Ozols, V. Dvoreckis, A. Apsītis, P. Brandts, T. Namnieks;
  5. no Valmieras apriņķa — Jānis Vilks, Rūdolfs Lapiņš, Pēteris Birzgals, Voldemārs Tiesnieks, Marta Asare, Ratnieks, Līde;
  6. no Valkas apriņķa — Augusts Vēvers, J. Birkenfelds, Pēteris Jurevskis, Jānis Kripēns, Rūdolfs Kirhenšteins, Kārlis Strazdiņš, Jēkabs Zīle, Ed. Bundzāns.[4]

Sēdē ievēlēja Latvijas padomes izpildkomiteju 27 locekļu sastāvā (saņemtās balsis): Linde (47), Daniševskis (46), Bērziņš (Andersons) (45), Endrups (45), O. Kārkliņš (43), Zeibots (43), Dr. Kalniņš (42), Ribe (42), Kurševics (42), Ērglis (41), H. Vilks no Rīgas (40), Peterss (39), Kroders (39), K. Šmidts (38), Eliass (38), Rocēns (38), Eihe (37), Jūrmalnieks (36), Ozols (36), J. Vilks no Vidienas (35), Krauklītis (35), Meņģele (34), Eferts (34), Menders (31), Bērce (30), Viļumsone (27), Krūmiņš (26).[4]

31. jūlijā (13. augustā pēc VS) jaunievēlētā padomes izpildkomiteja apsprieda tās nosaukumu. Tā kā vēl nebija pievienota Latgale, tādēļ nolēma, ka saukties par Latvijas Padomes izpilskomiteju (saīsinājumā "Iskolat") nevarot un pieņēma pilnu nosaukumu Latvijas Strādnieku, kareivju un bezzemnieku padomes izpildkomiteja.[4] Iskolats ievēlēja no 7 locekļiem sastāvošu prezidiju: par priekšsēdētāju ievēlēja O. Kārkliņu, viņa vietniekiem F. Lindi un K. Eliasu, par sekretāru K. Šmidtu, viņa vietniekiem A. Ribi un E. Meņģeli, par kasieri J. Bērziņu-Andersonu. Iskolata Prezidija pirmajā sastāvā bija seši lielinieki un viens mazinieks (K. Eliass). Jēkabs Peterss bija Iskolata vēlēšanu un aģitācijas komisijas vadītājs, ievēlēja arī agrāro, skolu, juridisko un darba komisiju, trīs sekcijas — pilsētu (vadītājs O. Kārkliņš), lauku (K. Šmidts) un kareivju (A. Ribe), kā arī informācijas biroju. 15. augustā Iskolats pieņēma deklarāciju, kurā bija norādīts, ka tas apvieno visas Latvijas revolucionārās padomes un ir strādnieku, kareivju un bezzemnieku pārstāvis. Tajā pašā sēdē pieņēma Latviešu sociāldemokrātu CK un Iskolata kopīgā platformu Vidzemes Zemes padomes vēlēšanām. 16. augustā (29. pēc VS) Iskolats pieņēma lēmumu par nepieciešamību konfiscēt muižas kopā ar visu to saimniecisko inventāru.

1917. gada 20. augusta (2. septembra pēc VS) Vidzemes Zemes padomes vēlēšanās no 40 deputātu vietām Latvijas Socialdemokrātija ieguva 24 vietas, Latviešu zemnieku savienība 15 un eseri 1 vietu, par Valdes priekšsēdi ievēlēja Iskolata priekšsēdētāju Oto Kārkliņu.

Kad 1917. gada 21. augustā (3. septembrī pēc VS) pēc Rīgas operācijas ieņēma ķeizariskās Vācijas 8. armija, Iskolats pārcēlās uz Valmieru, kur 10. septembrī (23. pēc VS) notika ārkārtas sēde jaunas progrāmmas izstrādei. 1917. gada oktobra vidū Iskolats pārcēlās uz Valku, kur 14. oktobrī (27. pēc VS) pārvēlēja Iskolata izpildkomiteju, kurā ietilpa 10 lielinieki (O. Kārkliņš, E. Meņģele, J. Krūmiņš-Pilāts, J. Peterss, E. Eferts-Klusais, A. Lācis, E. Vīksniņš, N. Beldaus, A. Viļumsone un K. Ozols).[4] Paralēli tam 1917. gada oktobrī vācu okupētajā Rīgā LSDSP mazinieku frakcija, Latviešu zemnieku savienība un citas latviešu sabiedriskās organizācijas nodibināja Demokrātisko bloku.

