Latgaliešu valoda

Latgaliešu valoda latgaļu volūda
Valodu lieto:	Latvija, Krievija
Reģions:	Latgale, Vidzeme, Sēlija, Rīga, Sibīrija, Baškīrija
Pratēju skaits:	~165 tūkst.
Valodu saime:	Indoeiropiešu  Baltu   Austrumbaltu    Latviešu     Latgaliešu valoda
Rakstība:	Latīņu alfabēts (latgaliešu ortogrāfija)
Valodas kodi
ISO 639-1:	nav
ISO 639-2:
ISO 639-3:	ltg

Pašvaldības, kur latgaliešu valodu ikdienā lieto vairāk nekā 10% iedzīvotāju (pirms 2021. gada administratīvi teritoriālās reformas)

Latgaliešu (latgalīšu) jeb latgaļu valoda (latgaļu volūda) ir indoeiropiešu valodu saimes austrumbaltu atzara latviešu valodas dialekts vai tās augšzemnieku izloksnes dialekts (pēc viena uzskata), pēc otra viedokļa latviešu valodas sastāvdaļa, bet pie tam nav dialekts, pēc trešā atsevišķa baltu valoda, ko lieto latgalieši. Diskusija par šo tēmu joprojām turpinās. Latvijas likumā latgaliešu rakstu valoda ir ierakstīta kā "latviešu valodas vēsturiskais paveids".

Tā ir dzimtā valoda apmēram 165 000 cilvēku, galvenokārt Latvijā. Visvairāk latgaliešu valodu lieto Latgalē, kur dzīvo 97,6 tūkstoši latgaliski runājošo. Rīgā dzīvo 29,4 tūkstoši un Pierīgas reģionā 14,4 tūkstoši latgaliski runājošo. Lielākās latgaliešu valodas pratēju kopienas ārzemēs ir Krievijā.

Vēsture

Latgaliešu valoda veidojusies no austrumlatviešu dialektiem, kas attīstījās seno latgaļu, sēļu un citu baltu cilšu apdzīvotajā teritorijā. Pēc Livonijas sabrukuma 16. gadsimtā Latgale nonāca Polijas—Lietuvas kopvalsts sastāvā, kur līdz 18. gadsimta beigām dominēja poļu un latīņu valoda, taču vietējā latgaliešu valoda turpināja pastāvēt kā iedzīvotāju saziņas līdzeklis un folkloras nesēja.

17.—18. gadsimtā latgaliešu rakstu valoda izveidojās uz poļu ortogrāfijas pamata. Pirmie zināmie teksti latgaliski datējami ar 18. gadsimta sākumu — katoļu garīdznieku sastādītie reliģiskie izdevumi, piemēram, jezuīta Andriva Jūrdža un citu autoru darbi. Šajā laikā valodu galvenokārt lietoja katoļu baznīcā un vietējā garīgajā literatūrā.

Pēc Latgales pievienošanas Krievijas Impērijai 1772. gadā sākās ilgstošs ierobežojumu periods. Pēc 1865. gada aizliedza drukāt grāmatas latīņu rakstībā, kas kavēja latgaliešu rakstu valodas attīstību. Neskatoties uz to, mutvārdu tradīcijas saglabājās, un 19. gadsimta beigās atjaunojās arī rakstu valoda.

20. gadsimta sākumā, līdz ar nacionālās atmodas kustību Latgalē, latgaliešu valoda piedzīvoja uzplaukumu. Tika izdoti laikraksti un literāri darbi, darbojās tādi rakstnieki kā Francis Trasuns, Jezups Rancāns un Ontons Slišāns.

Pēc Latvijas valsts dibināšanas 1918. gadā latgaliešu valodu lietoja skolās, presē un literatūrā, taču pēc 1934. gada autoritārā apvērsuma tās loma samazinājās. Padomju okupācijas laikā valodas lietojumu publiskajā telpā ierobežoja, un latgaliešu valodu uzskatīja par dialektu.

Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas 1990. gados interese par latgaliešu valodu pieaugusi. Ir izdoti mācību līdzekļi, vārdnīcas, literārie darbi, un valoda tiek mācīta skolās un augstskolās. Latgaliešu rakstu valoda ir atzīta par vienu no vēsturiskajām latviešu valodas rakstu tradīcijām. Neskatoties uz to, latgaliešu valodas lietotāju skaits pakāpeniski samazinās, un jaunākajās paaudzēs tā bieži tiek aizstāta ar vispārlietoto latviešu valodu. 2022. gadā 37,1 % jeb 61,3 tūkstoši Latgales iedzīvotāju 18—69 gadu vecumā mājās un ikdienā lietoja latgaliešu valodu. Latvijā kopumā — 98,7 tūkstoši jeb 8 % iedzīvotāju.

Fonoloģija

Patskaņi

	Īsie patskaņi			Garie patskaņi
	Priekšējie	Centrālie	Aizmugurējie	Priekšējie	Centrālie	Aizmugurējie
Augsta mēles pacēluma patskaņi	i	ɨ	u	i:	ɨ:	u:
Vidēja mēles pacēluma patskaņi	e			eɛ, e:		oɔ
Vidēji zema mēles pacēluma patskaņi	æ	ɐ		æ:	ɐ:
Zema mēles pacēluma patskaņi			ɒ

Garais [ɨ:] sastopams izloksnēs (piemēri, malnȳs, mozȳs)

Līdzskaņi

		Labiāls	Dentāls	Alveolārs	Palatāls	Velārs
Nazāls		m/mʲ	n/nʲ		ɲ
Slēdzenis	nebalsīgs	p/pʲ	t/tʲ			k/kʲ
	balsīgs	b/bʲ	d/dʲ			ɡ/gʲ
Frikatīvs	nebalsīgs	(f)	s/sʲ	ʃ		(x)
	balsīgs	v/vʲ	z/zʲ	ʒ
Afrikāta	nebalsīga		ts/tsʲ	tʃ
	balsīga		dz/dzʲ	dʒ
Centrālais aproksimants					j
Laterālais			l/lʲ		ʎ
Vibrants				r/rʲ

Līdzskaņi [f] un [x] sastopami tikai aizguvumos.

Alfabēts

A a [a]	Ā ā [a:]	B b [b],[bʲ]	C c [ts],[tsʲ]	Č č [tʃ]	D d [d],[dʲ]
E e [e],[æ]	Ē ē [e:],[æ:]	F f [f]	G g [g],[gʲ]	Ģ ģ [dj]	H h [x]
I i [i]	Y y [ɨ]	Ī ī [i:]	J j [j]	K k [k],[kʲ]	Ķ ķ [tj]
L l [l],[lʲ]	Ļ ļ [ʎ],[lʲ]	M m [m],[mʲ]	N n [n],[nʲ]	Ņ ņ [ɲ],[nʲ]	O o [ɒ]
P p [p],[pʲ]	R r [r],[rʲ]	S s [s],[sʲ]	Š š [ ʃ ]	T t [t],[tʲ]
U u [u]	Ū ū [u:]	V v [v],[vʲ]	Z z [z],[zʲ]	Ž ž [ʒ]

Alfabētā nav pārstāvēts patskanis "ȳ" ([ɨ:]). Pieļaujama divskaņa "uo" ([uɔ]) aizstāšana ar "ō".

Burti "ķ" un "ģ" sastopami tikai aizgūtajās vārdformās (piemēram, riņķa, aizkuņģa). Burts "e" paredzēts diviem dažādiem patskaņiem ([e] un [æ]), nezinātājam liedzot iespēju tos atšķirt (piemēram, ezereņš [ezʲerʲenʲʃ] un meita [mʲæita], tēte [tʲæ:tʲæ]). Alfabēts neļauj pilnvērtīgi parādīt mīkstinātos līdzskaņus (piemēram, ēst [æ:sʲtʲ], es [æsʲ], mes [mʲæsʲ]).

