Franču revolūcijas iemesli

Franču revolūcijas iemesli meklējami 18. gadsimta Francijas Karalistes politiskajā un ekonomiskajā situācijā. Franču revolūciju izraisīja virkne iemeslu, galvenie no kuriem bija, Francijas buržuāzijas vēlme savu ekonomisko varu pārvērst politiskajā, un absolūtās monarhijas nespēja atrisināt valsts finanšu krīzi pastāvošās politiskās iekārtas ietvaros.

Pēc revolūcijas absolūtās monarhijas iekārtu sāka saukt par veco režīmu (Ancien Régime), kas bija veidojies jau kopš viduslaikiem, strikti definējot katras kārtas vietu sabiedrībā. No šīs sistēmas ārā lauzās jaunā buržuāzija: mantīgu cilvēku grupa, kurai vecajā hierarhijā vieta nebija paredzēta. Buržuāzijas vēlme savu finansiālo varu pārvērst politiskajā varā bija viens no revolūcijas iemesliem.

Absolūtā monarhija Francijā nenozīmēja, ka karalis ir totalitārs diktators. Veidojoties Francijas Karalistei, daudzie aristokrāti, baznīca, provinces un reģioni apmaiņā pret karaļa varas atzīšanu bija panākuši daudzas privilēģijas un izņēmumus. Valstī nebija vienota administratīva sistēma, tajā pastāvēja iekšējās muitas robežas. Karalis parasti varēja panākt savu gribu, atrodot kompromisu ar tradicionālajām paražām un privilēģijām, nevis uzspiežot savus lēmumus. Karalis veidoja ministru kabinetu, kā arī iecēla 36 intendantus, kas vadīja provinču administrāciju un ievāca nodokļus.

Trīs kārtu sistēma

Gandrīz 28 miljoni Francijas Karalistes iedzīvotāju bija sadalīti trīs kārtās – garīdzniecībā, kurā ietilpa līdz 170 000 cilvēku, aristokrātiju veidoja no 300 000 līdz 400 000 tūkstošiem cilvēku un visi pārējie iedzīvotāji bija trešā kārta. 18. gadsimta laikā trešās kārtas ietvaros bija attīstījusies jauna grupa – lauku un pilsētu buržuāzija, kurai piederēja nauda, zeme un profesionālās zināšanas, bet gandrīz nekādas politiskās varas.

Jau kopš agrīnajiem viduslaikiem, reliģiozajā sabiedrībā garīdzniecību atzina par īpašu kārtu, kurai pieder garīgā un civilā vara. Tajā ietilpa kardināli un bīskapi, kas parasti nāca no augstākās aristokrātijas aprindām, kā arī vienkāršie lauku mācītāji, daudzo klosteru mūki un mūķenes. Pirms revolūcijas baznīcai piederēja no 10-15% visas zemes un tā ievāca desmito tiesu no zemniekiem.

Buržuāzijas attīstība

Līdzīgi kā citur Rietumeiropā, Francijā bija attīstījusies jauna šķira, buržuāzija, kas ir kopīgs termins, lai apzīmētu nedižciltīgas izcelsmes cilvēkus, kas bija ieguvuši turību un stāvokli sabiedrībā – namīpašniekus, tirgotājus, jauno rūpnīcu īpašniekus, dažādu nozaru profesionāļus, kas naudu pelnīja ar savu zināšanu pārdošanu. Arī zemnieku vidū radās turīgākie zemnieki, kam pašiem piederēja zeme. Šī godkārīgo, gudro un aktīvo cilvēku grupa nebija pārstāvēta viduslaikos izveidotājā varas hierarhijā, kurā viņi, neskatoties uz savu bagātību, joprojām tika uzskatīti par zemākas kārtas cilvēkiem.

Apgaismība

Intelektuālo un politisko domu ļoti ietekmēja Apgaismības idejas, kas vērsās pret absolūtisma varas principu.