Varas pārņemšana

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Otrais Iskolata priekšsēdētājs Fricis Roziņš

Pēc Oktobra revolūcijas 8. un 9. novembrī Valkā notika Iskolata sēde, kurā ar plašu runu teica no emigrācijas atgriezies Fricis Roziņš. Sēdē pieņēma rezolūciju par visas varas nodošanu Latvijā strādnieku, kareivju un bezzemnieku padomēm, kā arī par Sarkanās gvardes organizēšanu. Iskolats nolēma atbalstīt Ļeņina vadīto Krievijas valdību. Par prezidija priekšsēdētāju ievēlēja F. Roziņu, par priekšsēdētāja vietniekiem — J. Krūmiņu (Pilātu) un K. Seržantu, par sekretāru — J. Vilku, par sekretāra vietniekiem — E. Meņģeli un T. Draudiņu, par kasieri — K. Šmidtu.[4] 1917. gada 12.—13. novembrī 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulks un 7. Bauskas latviešu strēlnieku pulks ieņēma Valmieru, bet 20. novembrī Valku, kurā līdz tam atradās Krievijas 12. armijas kareivju deputātu padome ("Iskosols"), kas bija nodibinājusi pret lieliniekiem vērsto "Dzimtenes un revolūcijas glābšanas komiteju".

21.—22. novembrī Valkā notika Latvijas Strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu padomes sēde, kas pasludināja padomju varu Latvijā un pārņēma visu civilo varu neokupētajā Latvijas daļā. Novembra beigās Iskolats nolēma likvidēt Vidzemes guberņas Landrātu kolēģiju, kas bija pastāvējusi kopš 1640. gadiem.

No 16. līdz 18. decembrim Valmierā notika Iskolata organizētais Latvijas strādnieku, kareivju un bezzemnieku padomju II kongress, kura delegāti atbalstīja Latgales Pagaidu zemes padomes lūgumu pievienot Latvijai Rēzeknes, Ludzas un Daugavpils apriņķus.[4] Kongress ievēlēja Latvijas Strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu padomi 69 lielinieku sastāvā. Padomes ievēlētajā Iskolatā ietilpa 26 locekļi, bet Iskolata prezidijā bija 7 locekļi — priekšsēdētājs Fricis Roziņš, priekšsēdētāja vietnieki O. Kārkliņš un K. Gailis, sekretārs J. Mežiņš, sekretāra vietnieki I. Tomaševičs un J. Zaķis, kasieris K. Kauliņš. Iskolata sastāvā bija 15 nodaļas: administratīvā (vadītājs — O. Kārkliņš), darba (K. Gailis), agrārā (J. Vilks), tieslietu (I. Tomaševičs), pārtikas (E. Eferts), rūpniecības un tirdzniecības (V. Jansons), finansu (R. Kārkliņš) u.c.[4]

1917. gada 22. decembrī (1918. gada 4. janvārī pēc JS) Latvijas Strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu padome paziņoja, ka visas zemes pārvaldīšanas lietas pāriet guberņā Latvijas Strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu padomei, apriņķos, pilsētās un pagastos — attiecīgām deputātu padomēm. Līdz ar šo zemes padomes, pilsētu domes, pagastu izpildu komitejas beidz pastāvēt.