Atšķirības starp latgaliešu un latviešu valodu

Fonētiskās atšķirības

latviski	latgaliski
māte	muote [m`uoťä]
darbs	dorbs [do^rps]
vējš	viejs [ẃ`iejś]
melns	malns [ma^lnc]
tēvs	tāvs [t`āus]
cits	cyts [cyc]
dzīve	dzeive [dźe^iẃä]
ūdens	iudiņs [i^ud´`ińć]
mūsu	myusu [my^usu]
piens	pīns [ṕ`īnc]
dot	dūt [d^ūť]

latviski	latgaliski
rādīties	ruodeitīs [r`uode^iť^īś]
parādīties	pasaruodeit [pasar`uode^iť ]
atgriezties	atsagrīzt [acaǵŕ`īśť ], grīztīs [ǵŕ`īśť^īś]
nerādīties	nasaruodeit [nasar`uode^iť ]

Vārdu salīdzinājums

latviski	latgaliski
Ģeogrāfisko nosaukumu piemēri
Rīga	Reiga [Ŕ`eiga]
Rēzekne	Rēzekne [Ŕ`ääźäkńä], Rēzne [Ŕ`ääźńä]
Daugavpils	Daugpiļs [D`auḱṕ`iĺś]
Latgale	Latgola [Ladgola]
Skaitļa vārdu piemēri
viens	vīns [ẃ^īnc]
divi	div [d´`iu], arī diveji [d´iẃeji]
tūkstotis	tyukstūša [t`yukst`ūša]
Vietniekvārdu piemēri
es	es [äś]
mēs	mes [ḿäś]
tu	tu
viņš	jis
viņa	jei [j`ei]
viņi	jī [j`ī]
viņas	juos [j`uos]
kas	kas
tas	tys
šis	itys
viss	vyss
kurš	kurs [k`urs]
ikviens	sevkurs [ś`äuk`urs]
Apstākļa vārdu piemēri
daudz	daudzi [d`audźi], namoz [namos]
tur	tī
šeit	ite
kā	kai [ka^i]
kāpēc	parkū? [par·k`ū]
Partikulu piemēri
jā	nui [n`ui], tai [ta^i]
nē	nā [n`ā]
ne	na, ni [ńi], nā [n`ā]
Ar dabu saistītie lietvārdi
koks	kūks [k`ūks]
uts	vuts [vuć], ģen. vuts [vuć], dat. vutei [vuť`ei]
[siena] kaudze	guba, arī skaudze
zivs	zivs [ź`iuś] ģen. zivs [ź`iuś], dat. zivei [ź`iẃ`ei]
akmens	akmiņs [aḱḿ`ińć], demin. akmisteņš [aḱḿiśť`eńč]
ūdens	iudiņs [i^ud´`ińć], demin. iudisneņš [i^ud´iśń`eńč]
mākonis	muokuļs [m`uok`uĺś]
smiltis	smiļkts [śḿ`iĺḱć], ģen. smiļkts [śḿ`iĺḱć], dat. smiļktei [śḿ`iĺḱť`ei]
zeme	zeme [źäḿä], dial., poēt. — arī zems [źäḿś]
saule	saule [s`auĺä]
mēness	mienesnīks [ḿ`ieńeśń`īks], poēt. — arī mieness [ḿ`ieńeśś]
zvaigzne	zvaigzne [zv`aiǵźńä]
varavīksne	dzeļvērte [dź`eĺv`ääŕťä]
lietus	leits [ĺe^ic]
negaiss	nalaiks [nal`aiks]
pērkons	pārkiuņs [p`āŕḱ`iuńć]
zibens	zibsnis [p`āŕḱ`iuńć]
kalns	kolns [ko^lnc]
ieleja	līkne [ĺ`īḱńä]
ceļš	ceļš [ć`eĺš´ ]
uguns	guņs [g`uńć], ģen. guņs [g`uńć], dat. gunei [guń`ei]
nakts	nakts [naḱć], ģen. nakts [naḱć], dat. naktei [naḱť`ei]
lapa	lopa
sēkla	sākla [s`ākla]
spalva	spolva [sp`olva]
putns	putnys
suns	suņs [s`uńć]
kaķis	kačs [kačš]
sakne	sakne [sakńä]
pelni	palni [p`alny]
ola	ūla [`ūla]
dūmi	dyumi [d`yumi]
Ķermeņa daļu nosaukumi
galva	golva
smadzenes	smedzini [śmädźińi]
mats	mots [moc]
deniņi	pluonumi; dzausnys [dz`ausnys]