18. gadsimtā Francijas intelektuālo dzīvi pārņēma Apgaismības idejas, kas balstījās jau Renesanses laikā atdzimušajā interesē par pirmskristietības kultūru. Atjaunojās interese par senās Grieķijas pilsētvalstu un Romas republikas filozofiem. Reliģijas vietā par galveno tika pasludināts cilvēka intelekts un saprāts, kas nevarēja pastāvēt feodālās apspiestības apstākļos. Vadošie franču Apgaismības pārstāvji bija Voltērs, Monteskjē, Ruso un Didro, kas laikā no 1751. līdz 1786. gadam sagatavoja un izdeva 35 enciklopēdijas sējumus, kas kodificēja Apgaismības idejas un padarīja tās plaši pieejamas izglītotajiem sabiedrības slāņiem visā Eiropā.

Iedzīvotāju skaita pieaugums

Pēc viduslaiku karu un mēru gadsimtiem bija uzlabojusies medicīnas un dzīves apstākļi, kam sekoja iedzīvotāju skaita straujš pieaugums. Francija, ar 26-28 miljoniem iedzīvotāju 1789. gadā bija Rietumeiropas apdzīvotākā valsts. Visiem šiem jaunajiem iedzīvotājiem vajadzēja darbu un maizi, ko Francija nespēja nodrošināt. Pēc 1770. gada, jau tā nestabilā Francijas ekonomika atradās krīzes stāvoklī, ko papildināja neražas un bada gadi. Lai arī valdība centās Parīzi nodrošināt ar graudiem un regulēja tās cenu, pilsētā bieži notika nekārtības, ko izraisīja augošā maizes cena. 1787. gadā bija slikta raža, 1788. gadā raža jau bija katastrofiski zema. 1789. gada vasarā sāka trūkt graudi. Ja 1788. gadā Parīzes strādnieki 58% algas tērēja maizei, tad 1789. tie bija jau 88%.

Parādu krīze

Papildus visām šīm izmaiņām sabiedrībā, karaliste ilgstoši atradās bankrota un defolta priekšā. Par spīti iedzīvotāju pieaugumam, ražošanas pieaugumam un koloniālās tirdzniecības impērijas attīstībai, valsts militārie tēriņi dzina valsti bankrotā. Francijas karaļu globālās ambīcijas prasīja milzīgus tēriņus armijas vajadzībām.

No 1701.-13. notika karš par Spānijas mantojumu, no 1733.-35. gadam notiek Polijas mantojuma karš, un no 1740.-48. gadam karš par Austrijas mantojumu. No 1756.-63. gadam notiek Septiņgadu karš un no 1778.-83. gadam Francija iesaistās ASV Neatkarības karā. Septiņgadu karā Francija bija zaudējusi virkni koloniju, un tā iesaistījās ASV Neatkarības karā, lai pazemotu savu pretinieci Lielbritāniju. Kara izmaksas pārsniedza miljardu livru.

Pieaugošā parāda atmaksai tika ieviesti jauni nodokļi, tai skaitā, 1749. gadā ieviestais 5% divdesmitās daļas (vingtième) ienākumu nodoklis. Par spīti jaunajiem nodokļiem, valdošās šķiras proporcionāli maksāja vismazāko nodokļu daļu, un turpināja vairot savu bagātību.

1788. gadā valsts ienākumi ir 502 miljoni livru, bet izdevumi 629 miljoni livru. No izdevumiem 318 miljonus veido parādu procentu atmaksa, 165 miljoni tiek tērēti militārajām vajadzībām, 37 miljoni karaļa un galma vajadzībām, pārējiem tēriņiem atstājot 109 miljonus.

Deficīta segšanai un augsto parāda procentu apmaksai karaļa valdība vēlējās ieviest jaunus nodokļus, kas pirmo reizi skartu arī muižniekus un katoļu baznīcu, kam piederēja plaši zemes īpašumi valstī, un kas bija atbrīvoti no nodokļu maksāšanas.

Lielbritānijas Ziemeļamerikas kolonijās karaļa vēlme ieviest jaunus nodokļus bez pārstāvniecības parlamentā, izraisīja revolūciju. Francijā situācija attīstījās līdzīgi. Nedz aristokrātiskie muižnieki, nedz baznīca, nedz buržuāzija nevēlējās maksāt jaunus nodokļus karalim, apmaiņā nesaņemot lielāku politisko varu.