LPNP pretstāve

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Par spīti Iskolata varai no 1917. gada 16.—19. novembrī (no 29. novembra līdz 2. decembrim pēc VS) delegāti no 17 latviešu organizācijām un partijām Valkā vienojās par Latviešu pagaidu nacionālās padomes (LPNP) dibināšanu ar Voldemāru Zāmuēlu priekšgalā, kura pasludināja, ka tās galvenie uzdevumi ir Latvijas Satversmes sapulces sasaukšana, autonomijas projekta izstrādāšana, Latvijas teritoriālā apvienošana un ārvalstu informēšana. 19. novembrī LPNP deklarēja Latvijas autonomiju un pasludināja, ka līdz Satversmes sapulces sasaukšanai tā būs vienīgā un pilntiesīgā latviešu tautas un Latvijas iedzīvotāju pārstāvētāja.[5]

1917. gada 22. decembrī (4. janvārī pēc VS) Iskolats paziņoja, ka slēdzamas visas zemes padomes un pilsētu domes, nododot to mantas un naudas līdzekļus vietējām padomēm. Tāpat šajā sēdē nolēma ierosināt 12. armijas Kara revolucionārajai komitejai līdz 1918. gada 1. janvārim (14. pēc VS) slēgt Latviešu nacionālo padomi:[4] 

Latvijas Nacionālā padome sastādījās tai laikā, kad Zemnieku savienības un citu nacionālistu priekšstāvji redzēja, ka visās iestādēs, kurās tie iegāja, viņi ar saviem kontrrevolucionāriem priekšlikumiem [par] Latviešu Radas dibināšanu palika niecīgā mazākumā. Latvijas Nacionālā padome sastādās no to šķiru priekšstāvjiem, kuru mērķis un tieksme ir kopot Latvijā kontrrevolucionārus nacionālšovinistiskus elementus, kuri pie gadījuma būtu gatavi uzstāties atklāti pret Strādnieku, kareivju un bezzemnieku valdību.

No Latvijas padzītā LPNP savā II sesijā Petrogradā 1918. gada 15.–18. janvārī (28.—31. pēc VS) pieņēma rezolūciju, ka Latvijai jābūt patstāvīgai demokrātiskai republikai, kas apvienotu Kurzemi, Vidzemi un Latgali.[6]

Deklarācija jautājumā par Latvijas pašnoteikšanos

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc pamiera noslēgšanas ar Krieviju 1917. gada decembrī un Brestļitovskas miera sarunu sākšanas, kurās Iskolatu pārstāvēja Pēteris Stučka, Vācijas valdība nolēma pārtraukt Oberosta apgabala militāro pārvaldi un aizstāt to ar satelītvalstīm, kas ekonomiski un politiski atrastos Vācijas ietekmes zonā. Kā atbildi Brestļitovskas miera sarunās Centrālo lielvalstu diplomātu pausto viedokli, ka “Poliju, Lietuvu, Kurzemi un vācu karaspēka ieņemtās Vidzemes daļas apdzīvojošās tautas jau izsacījušas savu gribu pilnīgi atdalīties no Krievijas un nodibināt patstāvīgas valstis”, lielinieku Latvijas Sociāldemokrātijas Centrālkomiteja un Iskolata vadība 1918. gada 6. janvārī publicēja deklarāciju par savu attieksmi pret Latvijas pašnoteikšanās tiesībām.

Tādēļ 1917. gada 24. decembrī (6. janvārī pēc VS) Iskolats pieņēma deklarāciju, kurā cita starpā bija minēts, ka 

Latvijas proletariāts, kurš tagad ir vienīgais kungs un noteicējs visā vācu karaspēka neieņemtā daļā un kurš pirms vācu karaspēka iebrukuma bija pilnīgs valdnieks arī Rīgā, nekad un nekur nav izsacījis gribu vai izrādījis tieksmes atdalīties no Krievijas. Tādas tieksmes nevarēja pamosties Latvijas proletariātā, tāpēc, ka tas ir pietiekoši izglītots, lai zinātu, ka tik mazas tautiņas politiska patstāvība imperiālistisko lielvalstu pievārtē ir tukša ilūzija, kurai pret politiskās dzīves īstenību atduroties ir jāsašķīst kā ziepju burbulim starp dzirnavu akmeņiem. Latvijas patstāvība būtu tikai vairāk vai mazāk veikls aizmaskojums Kurzemes pievienošanai pie junkuru jātās Prūsijas, pie tās Prūsijas, kura līdz šim pašam laikam liedz laukstrādniekiem koalīcijas tiesības un uzdrošinās pat starptautiskās sarunās paust uzskatu, ka, apprasoties pēc tautas gribas, proletariāts var palikt neievērots un neuzklausīts. [..] Visās Valmieras kongresa rezolūcijās, kur iet runa par Latvijas iedzīvotāju vietējo pašvaldību un autonomisko iekārtu, tiek nepārprotami uzsvērts: “pilnīgā saskaņā ar Viskrievijas Padomju valdības iekārtu” vai “Krievijas valsts rāmjos”, “brīvā Latvija brīvajā Krievijā”.[7]