piere	pīre [p`īŕä]
acs	acs [aćś]
skropstas	raudzeni [r`audźeńi]
uzacis	izači
auss	auss [`auśś]
mute	mute [muťä]
mēle	mēle [ḿ`ääĺä]
smaganas	muzlys
zobs	zūbs [z`ūps]
mute	mute [muťä]
roka	rūka [r`ūka]
krūšukauls	kryutežs [kr`yuťešš]
kauls	kauls [k`auls]
āda	uoda [u^oda]
tauki	tauki [t`auḱi]
sirds	sirds [śiŕć]
vēders	vādars [v`ād`ars]
saules pinums	pasirds [paśiŕć]
aknas	oknys
nieres	eikši vsk. [e^iḱść]
asins	ašnis [aš´ńiś]
rags	rogs [roks]
miesa	mīsa [ḿ`īsa]
celis	ceļs [ć`eĺś ]
pēda	pāda [p^āda], ģen. pādys [p^ādys], dat. pādai [p^ād`ai]
pēdas (nospiedumi)	pādi dsk., ģen. pādu, dat. pādim
šņorzābaku šķēlums	pavuorška [pav`uorška]
pirksts	piersts
aste	aste [aśťä]
Lietvārdi, kas apzīmē cilvēku
cilvēks	cylvāks [c`ylv`āks], dsk. parasti — ļauds [ĺauć], retāk — cylvāki [c`ylv`āḱi]
sieviete	sīvīte [ś`īv`īte], ģen. sīvītis [ś`īv`ītis], dat. sīvītei [ś`īv`īť`ei]
vīrietis	veirīts [ẃ`eiŕ`īć], ģen. veirīša [ẃ`eiŕ`īša], dat. veirīšam [ẃ`eiŕ`īš`am]
tēvs	tāvs
māte	muote
vectēvs	vaciks, vacjuks, sar. arī — dzeds
vecmāmiņa	vace, sar. arī — baba
bērns	bārns
dēls	dāls
meita	meita
mazdēls	unuks
mazmeita	unuce
vīramāte	muoteica, veiramuote
sievasmāte	sīvysmuote
brālis	bruoļs
māsa	muosa
brāļasieva	mārša
vīrabrālis	dīvers
brālēns	bruolinīks
brāļadēls	bruolāns
māsīca	muosineica
māsasdēls	muosāns
priekšnieks	viersinīks
Darbības vārdu piemēri
teikt, sacīt	saceit [sać^eiť ]
slavēt	teikt
degt	degt [d´eḱť ]
iet	īt [^īť ]
nākt	atīt [ať^īť ]
gulēt	gulēt [guĺ^ääť ]
sēdēt	sēdēt [ś`ääd´^ääť ]
stāvēt	stuovēt [st`uoẃ^ääť ]
peldēt	maut [m`auť], mauduot [m`audu^oť ]
lidot	skrīt [śḱŕ`īť ], laistīs [la^iśť^īś]
dzert	dzert [dźäŕť ]
ēst	āst [ääśť ]
kost	kūst [k^ūśť ]
košļāt	kūdeit
dzirdēt	dzierdēt [dź`ieŕd´^ääť ]
redzēt	redzēt [ŕädź^ääť ]
skatīties	vērtīs
nogalināt	nūsist [n`ūśiśť ], nuoveit [n`uoẃ^eiť ]
mirt	miert [ḿ`ieŕť ]
dot	dūt [d^ūť ]
ņemt	jimt
mainīt	puormeit
zināt	zynuot [zynu^oť ]
mēģināt	raudzeit
pierast	dajiukt
Krāsu nosaukumi
balts	bolts [bo^lc]
dzeltens	dzaltons [dza^lt`onc]
melns	malns [ma^lnc]
zaļš	zaļš [z`aĺš´]
sarkans	sorkons [so^rk`onc]
Citu īpašības vārdu piemēri
jauns	jauns [ja^unc]
karsts	korsts [ko^rsc]
auksts	solts [so^lc]
liels	lels [ĺ`els], izloksnēs izrunā arī [l`els, lyls]
mazs	mozs [moss]
apaļš	opols [op`ols]
garš	gars [g`ars]
sauss	sauss [s`auss]
labs	lobs [lops]
slikts	nalobs [nalops]
jauks	breineigs
ātrs	dreizs, mudrys
lēns	lāns
lēzens	lāvs
pilns	pylns [p`ylnc]
tukšs	tukšs, dīks