Politiskā revolūcija sākās brīdī, kad karaļa ministri, meklējot izeju no bankrota, sāka piedāvāt administratīvās un nodokļu reformas, kas lielā mērā iznīcinātu esošo garīdzniecības un aristokrātijas privilēģiju sistēmu, pilnībā pakļaujot to karaļa nodokļu sistēmai.

Nodokļu sistēma

Francijas nodokļu sistēma bija haotiska. Augstākās šķiras, dažādas profesijas, veselas pilsētas un provinces baudīja dažādas nodokļu privilēģijas un atlaides. Lielākā nodokļu daļa gūlās uz vienkāršo iedzīvotāju pleciem, kam nekādas atlaides netika dotas. Saasinoties finanšu krīzei, vienīgais reālais veids nodokļu ieņēmumu palielināšanai bija šo privilēģiju likvidēšana un augstāko šķiru pakļaušana nodokļiem. Finanšu problēmas risināšana neizbēgami pārvērtās par politisku problēmu.

Nodokļu sistēmu vēl nepopulārāku padarīja tas, ka to savākšanas tiesības karaļi jau sen bija pārdevuši privātiem nodokļu iekasētājiem. Noteiktā lakā viņiem savāktā nodokļu nauda bija jāiemaksā karalim, bet atlikušajā laikā viņi to varēja aizdot citiem un pelnīt ar peļņas procentiem. Nabadzīgie zemnieki to uztvēra kā dubultu aplaupīšanu.

Arī tiesnešu amati bieži bija pirkti, un tieši šī tiesnešu kategorija provinču parlamentos izrādīja lielāko pretestību karaļa reformu plāniem, jo esošā sistēma tiem nodrošināja ienākumus.

Tirgo reformas

19 gadus vecais Luijs XVI, kāpjot tronī bija gatavs atbalstīt reformas, kuras piedāvāja 1774. gada 24. augustā par finanšu ministru ieceltais Annē Žaks Tirgo. Viņš pārstāvēja viedokli, ka ekonomika jāveicina, atbrīvojot lauksaimniecības preču tirdzniecību no traucējošām nodevām, un ka karalim ir tiesības uzspiest nepieciešamās reformas. Tirgo ieviesa stingru taupību valsts tēriņos. 1775. gada maijā Francijā sākas bada nemieri. Pūlis Parīzē izlaupa miltu noliktavas, labības baržas un dodas uz karaļa Versaļas pili. Dumpi apspieda karaspēks, taču tas bija signāls par iedzīvotāju zemākajos slāņos pieaugošo neapmierinātību ar Tirgo reformām graudu tirdzniecībā.

1776. gada janvārī karalis apstiprina Tirgo reformas, kas izbeidz cunfšu sistēmu, atbrīvo zemniekus no valsts klaušu darbiem, atceļ tirdzniecības monopolus, starpprovinču muitas tarifus, ievieš brīvu tirdzniecību ar labību, samazina ceļu un tiltu nodevas, kas ierobežoja preču kustību valstī. Tirgo liberālajām tirgus reformām teorētiski vajadzēja 10 gadu laikā atveseļot Francijas ekonomiku. Taču viņa ideja, ka arī pirmajai un otrajai kārtai (aristokrātiem un garīdzniekiem) jāmaksā nodokļus, izraisīja sašutuma vētru valdošajās aprindās, kurām Tirgo radikālās reformas nebija pieņemamas un 1776. gada 12. maijā viņš ir spiests atkāpties no amata.

Nekēra finanšu politika

1777. gada 29. jūnijā Luijs XVI atbildību par finansēm uztic Šveicē dzimušam baņķierim Žakam Nekēram, kurš 1775. gadā bija kritizējis Tirgo graudu tirgus reformu. Nekērs oficiāli finanšu ministra amatu neieņem, jo ir protestants, kalvinists. Viņš izvairās no jaunām reformām un nodokļu celšanas, bet turpina Tirgo taupības kursu un veic jaunus aizņēmumus. Nekērs likvidē daudzus nevajadzīgus ierēdņu amatus, atbalsta rūpniecības attīstību. Sākoties karam ar Lielbritāniju par ASV neatkarību, 1781. gadā viņš pirmo reizi publisko ziņas par valsts budžetu "Compte rendu au roi", netieši atklājot lielos galma izdevumus, taču neuzrādot kara izdevumus, kas ļauj paziņot par budžeta pārpalikumu 10 miljonu livru apmērā. Tas Nekēram ļauj veikt jaunus aizņēmumus par zemākām likmēm. Pēc konflikta ar galmu un karaļa atbalsta zaudēšanas, 1781. gada 19. maijā Nekērs demisionēja.