31. decembrī tika apstiprināta Daugavpils, Ludzas un Rēzeknes apriņķu pievienošana Iskolata pārvaldē esošajai Vidzemes guberņas daļai.

1918. gada 4. janvārī Valkā tika izsludināts dekrēts, kurā par pārvaldes valodu atzina latviešu valodu, bet cittautu valodām deva līdzīgas tiesības visur tur, kur tas "izrādās par nepieciešamu".

1918. gada sākumā Iskolats izraidīja no Latvijas franču militāro misiju, kas pēc Krievijas Pagaidu valdības lūguma uzturējās 12. armijas štābā un mēģināja bremzēt pamiera noslēgšanu starp Padomju Krieviju un Vāciju.

1918. gada 1. februārī pēc Iskolata rīkojuma notika pāreja uz Gregora kalendāru, skaitot to par 1918. gada 14. februāri.

Likvidācija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vidzemes un Latgales vācu okupācija 1918. gada 18. — 22. februārī. Redzamas latviešu strēlnieku plānotās aizsardzības līnijas no Saulkrastiem (Neubad) līdz Koknesei (Kokenhusen)

10. februārī Brestļitovskas miera sarunās Padomju Krievijas delegācijas vadītājs Ļevs Trockis paziņoja, ka Krievija atsakās parakstīt aneksionistisku līgumu. 15. februārī Iskolats kopā ar Iskosolu un Iskolastrelu kopīgajā sēdē nolēma latviešu strēlnieku pulkus nekādā gadījumā nedemobilizēt. Kad 16. februārī Vācijas armija paziņoja, ka 17. februārī pamiers tiks pārtraukts, arī Iskolastrels pārcēlās no Cēsīm uz Valku.

Militārās operācijas "Dūres sitiens" (Operation Faustschlag) laikā vācu armija bez nopietnas pretestības pa dzelzceļa līnijām ātri virzījās uz priekšu. 18. februārī Vācijas karaspēks ieņēma Daugavpili un turpināja uzbrukumu Pleskavas virzienā. Vienlaicīgi sākās uzbrukums no Rīgas Valmieras un Valkas virzienā, kur atradās Iskolata valdības iestādes. 20. februārī vācu karaspēks ieņēma Cēsis, 21. februārī — Valmieru un 22. februārī — Valku.

23. februārī Vācijas armija piedāvāja padomju valdībai 48 stundu laikā izšķirties par jauniem miera noteikumiem, kas paredzēja Somijas, Vidzemes, Igaunijas un Ukrainas teritoriju atstāšanu un pilnīgu Krievijas armijas demobilizāciju. Laikraksti publicēja Krievijas Tautas Komisāru padomes uzsaukumu "Sociālistiskā tēvzeme briesmās!". 23. februārī Vācijas armija piedāvāja padomju valdībai 48 stundu laikā izšķirties par jauniem miera noteikumiem, kas paredzēja Somijas, Vidzemes, Igaunijas un Ukrainas teritoriju atstāšanu un pilnīgu Krievijas armijas demobilizāciju. 24. februārī Igaunijas Zemes padome pasludināja Igaunijas valsts neatkarību, ko Vācijas puse ignorēja. 25. februārī pie Pleskavas 2. Rīgas latviešu strēlnieku pulka karavīri Jura Aploka vadībā un jauniesauktie sarkangvardi nesekmīgi mēģināja apturēt uzbrukumu Petrogradai. Petrogradas Strādnieku, kareivju un zemnieku deputātu padome pieņēma lēmumu atteikties no Baltijas guberņām "revolūcijas glābšanai".

