Fricis Celmiņš

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Fricis Celmiņš
Fricis Celmiņš
Personīgā informācija
Dzimis 1896. gada 17. augustā
Liepāja, Kurzemes guberņa Valsts karogs: Krievija
(tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1940. gada 24. jūlijā (43 gadi)
Rīga, Karogs: Latvija Latvija
Tautība latvietis
Militārais dienests
Dienesta pakāpe Pulkvedis.gif
Pulkvedis
Dienesta laiks 1915—1918
1918—1940
Valsts Valsts karogs: Krievija Krievijas impērija
Karogs: Latvija Latvija
Struktūra sauszemes spēki
Kaujas darbība Pirmais pasaules karš
Latvijas brīvības cīņas
Apbalvojumi Lāčplēša kara ordenis, III šķira
Aizsargu Nopelnu krusts

Fricis Celmiņš (1896-1940) bija Latvijas Bruņoto spēku virsnieks, Lāčplēša kara ordeņa kavalieris. Viens no diviem Latvijas armijas augstākajiem virsniekiem kuri pēc Latvijas okupācijas 1940.g. vasarā, nevēloties izpaust dienesta noslēpumus izdarīja pašnāvību nošaujoties.

Bērnība un jaunība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Fricis Celmiņš ir dzimis Liepājā 1896. gada 17.augustā. Mācījies pilsētas ģimnāzijā.

Pirmajā pasaules karā un Brīvības cīņās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1915. gadā Celmiņš brīvprātīgi iestājās latviešu strēlnieku 1. Daugavgrīvas bataljonā, 1916. gadā tika nosūtīts uz kara skolu Maskavā, to beidza pirmajā virsnieka rangā - praporščika pakāpē 1917. gadā. Jau mēnesi pēc tās proklamēšanas, 1918. gada 18. decembrī, Celmiņš stājās Latvijas Bruņoto spēku rindās, pievienojoties vienai no Liepājas brīvprātīgo apsardzības rotām[1]. Vēlāk Celmiņš nonāk 1. Latvijas Neatkarības rotā un kopā ar to piedalās cīņās pret boļševikiem Kurzemē un Rīgas atbrīvošanā.

Starpkaru periodā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc brīvības cīņu noslēguma palicis aktīvajā dienestā. 1926. gadā apbalvots ar Lāčplēša kara ordeni par 1919.g. marta izlūkgājienu Slokas apkārtnē, kur, par spīti niknai ienaidnieka ugunij, tika iegūtas vērtīgas ziņas par boļševiku izvietojumu, tādējādi sekmējot uzbrukumu un ienaidnieka padzīšanu no Slokas apkārtnes.[2] No 1928. gada sakaru rotas komandieris 3. Jelgavas kājnieku pulkā, kapteiņa dienesta pakāpē. 1935. gadā paaugstināts par pulkvežleitnantu un iecelts par štāba priekšnieku 11. Dobeles kājnieku pulkā. 1936. gadā 2. oktobrī tika pārcelts uz Armijas štābu. 1937. gadā beidz Augstākās kara skolas vispārējo nodaļu, vēlāk paaugstināts par pulkvedi un iecelts par Armijas štāba infromācijas daļas I nodaļas priekšnieku. 1939. gada martā apbalvots ar Aizsargu nopelnu krustu. 1939. gada 23. jūnijā Celmiņu iecēla par Armijas štāba informācijas daļas priekšnieku, kas nodarbojās ar izlūkošanu un pretizlūkošanu[3].

Latvijas okupācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Padomju ģenerālleitnanta Vasilija Kuzņecova uzņemšana Latvijas Armijas štābā, 1940. gada jūlijs. Pirmais no kreisās otrajā rindā - pulkvedis Celmiņš. Pirmais no kreisās pirmajā rindā - viņa pratinātājs, pulkvedis Zavjalovs.