Kalonna reformas

1783. gada 3. novembrī par finanšu ministru ieceļ Šarlu-Aleksandru Kalonnu (Charles-Alexandre de Calonne), kurš sākotnēji cenšas papildināt budžetu ar jauniem aizņēmumiem, valūtas stabilizāciju un jaunu infrastruktūras objektu celtniecību. 1786. gada 20. augustā viņš karalim piedāvā nodokļu reformu, kuras pamatā ir jauns zemes nodoklis, kuru turpmāk maksātu arī muižnieki un baznīca. Kalonns ierosināja jauno zemes nodokli maksāt nevis naudā, bet graudā. Atkarībā no zemes auglības, valsti sadalītu četrās nodokļu klasēs. Sliktas ražas gadījumā nodoklis automātiski būtu zemāks. Viņš arī piedāvā izveidot vietējās asamblejas, kurās balsstiesības piešķirtu zemes īpašniekiem. Vietējās asamblejas ievēlētu apgabala asamblejas, kas tad ievēlētu provinču asamblejas, kas kopā ar karaļa ieceltajiem intendantiem pārvaldītu provinces. Vienlaikus tiktu ieviesta brīva tirdzniecība ar graudiem un izbeigtas no feodālās sadrumstalotības laikiem saglabātās iekšējās muitas barjeras.

Kalonns raksta karalim: "Paaugstināt nodokļus ir neiespējami, turpināt aizņemšanos ir postoši, un vienkārši samazināt izdevumus ir nepietiekoši. Esošajos apstākļos, kad visi parastie līdzekļi nestrādā, vienīgais efektīvais risinājums, vienīgā palikusī alternatīva, vienīgā iespēja ieviest kārtību finansēs ir atdzīvināt visu valsti, reformējot visu, kas ir defektīvs tās esošajā sistēmā."

Ņemot vērā Parīzes parlamenta pretestību reformām, Kalonns karalim ierosināja sasaukt kopš 17. gadsimtasākuma nesasaukto Augstmaņu sapulci, kas apstiprinātu Kolonna reformas – valsts tēriņu samazināšanu, brīvās tirdzniecības veicināšanu, baznīcas īpašumu pārdošanu, sāls un tabakas nodokļu izmaiņas, vispārējā zemes nodokļa ieviešanu u.c.

Lai novērstu valsts bankrotu, valdība atkārtoti ierosināja ar nodokļiem aplikt arī priviliģētās kārtas, tomēr 1787. gada augstmaņu sapulcē šo priekšlikumu noraidīja.

1787. gadā provincēs ievieš Nekēra izstrādāto pašpārvaldes sistēmu. Turpmāk provinces pārvalda nevis karaļa intendanti, bet gan visu kārtu pārstāvju padomes, kas teorētiski varētu dod valstij lielākus ieņēmumus. Padomēs piedalās vēlēti apriņķu un komūnu pārstāvji. Pirmās un otrās kārtas pārstāvju skaits veido pusi no pārstāvjiem; arī balsošana notiek nevis pa kārtām, bet kopīgi. Trešās kārtas (pamatā buržuāzijas) pārstāvji pirmo reizi sāk piedalīties pārvaldes darbā, un stiprina savu pašapziņu. Taču reforma izgāzās. Kārtu pārstāvji ķildojās savā starpā, un līdzās padomēm vēl joprojām darbojās arī karaļa intendanti, kas kopā radīja lielu jucekli pārvaldē.

