Iskolats

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Iskolata Latvija
Padomju Krievijas autonoma sastāvdaļa
1917. gada 21. novembris – 1918. gada 3. marts

Flag of Padomju Krievijas autonoma sastāvdaļa

Karogs

Location of Padomju Krievijas autonoma sastāvdaļa
Latviešu revolucionārie strēlnieki ar savu karogu 1917. gada maijā
Pārvaldes centrs Cēsis, pēc tam Valka
Valdība padomju valdība
Iskolata priekšsēdētājs
 - 1917.-1918. Fricis Roziņš
Vēsture
 - Iskolats dibināts pēc Latvijas Strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu kongresa 1917. gada 30. jūlijā (12.augustā) 1917. gada 21. novembris
 - No 1917. gada 22.decembra līdz 1918. gada 4. janvārim Valmierā notika Latvijas Strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu padomju II kongress, kurā deklarēja attieksmi pret Latvijas pašnoteikšanos
 - Likvidēta pēc vācu karaspēka ofensīvas un Brestļitovskas miera līguma noslēgšanas 1918. gada 3. martā

Iskolats bija Latvijas strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu padomes izpildkomitejas (saīsinājums no krievu: Исполнительный комитет совета рабочих, солдатских и безземельных депутатов Латвии) pārvaldes orgāns latviešu strēlnieku ieņemtajā Latvijas teritorijā. To 1917. gada 12. augustā (pēc vecā stila 30. jūlijā) Rīgā izveidoja deputātu padomju pārstāvju sanāksmē[1] un tas nodarbojās ar padomju varas ieviešanu Latvijā. Iskolata Latvija, reizēm kļūdaini[2] dēvēta par Iskolata republiku (krievu: Республика Исколата), bija valstisks veidojums mūsdienu Vidzemes un Latgales teritorijā, kurš kā autonomija no 1917. gada 31. decembra iekļāvās KPFSR sastāvā. Kad Vācijas 8. armija 1918. gada 18.—22. februārī ieņēma visu Iskolata kontrolēto teritoriju, tās valdība evakuējās uz Maskavu, kur pēc Brestļitovskas miera līguma nosacījumiem izbeidza savu darbību.

Teritorija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Iskolata kontrolē tolaik bija tikai Vācijas karaspēka neokupētās Vidzemes guberņas Cēsu, Valkas un Valmieras apriņķi ar tai nesen pievienotajiem Daugavpils, Ludzas un Rēzeknes apriņķiem, kā arī daļa no Kurzemes guberņas Ilūkstes apriņķa.

Oficiālā valoda[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1918. gada 4. janvārī Iskolats Valkā izdeva dekrētu "Par darīšanu valodu Latvijas oficiālajās iestādēs", ka latviešu valoda lietojama visās Latvijas (neokupētās Vidzemes un Latgales) oficiālajās iestādēs:

"Latvijas Strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu padomes Izpildu komiteja ar šo paziņo ka visās Latvijas oficiālajās iestādēs (guberņās, apriņķos, pilsētās, miestos un pagastos) lietojama latviešu valoda visās darīšanās. Cittautu valodām tiek dotas līdzīgas tiesības kā latviešu valodai visur tur, kur tas izrādās par nepieciešamu." Priekšsēdētāja biedrs O. Kārkliņš, sekretārs J. Mežiņš. Valkā, 1918. g. 4. janvārī. "Ziņotājs", Nr. 4, 1918. g. 6. janvārī.[3]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Priekšvēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kurzeme, Vidzeme un Latgale Krievijas impērijā atradās dažādās guberņās. Pirmā Pasaules kara laikā 1915. gadā Kurzemi okupēja Vācijas karaspēks un nodibināja militāro pārvaldi (Oberostu), fronte gāja gar Daugavu. Liela daļa (2/3) Kurzemes iedzīvotāju bija izdzīti no mājām, un tiem lika doties bēgļu gaitās Krievijas impērijas iekšienē. Arī Rīgas iestādes tika evakuētas.