Līdz ar Latvijas okupācijas 1940. gada 17. jūnijā Celmiņa vadītā Armijas štāba informācijas daļa iznīcināja visu lietvedību, liedzot Padomju izlūkdienestiem pieeju tās operatīvajai informācijai. To apzinoties NKVD sāka izdarīt spiedienu uz tās vadītāju: pulkvedis Celmiņš vairākkārt tiek saukts uz PSRS vēstniecību pie padomju militārā atašeja pulkveža Aleksandra Zavjalova. Tuvākie līdzstrādnieki atminas, ka pēc pratināšanām Celmiņš kļuvis kluss, nerunīgs un savā kabinetā bija atrodams, iegrimis pārdomās[4]. Pēdējo tikšanos ar pulkvedi Celmiņu aprakstījis Kara ministrijas juriskonsults, zvērināts advokāts Ādolfs Ozoliņš:

1940. g. 22. jūlijā, sestdienas pievakarē, pulkv. Celmiņš ar kundzi bija atnācis ciemā pie mums. Pēc laiciņa pulkvedis aicināja mani iziet dārzā un parunāties „par šo un to". Kaut gan Celmiņš, kā vienmēr, bija nosvērts un kluss, viņa aicinājums manī tūdaļ radīja savādas aizdomas. Tikko bijām nosēdušies zem kādas kuplas liepas, Fricis Celmiņš lēni, mazliet klusinātā balsī, pateica:

„Ādolf, man ir jāaiziet!" Es sapratu, ka ir noticis kaut kas ārkārtīgs, un satraukts gaidīju paskaidrojumus. „Zavjalovs pieprasa no manis ziņas par mūsu ziņotājiem viņā pusē. Pirmdien man jāziņo, bet es viņam neko neziņošu. Man nav cita ceļa. Žēl tikai sievas un bērnu, ļoti žēl" „Mūc uz ārzemēm," teicu. „Bet sieva un bērni? Viņi tos nomocīs!", atbildēja pulkvedis. „Nu tad paslēpieties!" — „Kur?" — „Pie kāda laba drauga," liku priekšā. „Cik ilgu laiku? mierīgi jautāja Celmiņš. Atbildēju, ka vēlāk var izdomāt kaut ko labāku, bet būs iegūts laiks un — varbūt — sāksies karš. „Nē!", atteica Celmiņš. „Tā varu iegrūst nelaimē vēl citus cilvēkus. Karš tuvākos mēnešos tā kā tā nesāksies, bet ilgāk par pāris mēnešiem tādā paslēptuvē izturēt nav iespējams." Ejot atpakaļ dzīvokli, Celmiņš teica: „Tur iekša par to neko nerunā![5]

Pirmdien pulkvedis Celmiņš ieradās darbā, atvadījās no dienesta biedriem, un, neradot nevienam aizdomas par saviem nolūkiem atgriezās savā dzīvoklī Elizabetes ielā. Pulkvedis Fricis Celmiņš, atsakoties sadarboties ar okupācijas varu, laupīja sev dzīvību 1940. gada 24. jūlijā. Uzreiz pēc tam Padomju pulkvedi Zavjalovu atsauca no Rīgas, pastāv versija, ka par nespēju iegūt operatīvo informāciju no Celmiņa viņam izpildīts nāvessods 1940. gada oktobrī.

Pulkvedis Celmiņš kā pēdējais Latvijas Bruņoto spēku virsnieks apbedīts Rīgas Brāļu kapos ar militāru godu un Latvijas armijas regālijās. Viņa sievai un bērniem vēlāk izdevās aizbēgt uz Zviedriju[5].

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Latvijas Kareivis, 1940. gada 26. jūl. (Nr. 168), 6. lpp
  2. LKOK nr.3/1932 : Celmiņš, Fricis
  3. Latvijas Kareivis, 1939. gada 23. jūn. (Nr. 139), 5. lpp
  4. Daugavas Vanagi, Nr. 20, 1942. g. 7. aug. 8. lpp
  5. 5,0 5,1 Daugavas Vanagu Centrālās Pārvaldes Izdevums - Latviešu kaŗavīrs Otra pasaules kaŗa laikā, Toronto: 1970, 1.sējums, 139. lpp

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]