Šajā laikā karaļa galms gadā patērē 34 miljonus livru (1/7 no valsts budžeta), tur neietilpst augstmaņu pensijas, kurām iztērē vēl 28 miljonus livru. Francijas iesaistīšanās Amerikas Savienoto Valstu Neatkarības karā palielināja valsts parādu vēl par 600 miljoniem livru. Valsts kase ir tukša un valsts vērtspapīri bezvērtīgi.

Konflikti starp Parīzes parlamentu un Kalonnu noved pie tā, ka parlaments atsakās apstiprināt jaunus nodokļus un sāk apšaubīt karaļa likumdevēja tiesības. Krīzi padziļina 1788. gada neraža, kas izraisa badu gandrīz visā Francijā. Kad nākamais premjerministrs, arhibīskaps De Brienns mēģina samazināt Parīzes parlamenta privilēģijas, tas sāk apelēt pie cilvēktiesībām, uzstājās kā tautas gribas paudējs un pieprasa visu kārtu pārstāvju sapulces, Ģenerālštatu sasaukšanu. Lai novērtu bankrotu, De Brienns veic jaunus aizņēmumus ar augstām procentu likmēm. 1787. gada augustā nepaklausīgo Parīzes parlamentu izraida uz Truā pilsētu, taču pieaugošo atbalsta demonstrāciju dēļ, karalis drīz tam ļauj atgriezties Parīzē. 1788. gada maijā Parīzes parlaments paziņo, ka tikai Ģenerālštati var apstiprināt jaunus nodokļus.

1788. gada 25. augustā Nekēru atkal ieceļ par finanšu ministru un arī par premjerministru, šo amatu viņš saglabā līdz 1790. gada 3. septembrim.

Konflikts ar Parīzes pamatelementu

Karalistes teritorija bija sadalīta 13 juridiskajos apgabalos, kuros likumu ievērošanu kontrolēja savs parlaments (parlement), kas nebija politisks orgāns, bet juridiska iestāde, kas reģistrēja karaļa izdotos likumus un izdeva vietējos provinču likumus. Ietekmīgākais no tiem bija Parīzes parlaments, kura jurisdikcijai bija pakļauta gandrīz puse Francijas. Parlamenti kontrolēja zemākā līmeņa tiesas, likumu izpildi un nodokļu iekasēšanu. Parlamenti arī kontrolēja izglītības sistēmu, cenzūru, kā arī tirgus nodevas. Visi jaunie karaļa likumi un lēmumi par nodokļiem nonāca parlamentos, kur tos vispirms reģistrēja un tikai tad tie skaitījās spēkā stājušies.

Karalistē nebija konstitūcijas, tāpēc parlamentu funkcijas bija feodālās tradīcijās balstītas. Parlamenti izmantoja tiesības nereģistrēt tos likumus un nodokļus, kuriem tie nepiekrita. Tādos gadījumos karaļi parasti izgāja uz kompromisu, vai arī personīgi ieradās parlamentā un pavēlēja likumu reģistrēt.

Parīzes parlamenta pieaugošā pretestība karaļa ministru ierosinātajām reformām izraisīja publisku konfrontāciju un diskusijas, kas grāva jaunā Luija XVI absolūtās varas autoritāti. Parlaments, lai arī uzstāja uz veco feodālo privilēģiju saglabāšanu, kļuva par pretestības simbolu karaļa neierobežotajai varai.

Luijs XV 1749. gadā ieviesa 5% nodokli armijas finansēšanai. Baznīcas spiediena rezultātā karalis to atbrīvoja no nodokļa maksāšanas, kas izraisīja arī augstmaņu un parlamentu juristu neapmierinātību, jo arī viņi vēlējās būt atbrīvoti no nodokļa maksāšanas. Ar 1763. gada Parīzes miera līgumu Francija zaudēja savas kolonijas Kanādā un Indijā. Parlamenti izmantoja karaļa varas novājināšanos, lai nostiprinātu savu neatkarību, kas noveda pie tā, ka 1770. gadā karalis tos padzina.

Luijs XVI parlamentu darbību atjaunoja. Saasinoties finanšu krīzei, un mēģinājumiem ar dažādām reformām to atrisināt, Parīzes parlaments 1776. gada martā sāka izrādīt pretestību karaļa ministru reformām, atsakoties tās reģistrēt. Luija XVI atbalstītās finanšu reformas un ierosinātie nodokļi grāva tradicionālās augstmaņu privilēģijas, kas bija viens no iemesliem Parīzes parlamenta un Augstmaņu sapulces pretestībai karalim.