Pēc Krievijas Februāra revolūcijas tika pasludinātas brīvības politiskajā, ekonomiskajā u.c. jomās. Pēc Februāra revolūcijas 1917. gada 7. (20.) martā tika nodibināta Rīgas strādnieku deputātu padome, kas uzņēmās daļu no pašvaldības funkcijām līdztekus Krievijas Republikas Pagaidu valdības ieceltajam Vidzemes guberņas komisāram Andrejam Krastkalnam. 9. (22.) martā tika nodibināta Krievijas 12. armijas kareivju deputātu padomes izpildkomiteja (Iskosols), bet 27. martā (9. aprīlī) latviešu strēlnieku pulku I kongresā Rīgā ievēlēja latviešu strēlnieku pulku apvienotās deputātu padomes izpildkomiteju (Iskolastrelu) ar Voldemāru Ozolu kā priekšsēdētāju.

Savukārt 1917. gada 13.-26. martā sasauktajā Valmieras Zemes sapulcē tika ievēlēta Vidzemes Zemes padomeVidzemes landtāga tiesību pārņēmēja. Vidzemes Zemes padomes otrajā sesijā 1917. gada 20. augustā tika no jauna ievēlēti 40 deputāti, 24 pārstāvēja Latvijas Sociāldemokrātisko strādnieku partiju, 15 - Latviešu zemnieku savienību, 1 - eserus. Pirmajā Latgales latviešu kongresā Rēzeknē 1917. gada 27. aprīlī tika izveidota Latgales Pagaidu zemes padome ar 60 deputātu vietām, bet 27. aprīlī (10. maijā) Kurzemes guberņas bēgļu pārstāvju sapulce Tērbatā ievēlēja Kurzemes Pagaidu zemes padomi ar 60 deputātiem. Latviešu sabiedrisko organizāciju pārstāvji prasīja visu latviešu apdzīvoto apriņķu apvienošanu un autonomiju Krievijas sastāvā, taču Krievijas Pagaidu valdība pret šīm prasībām izturējās nelabvēlīgi.

Dibināšana un sacensība ar LPNP[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1917. gada 29.-30. jūlijā (11.-12. augustā) Rīgā notika Latvijas Strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu padomes sēde, kurā ievēlēja padomes izpildkomiteju 27 locekļu sastāvā, no kuriem 24 bija lielinieki, bet 3 mazinieki. Priekšsēdētājs bija O. Kārkliņš. Izpildkomiteja bija augstākās varas institūcija padomju deputātu kongresu starplaikā. Pēc Rīgas operācijas, kad to 1917. gada 3. septembrī ieņēma ķeizariskās Vācijas 8. armija, Iskolats pārcēlās uz Cēsīm.

Pēc Oktobra revolūcijas Iskolats uzsāka aktīvi iedibināt padomju varu neokupētajā latviešu apdzīvotajā teritorijā, kuru līdz tam kontrolēja Krievijas 12. armijas un latviešu strēlnieku daļas. Paralēli tam 1917. gada oktobrī vācu okupētajā Rīgā LSDSP mazinieku frakcija, Latviešu Zemnieku savienība un citas latviešu sabiedriskās organizācijas nodibināja Demokrātisko bloku, savukārt Valkā no 1917. gada novembrī delegāti no 17 latviešu organizācijām un partijām vienojās par Latviešu Pagaidu Nacionālās padomes (LPNP) dibināšanu ar Voldemāru Zāmuēlu priekšgalā, kura pasludināja, ka tās galvenie uzdevumi ir Latvijas Satversmes sapulces sasaukšana, autonomijas projekta izstrādāšana, Latvijas teritoriālā apvienošana un ārvalstu informēšana. 2. decembrī padome deklarēja Latvijas autonomiju un pasludināja, ka līdz Satversmes sapulces sasaukšanai tā būs vienīgā un pilntiesīgā latviešu tautas un Latvijas iedzīvotāju pārstāvētāja.[4] 1918. gada 15.–18. janvārī LPNP II sesijā Petrogradā pieņēma rezolūciju, ka Latvijai jābūt patstāvīgai demokrātiskai republikai, kas apvienotu Kurzemi, Vidzemi un Latgali.[5]