Brestļitovskas miera līgums paredzēja, ka vācu policija okupēs Vidzemi un Igauniju līdz pašu šo zemju iestādes panāks tur drošību un valstisko kārtību. Pēc tam, kad Brestļitovskas miera līgumā Padomju Krievijas valdība bija atteikusies no tiesībām uz Kurzemi, 1918. gada 8. martā Kurzemes Zemes padome proklamēja Kurzemes un Zemgales hercogistes atjaunošanu. Savukārt 1918. gada 15. martā Maskavā nodibināja Latviešu nacionālo lietu komisariātu Padomju Krievijas Tautību lietu tautas komisariāta sastāvā. Par komisariāta vadītāju kļuva bijušais Iskolata priekšsēdētājs F. Roziņš, bet tā kolēģijā ietilpa O. Kārkliņš, R. Kārkliņš, J. Strauss, A. Gerke, R. Bauze, E. Eferts-Klusais un J. Mazūdre. Latviešu nacionālo lietu komisariāta kolēģijas pirmā sēde notika 1918. gada 2. aprīlī. Otrajā sēdē 4. aprīlī nolēma visas Iskolata lietas un naudas līdzekļus nodot Latviešu nacionālo lietu komisariātam. Iskolata likvidācijas komiteja veica savu darbu līdz 1918. gada maijam.[4]

1918. gada 10. aprīlī sanāca Vidzemes, Igaunijas, Sāmsalas un Rīgas Apvienotā Zemes padome (vācu: Der Vereinigte Landesrat für Livland, Estland, Ösel und Riga), kas 12. aprīlī parakstīja aicinājumu dibināt Baltijas hercogvalsti. 1918. gada 27. augusta Berlīnes līgumā Krievija galīgi atteicās no tiesībām uz Baltijas provincēm.

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ Latvijas padomju enciklopēdija. 52. sējums. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 194. lpp.
  2. ↑ Swain, Geoffrey (1999). "The Disillusioning of the Revolution's Praetorian Guard: The Latvian Riflemen, Summer–Autumn 1918" (PDF). Europe–Asia Studies 51 (4): 667–686. doi:10.1080/09668139998840. Atjaunināts: 2007-07-10.
  3. ↑ ISKOLATA DEKRĒTS PAR LATVIEŠU VALODAS LlETOŠANU LATVIJAS IESTĀDĒS
  4. ↑ 4,0 4,1 4,2 4,3 4,4 4,5 4,6 4,7 4,8 «Iskolata un tā prezidija protokoli (1917.-1918.) Rīga: Zinātne, 1973.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 30. oktobrī. Skatīts: 2021. gada 30. oktobrī.
  5. ↑ Lerhis A. Latvijas Republikas ārlietu dienests. 1918 – 1941. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2005, 47. – 60. lpp.
  6. ↑ Šulcs L. Atskats uz Latvijas valstiskās idejas izveidošanos // Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, 1926, Nr. 7/8, 288. – 291. lpp.
  7. ↑ «Latvijas Sociāldemokrātijas CK un Latvijas Strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu padomes Izpildu komitejas (Iskolata) deklarācija par Latvijas pašnoteikšanos. 1918. gada 6. janvārī (1917. gada 24. decembrī), Valkā». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 10. novembrī. Skatīts: 2012. gada 25. janvārī.

Literatūra

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • Sast. Pēteris Bondarevs „Iskolata republika: sociālistiskā valstiskuma veidošanās Latvijā”. — Avots, Rīga 1988. ISBN 5401003196
  • Greitjāne R. „Vidzemes bezzemnieku padomju darbība, 1917.g. marts — 1918.g. februāris”. — Zinātne, Rīga 1986.
  • Drīzulis A. „Lielais oktobris Latvijā”. — Zinātne, Rīga 1987.
  • Visvaris Millers „Создание советской государственности в Латвии”. — Zinātne, Rīga 1967. — 528 lpp. (doktora disertācija)

Skatīt arī

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Iskolats&oldid=4172077"