Augstmaņu sapulce, 1787

Augstmaņu sapulces atklāšana, 1787

Pēc kāpšanas tronī Luijs XVI par finanšu ministru iecēla Annē Tirgo, kurš 1776. gadā ierosināja sešas radikālas reformas, kas ierobežotu augstmaņu un baznīcas ekonomiskās privilēģijas, un bija vērstas uz ekonomikas liberalizāciju. Aristokrātijas spiediena rezultātā, Tirgo ir spiests atkāpties. Viņam seko Žaks Nekērs, kurš ievieš taupības režīmu un 1781. gadā publisko valsts budžetu, slēpjot krīzes patiesos apjomus, taču ļaujot nojaust karaļa galma milzīgos tēriņus. Arī Nekērs nespēj panākt savus mērķus un ir spiests atkāpties no amata. 1783. gada 3. novembrī par finanšu ministru ieceļ Šarlu-Aleksandru Kalonnu (Charles-Alexandre de Calonne), kurš sākotnēji cenšas papildināt budžetu ar jauniem aizņēmumiem un valūtas stabilizāciju. 1786. gada 20. augustā viņš karalim piedāvā nodokļu reformu, kuras pamatā ir jauns zemes nodoklis, kuru turpmāk maksātu arī muižnieki un baznīca. Vienlaikus tiktu ieviesta brīva tirdzniecība ar graudiem un izbeigtas no feodālās sadrumstalotības laikiem saglabātās iekšējās muitas barjeras. Ņemot vērā Parīzes parlamenta pretestību jaunajiem nodokļiem, Kalonns karalim ierosināja sasaukt kopš 17. gsdsimta sākuma nesasaukto Augstmaņu sapulci, kas apstiprinātu Kolonna reformas – valsts tēriņu samazināšanu, brīvās tirdzniecības veicināšanu, baznīcas īpašumu pārdošanu, sāls un tabakas nodokļu izmaiņas, vispārējā zemes nodokļa ieviešanu.

Augstmaņu sapulce sanāca 1787. gada februārī, un lai arī šokēta par deficīta patiesajiem apmēriem, atteicās apstiprināt nodokļus, aizbildinoties, ka tā nevar pieņemt lēmumus, kas skar visas iedzīvotāju šķiras. Augstmaņi ierosināja sasaukt visu kārtu Ģenerālštatus, kas būtu tiesīgi lemt par nodokļu izmaiņām. Aristokrātu pretestība un karaļa pieaugošā neapmierinātība ar Kalonnu nespēju īstenot reformas noveda pie viņa atbrīvošanas no amata 1787. gada 8. aprīlī.

Valdošo aprindu pieaugošās nesaskaņas un nespēja atrisināt valstij svarīgos jautājumus saasina arī pārējo iedzīvotāju slāņu neapmierinātību. 1788. gada pavasarī un vasarā Francijas pilsētās notiek iedzīvotāju nekārtības. Karalis neierobežo preses brīvību un augustā aicina Nekēru kļūt par finanšu ministru un premjerministru. 1789. gada janvārī-aprīlī notiek Ģenerālštatu vēlēšanas. Karalis piekrīt dubultot Trešās kārtas (buržuāzijas) deputātu skaitu. Ģenerālštatus atklāj 1789. gada 5. maijā, un pavisam drīz karalis zaudē varu.

Hronoloģija

Līdz 1787.g.

• 1774.g. 10. maijs, mirst Luijs XV.
• 1774.g. 24. augusts, Tirgo ieceļ par finanšu ģenerālkontrolieri.
• 1775.g. 11. jūnijs, Luija XVI oficiālā kronēšana.
• 1776.g. 12. maijs, Tirgo atlaiž no amata.
• 1777.g. 29. jūnijs, Nekēru ieceļ par finanšu ģenerāldirektoru.
• 1778.g. 10. jūlijā atbalstot ASV, Francija piesaka karu Lielbritānijai.
• 1781.g. janvāris, Nekērs publicē budžeta pārskatu.
• 1781.g. 19. maijs, Nekēru atlaiž no amata.
• 1782.g. jūlijs, 5% divdesmitās daļas nodoklis pagarināts līdz 1786.g.
• 1783.g. 3. septembris, miers starp ASV, Franciju, Lielbritāniju un Spāniju.
• 1783.g. 2. novembris, Kalonnu ieceļ par finanšu ģenerālkontrolieri.
• 1786.g. 20. augusts, Kalonns karalim iesniedz plašu reformu piedāvājumu.