Varas pārņemšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1917. gada 12.—13. novembrī 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulks un 7. Bauskas latviešu strēlnieku pulks ieņēma Valmieru, bet 20. novembrī Valku, kurā līdz tam atradās Krievijas 12. armijas kareivju deputātu padome ("Iskosols"), kas bija nodibinājusi pret lieliniekiem vērsto "Dzimtenes un revolūcijas glābšanas komiteju". 21.—22. novembrī Valkā notika Latvijas Strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu padomes sēde, kas pasludināja padomju varu Latvijā un pārņēma visu civilo varu neokupētajā Latvijas daļā. No 1917. gada 22.decembra līdz 1918. gada 4. janvārim Valmierā notika Latvijas Strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu padomju II kongress, kurā Iskolatu pārvēlēja, un izpildkomiteja pārtapa par valdību 24 locekļu sastāvā ar Frici Roziņu kā priekšsēdētāju. 1917. gada 24. decembrī tika pieņemta Latvijas pašnoteikšanās deklarācija, 31. decembrī tika apstiprināta Daugavpils, Ludzas un Rēzeknes apriņķu pievienošana Iskolata pārvaldē esošajai Vidzemes guberņas daļai. 1918. gada 1. janvārī (pēc vecā stila 19. decembrī) Iskolats aizliedza Latviešu Pagaidu Nacionālās padomes darbību. 1918. gada 4. janvārī Valkā tika izsludināts dekrēts, kurā par pārvaldes valodu atzina latviešu valodu, bet cittautu valodām deva līdzīgas tiesības visur tur, kur tas "izrādās par nepieciešamu". 1918. gada 1. februārī pēc Iskolata rīkojuma notika pāreja uz Gregora kalendāru, skaitot to par 1918. gada 15. februāri.

Attieksme pret Latvijas patstāvības iniciatīvām[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kā atbildi Brestļitovskas miera sarunās Centrālo lielvalstu diplomātu pausto viedokli, ka “Poliju, Lietuvu, Kurzemi un vācu karaspēka ieņemtās Vidzemes daļas apdzīvojošās tautas jau izsacījušas savu gribu pilnīgi atdalīties no Krievijas un nodibināt patstāvīgas valstis”, lielinieku Latvijas Sociāldemokrātijas Centrālkomiteja un Iskolata vadība 1918. gada 6. janvārī publicēja deklarāciju par savu attieksmi pret Latvijas pašnoteikšanās tiesībām. Cita starpā tajā bija minēts, ka Latvijas proletariāts, kurš tagad ir vienīgais kungs un noteicējs visā vācu karaspēka neieņemtā daļā un kurš pirms vācu karaspēka iebrukuma bija pilnīgs valdnieks arī Rīgā, nekad un nekur nav izsacījis gribu vai izrādījis tieksmes atdalīties no Krievijas. Tādas tieksmes nevarēja pamosties Latvijas proletariātā, tāpēc, ka tas ir pietiekoši izglītots, lai zinātu, ka tik mazas tautiņas politiska patstāvība imperiālistisko lielvalstu pievārtē ir tukša ilūzija, kurai pret politiskās dzīves īstenību atduroties ir jāsašķīst kā ziepju burbulim starp dzirnavu akmeņiem. Latvijas patstāvība būtu tikai vairāk vai mazāk veikls aizmaskojums Kurzemes pievienošanai pie junkuru jātās Prūsijas, pie tās Prūsijas, kura līdz šim pašam laikam liedz laukstrādniekiem koalīcijas tiesības un uzdrošinās pat starptautiskās sarunās paust uzskatu, ka, apprasoties pēc tautas gribas, proletariāts var palikt neievērots un neuzklausīts. [..] Visās Valmieras kongresa rezolūcijās, kur iet runa par Latvijas iedzīvotāju vietējo pašvaldību un autonomisko iekārtu, tiek nepārprotami uzsvērts: “pilnīgā saskaņā ar Viskrievijas Padomju valdības iekārtu” vai “Krievijas valsts rāmjos”, “brīvā Latvija brīvajā Krievijā”.[6]

Likvidācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vidzemes un Latgales vācu okupācija 1918. gada 18. — 22. februārī. Redzamas latviešu strēlnieku plānotās aizsardzības līnijas no Saulkrastiem (Neubad) līdz Koknesei (Kokenhusen).

Kad Brestļitovskas miera sarunās Padomju Krievijas delegācijas vadītājs Ļevs Trockis 10. februārī paziņoja, ka Krievija atsakās parakstīt aneksionistisku līgumu, 16. februārī Vācijas armija paziņoja, ka 17. februārī pamiers tiks pārtraukts. Militārās operācijas "Dūres sitiens" (Operation Faustschlag) laikā vācu armija bez nopietnas pretestības pa dzelzceļa līnijām ātri virzījās uz priekšu. 18. februārī Vācijas karaspēks ieņēma Daugavpili un turpināja uzbrukumu Pleskavas virzienā. Vienlaicīgi sākās uzbrukums no Rīgas Valmieras un Valkas virzienā, kur atradās Iskolata valdības iestādes.

23. februārī Vācijas armija piedāvāja padomju valdībai 48 stundu laikā izšķirties par jauniem miera noteikumiem, kas paredzēja Somijas, Vidzemes, Igaunijas un Ukrainas teritoriju atstāšanu un pilnīgu Krievijas armijas demobilizāciju. Īsi pirms vācu karaspēka ienākšanas Tallinā 1918. gada 24. februārī tika pasludināta Igaunijas valsts neatkarība, ko Vācijas puse ignorēja.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Latvijas padomju enciklopēdija. 52. sējums. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 194. lpp.
  2. Swain, Geoffrey (1999). "The Disillusioning of the Revolution's Praetorian Guard: The Latvian Riflemen, Summer–Autumn 1918" (PDF). Europe–Asia Studies 51 (4): 667–686. doi:10.1080/09668139998840. Atjaunināts: 2007-07-10.
  3. ISKOLATA DEKRĒTS PAR LATVIEŠU VALODAS LlETOŠANU LATVIJAS IESTĀDĒS
  4. Lerhis A. Latvijas Republikas ārlietu dienests. 1918 – 1941. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2005, 47. – 60. lpp.
  5. Šulcs L. Atskats uz Latvijas valstiskās idejas izveidošanos // Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, 1926, Nr. 7/8, 288. – 291. lpp.
  6. Latvijas Sociāldemokrātijas CK un Latvijas Strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu padomes Izpildu komitejas (Iskolata) deklarācija par Latvijas pašnoteikšanos. 1918. gada 6. janvārī (1917. gada 24. decembrī), Valkā

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Sast. Pēteris Bondarevs „Iskolata republika: sociālistiskā valstiskuma veidošanās Latvijā”. — Avots, Rīga 1988. ISBN 5401003196
  • Greitjāne R. „Vidzemes bezzemnieku padomju darbība, 1917.g. marts - 1918.g. februāris”. — Zinātne, Rīga 1986.
  • Drīzulis A. „Lielais oktobris Latvijā”. — Zinātne, Rīga 1987.
  • Visvaris Millers „Создание советской государственности в Латвии”. — Zinātne, Rīga 1967. - 528 lpp. (doktora disertācija)

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]