Galviņkāposti

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Galviņkāposti
Brassica oleracea var. capitata
Galviņkāposti
Klasifikācija
ValstsAugi (Plantae)
NodalījumsSegsēkļi (Magnoliophyta)
KlaseDivdīgļlapji (Magnoliopsida)
RindaKrustziežu rinda (Brassicales)
DzimtaKrustziežu dzimta (Brassicaceae)
ĢintsKāposti (Brassica)
SugaDārza kāposts (B. oleracea)
PasugaGalviņkāposti (B. o. var. capitata)
Galviņkāposti Vikikrātuvē

Galviņkāposti (Brassica oleracea var. capitata) ir divgadīga dārza kāposta pasuga. Atšķirībā no citām dārza kāposta pasugām, galviņkāpostiem ir raksturīgas lielas lapas, kas saaugušas cieši blakus viena otrai un veido apaļu "bumbu", kāpostgalviņu. Tā atrodas uz kacena. Galviņkāposti parasti sver no 0,5 līdz 4 kilogramiem, un var būt zaļi, violeti vai balti.

Galviņkāpostus kā kultūraugus sāka audzēt aptuveni 1000 gadus p.m.ē. Salīdzinājumam, Savojas kāpostus audzē kopš 16. gadsimta. Kāpostus sākotnēji audzēja Vidusjūras reģionā. Latvijā galviņkāpostus sāka audzēt 11.–13. gadsimtā. Viduslaikos kāpostiem bija liela nozīme Eiropas tautu virtuvēs. Uzturā lieto auga vasas daļu pēc pirmā gada. Kāpostu sēklas var iegūt, ja tos turpina audzēt vēl vienu gadu.

Saskaņā ar Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas datiem, 2014. gadā tika iegūtas 71,8 miljoni tonnas galviņkāposti un citu kāpostu raža.[1] 33,4 miljoni tonnas (gandrīz pusi no pasaules ražas) no ražas ieguva Ķīnā.[1] Lielu daļu no Ķīnā izaudzētajiem kāpostiem veido Ķīnas kāposti, nevis galviņkāposti. Galviņkāpostus izmanto dažādiem mērķiem. Tos lieto sautējumos, zupās, salātos un citur.

Audzēšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kāpostiem nav obligāti nepieciešams silts klimats, toties tiem ir nepieciešama gaisma un mitrums. Kāposta kacens izaug 15–20 cm augsts, virs tā atrodas kāpostgalviņa, kuru veido lielas, sulīgas lapas. Caur lapām iztvaiko daudz ūdens, kas tiek uzņemts no augsnes. Kāpostu lapas krāsa var būt no gaiši zaļas līdz tumši zaļai. Lapas ir dzīslotas un vaskotas (ar zemu slapināšanu). Atšķirībā no citiem dārzēniem, kāposti aug lēni un ilgi, aptveni no 100 dienām agrajām šķirnēm līdz 150 un vairāk dienām vēlajām šķirnēm. Tāpēc kāpostu stādīšana parasti notiek salīdzinoši agri, bet novāc vienus no pēdējiem. Ražas apmēri daudzējādā ziņā ir atkarīga no kāpostu šķirnes, kā arī no augsnes, mēslojuma un klimatiskajiem apstākļiem.

Galviņkāpostu šķirnes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pārgriezta sarkana kāpostgalviņa

Galviņkāpostu šķirnes iedala agrajās un vēlajās šķirnēs, bet pēc krāsas baltajās un sarkanajās šķirnēs.

Agrie galviņkāposti aug uz neliela, irdena kacena. Agri iesējot siltā augsnē, raža gatava jau jūnija beigās. Kulinārijā tos izmanto jebkurā gatavošanas procesā, izņemot, kūpināšanu. Visbiežāk tos lieto svaigā veidā, piemēram, salātos. Tā kā agrajās kāpostu šķirnēs ir mazāk ogļhidrāti (glikoze, fruktoze un saharoze), tie sliktāk skābst.[2] Ja tos tomēr skābē, tad noteikti ātram patēriņam, jo process notiek siltā laika periodā un pretējā gadījumā ātri sabojājas.

Vidējie un vēlie galviņkāposti veido lielas, biezas un baltas lapas. Kapostgalviņas novāc vasaras beigās vai rudens sākumā. Šos kāpostus izmanto jebkurā ēdienu gatavošanas procesā, ieskaitot kūpināšanu. Visbiežāk tos lieto svaigā veidā vai skābē. Dažās zemēs ir iecienīta kāpostu kaltēšana.

Sarkanie galviņkāposti ir vidējas vai vēlās kāpostu šķirnes, tās tiek audzētas un novāktas tāpat kā “baltās” šķirnes. Atšķiras tikai ar pielietojumu kulinārijā: sarkanos kāpostus ēd ar sieru vai marinētus “aukstā” veidā. Termiski apstrādājot, tie zaudē skaisto krāsu, iegūstot pelēku krāsu. Latvijā sarkanie galviņkāposti ir mazāk iecienīti nekā baltās šķirnes.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 «FAOSTAT» (angļu valodā). Skatīts: 2017. gada 26. februārī.
  2. Edgars Žubeckis. Dārzāju bioloģiskā konservēšana. Rīga : Saimniecības literatūras apgāds, 1943. 9. lpp.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]