Fricis Celmiņš

Fricis Celmiņš Pulkvedis Fricis Celmiņš Personīgā informācija Dzimis 1896. gada 27. augustā Liepāja, Grobiņas apriņķis, Kurzemes guberņa, Krievijas Impērija (tagad Latvija) Miris 1940. gada 24. jūlijā (43 gadi) Rīga, Latvija Tautība latvietis

Militārais dienests Dienesta pakāpe Pulkvedis Dienesta laiks 1915 — 1918 1918 — 1940 Valsts Krievijas Impērija Latvija Struktūra sauszemes bruņotie spēki Kaujas darbība Pirmais pasaules karš Latvijas Neatkarības karš Apbalvojumi Lāčplēša Kara ordenis, III šķira Aizsargu Nopelnu krusts Izglītība Latvijas Augstākā kara skola Cits darbs Latvijas Armijas Informācijas daļas priekšnieks

Fricis Celmiņš (1896—1940) bija latviešu strēlnieku, Latvijas Bruņoto spēku virsnieks, Latvijas Neatkarības kara dalībnieks, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris. Viens no diviem Latvijas armijas augstākajiem virsniekiem (otrs – ģenerālis Ludvigs Bolšteins), kuri pēc Latvijas okupācijas 1940. gada vasarā izdarīja pašnāvību nošaujoties.

Dzīvesgājums

Dzimis Liepājā 1896. gada 17. augustā. Mācījās pilsētas ģimnāzijā. 1915. gadā Celmiņš brīvprātīgi iestājās 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljonā, 1916. gadā tika nosūtīts uz kara skolu Maskavā, to beidza pirmajā virsnieka rangā — praporščika pakāpē 1917. gadā. Pēc vācu iebrukuma 1918. gadā tika atbrīvots no dienesta un aprīlī atgriezās Latvijā. Jau mēnesi pēc Latvijas proklamēšanas, 1918. gada 18. decembrī, Celmiņš stājās Latvijas Bruņoto spēku rindās leitnanta dienesta pakāpē, pievienojoties vienai no Liepājas brīvprātīgo apsardzības rotām. Vēlāk Celmiņš nonāca 1. Latvijas Neatkarības rotā un kopā ar to piedalījās cīņās pret lieliniekiem Kurzemē un Rīgas atbrīvošanā.

Pēc Neatkarības kara noslēguma palika aktīvajā dienestā virsleitnanta dienesta pakāpē. 1924. gada 18. novembrī tika paaugstināts par kapteini. No 1928. gada bija sakaru rotas komandieris 3. Jelgavas kājnieku pulkā. 1935. gadā paaugstināts par pulkvežleitnantu un iecelts par štāba priekšnieku 11. Dobeles kājnieku pulkā. 1936. gadā 2. oktobrī tika pārcelts uz Armijas štābu. 1937. gadā beidza Augstākās kara skolas Vispārējo nodaļu, vēlāk paaugstināts par pulkvedi un iecelts par Armijas štāba Infromācijas daļas I nodaļas (Ārējās izlūkošanas) priekšnieku.

1939. gada 23. jūnijā Celmiņu iecēla par Latvijas Armijas štāba Informācijas daļas priekšnieku, kas nodarbojās ar izlūkošanu un pretizlūkošanu. Latvijas okupācijas laikā 1940. gada 17. jūnijā Celmiņa vadītā Armijas štāba Informācijas daļa iznīcināja visu lietvedību, liedzot PSRS izlūkdienestam pieeju tās operatīvajai informācijai. To apzinoties, NKVD sāka izdarīt spiedienu uz tās vadītāju, pulkvedis Celmiņš vairākkārt tika saukts uz PSRS vēstniecību pie militārā atašeja pulkveža Aleksandra Zavjalova. Tuvākie līdzstrādnieki atminējās, ka pēc pratināšanām Celmiņš kļuvis kluss, nerunīgs un savā kabinetā bija atrodams, iegrimis pārdomās. Pēdējo tikšanos ar pulkvedi Celmiņu aprakstījis Kara ministrijas juriskonsults, zvērināts advokāts Ādolfs Ozoliņš:

1940. gada 22. jūlijā, sestdienas pievakarē, pulkv. Celmiņš ar kundzi bija atnācis ciemā pie mums. Pēc laiciņa pulkvedis aicināja mani iziet dārzā un parunāties „par šo un to". Kaut gan Celmiņš, kā vienmēr, bija nosvērts un kluss, viņa aicinājums manī tūdaļ radīja savādas aizdomas. Tikko bijām nosēdušies zem kādas kuplas liepas, Fricis Celmiņš lēni, mazliet klusinātā balsī, pateica:

„Ādolf, man ir jāaiziet!" Es sapratu, ka ir noticis kaut kas ārkārtīgs, un satraukts gaidīju paskaidrojumus. „Zavjalovs pieprasa no manis ziņas par mūsu ziņotājiem viņā pusē. Pirmdien man jāziņo, bet es viņam neko neziņošu. Man nav cita ceļa. Žēl tikai sievas un bērnu, ļoti žēl" „Mūc uz ārzemēm," teicu. „Bet sieva un bērni? Viņi tos nomocīs!", atbildēja pulkvedis. „Nu tad paslēpieties!" — „Kur?" — „Pie kāda laba drauga," liku priekšā. „Cik ilgu laiku? mierīgi jautāja Celmiņš. Atbildēju, ka vēlāk var izdomāt kaut ko labāku, bet būs iegūts laiks un — varbūt — sāksies karš. „Nē!", atteica Celmiņš. „Tā varu iegrūst nelaimē vēl citus cilvēkus. Karš tuvākos mēnešos tā kā tā nesāksies, bet ilgāk par pāris mēnešiem tādā paslēptuvē izturēt nav iespējams." Ejot atpakaļ dzīvokli, Celmiņš teica: „Tur iekša par to neko nerunā!

Padomju ģenerālleitnanta Vasilija Kuzņecova uzņemšana Latvijas Tautas armijas štābā 1940. gada jūlijā. Pirmais no kreisās otrajā rindā - pulkvedis Celmiņš. Pirmais no kreisās pirmajā rindā - viņa pratinātājs, pulkvedis Zavjalovs.

Pirmdien pulkvedis Celmiņš ieradās darbā, atvadījās no dienesta biedriem, un, neradot nevienam aizdomas par saviem nolūkiem, atgriezās savā dzīvoklī Elizabetes ielā. Pulkvedis Fricis Celmiņš, atsakoties sadarboties ar okupācijas varu, laupīja sev dzīvību 1940. gada 24. jūlijā. Uzreiz pēc tam PSRS atašeju pulkvedi Zavjalovu atsauca no Rīgas, iespējams, ka par nespēju iegūt operatīvo informāciju no Celmiņa viņam 1940. gada oktobrī izpildīja nāvessodu.

Pulkvedis Celmiņš kā pēdējais Latvijas Bruņoto spēku virsnieks apbedīts Rīgas Brāļu kapos ar militāru godu un Latvijas armijas regālijās. Viņa sievai un bērniem vēlāk izdevās aizbēgt uz Zviedriju.

Apbalvojumi

• Lāčplēša Kara ordenis, III šķira (1926) par 1919. gada marta izlūkgājienu Slokas apkārtnē, kur, par spīti niknai ienaidnieka ugunij, tika iegūtas vērtīgas ziņas par Padomju Latvijas armijas izvietojumu, tādējādi sekmējot uzbrukumu un ienaidnieka padzīšanu no Slokas apkārtnes.
• Aizsargu nopelnu krusts (1939.III),
• Triju Zvaigžņu ordenis, IV, V šķira,
• Igaunijas Ērgļa ordenis, III šķira,
• Polijas "Polonia Restituta" ordenis, IV šķira,
• Somijas Baltās Rozes ordenis, III šķira.

Ārējās saites

• Latvijas Nacionālās enciklopēdijas šķirklis
• Pulkvedis Celms-Celmiņš: „Neviens nav nodots, neviens nav izdots, viņi nezina neko!”
• Friča Celmiņa nekrologs^{[novecojusi saite]} (Tēvija, 1942. Nr.168)