1787.

• 22. februāris, Augstmaņu sapulces atklāšana.
• 8. aprīlis, Kalonnu atlaiž no amata.
• 25. maijs, Augstmaņu sapulces atlaišana.
• vasara, stājas spēkā jaunais provinču asambleju modelis, graudu tirdzniecības reforma un klaušu nomaiņa pret naudas nodevu.
• 6. augusts, karalis pavēl Parīzes parlamentam reģistrēt jauno zemes nodokļi.
• 15. augusts, nepaklausīgo Parīzes parlamentu izsūta uz Truā pilsētu.
• 28. septembris, Parīzes parlaments atgriežas Parīzē.
• 19-20. novembris, karalis piekrīt sasaukt Ģenerālštatus līdz 1792. gadam. Valsts aizņemas 420 miljonus livru.

1788.

• 3. maijs, Parīzes parlaments publicē viedokli, kurā pamato Ģenerālštatu sasaukšanas nepieciešamību.
• 7. maijs, valdības plāns paredz likvidēt parlamentus un radīt jaunu tiesu sistēmu.
• 7. jūnijs, iedzīvotāju protesti Grenoblē pret karaļa varu prasa upurus.
• 5. jūlijs, premjerministrs de Brenns paziņo par Ģenerālštatu sasaukšanu 1789. gadā, Francijā atceļ drukas cenzūru.
• 16. augusts, valsts defolts.
• 25. augusts, de Brennu atlaiž no amata.
• 26. augusts, Nekēru ieceļ par finanšu ģenerāldirektoru, viņš piekrīt Ģenerālštatu sasaukšanai 1789. gada janvārī.
• 25. septembrī Parīzes parlaments paziņo, ka aizstāv Ģenerālštatu modeli ar nodalītām kārtu sapulcēm.
• 6. novembris, atkal sasaukta Augstmaņu sapulce, kas piecās nedēļās nepieņem nekādus lēmumus.
• 27. decembris, publisko karaļa lēmumu par Ģenerālštatu deputātu izvēles modeli un Trešās kārtas deputātu skaita dubultošanu.

1789.

• februāris-marts, zemnieku nemieri provincēs.
• 5. maijs, Ģenerālštatu atklāšana.
• 4. jūnijs, Luija XVI dēla, troņmantinieka nāve.
• 17. jūnijs, Trešā kārta pasludina sevi par Nacionālo sapulci.
• 20. jūnijs, Tenisa zāles zvērests par konstitūcijas pieņemšanu.
• 23. jūnijs, karalis uzrunā Ģenerālštatu kopsapulci, kurā aizstāv tradicionālo kārtu sapulču modeli.
• 11. jūlijs, Nekēru atlaiž no amata.
• 12-17. jūlijs, nemieri Parīzē, 14. jūlijā Bastīlijas ieņemšana, 16. jūlijā Nekēru atjauno amatā.
• jūlija beigas-augusta sākums, plaši zemnieku dumpji laukos.
• 4-5. augusts, Nacionālā Satversmes sapulce pieņem virkni lēmumu, kas izbeidz feodālo sistēmu valstī.
• 10. augusts, oficiāli izveido Nacionālo gvardi.
• 27. augusts, pieņem Cilvēka un pilsoņa tiesību deklarāciju.
• 11. septembris, karalim atņem likumu veto tiesības, viņš var tos tikai aizkavēt.
• 5-6. oktobris, Parīzes sieviešu maršs uz Versaļas pili piespiež karaļa ģimeni pārcelties uz Parīzi.
• 2. novembris, katoļu baznīcas īpašumu nacionalizācija.