Piezīmes:
1. Zīme ^ nozīmē lauzto intonāciju; ja latgaliešu vārdā lauztā intonācija ir garā patskanī (^ā, ^ē, ^ī, ^ū), tad izrunājot to it kā pārrauj uz pusēm, t. i., patskaņa vidū izrunā tik tikko dzirdamu pauzi (piem., vārdu īšu izrunā līdzīgi kā ī-išu). Ja lauztā intonācija ir divskanī (a^u, a^i, e^i, i^e, u^o) vai patskaņa savienojumā ar līdzskani (a^l, e^l, a^m, a^n u. tml.), tad izrunājot uz pusēm "pārrauj" šo savienojumu, t. i., vārdus l^aissim, go^lva izrunā līdzīgi kā la-issim, go-lva. Līdzīga lauztā intonācija ir arī, piem., dāņu valodā.
2. Zīme ` nozīmē krītošo intonāciju, t. i., kā vārdā gaisma [g`aisma].^{[nepieciešama atsauce]}

Gramatiskās atšķirības

Antons Skrinda. Latviešu valodas (latgaliešu izloksnes) gramatikas titullapa (1908).

latviski	latgaliski
meklēju darbu	mekleju dorba
uz vienu dienu	iz vīnys dīnys
tas nav labi	itys nalabi
viņš dara darbu, viņš nedara darbu	jis dora dorbu, jis nadora dorba
dažādi cilvēki dažādi rīkojas	vysaidi ļauds vysaiži dora
balti sniegi balti spīd	bolti snīgi boltai speid
kur tu iesi? kur tu ieliki?	kur tu īsi? kimā tu īlyki?
gribu ēst, mani sauc ēst, es iešu ēst	grybu ēst, mane sauc āstu, es īšu āstu
pēc brokastīm, pēc stundas, pēc parauga	piec reitišku, par stuņdi, pa paraugam
velt, celt, ēst, vest — vels, cels, ēdīs, vedīs	veļt, ceļt, ēst, vest — veļs, ceļs, ēss, vess
šodien braucu, kliedzu, nesu — vakar braucu, kliedzu, nesu	šudiņ braucu, klīdzu, nasu — vakar brauču, klīdžu, nešu
bailes, skumjas, iesnas, dūņas, medības	baile, skume, īsna, dyune, medeiba
iedzer alu, nogriez maizi, ielej pienu	izdzer ols, atgrīz maizis, īsalej pīna
viņš nākšot, viņa nākšot, viņi nākšot	jis atīškys, jei atīškūte, jī atīškūts
es neesmu atdevis, nav ticis atdots	es natyku atdevs, navā bejs atdūts
ja viņš būtu bijis mājās	kab jis bejs sātā
slimniekam vajadzēja ārstu, vajadzēja meklēt ārstu	navasalajam vajadzēja uorsta, daguoja meklēt uorsta
sen neesam skatījušies	seņ jau vēremēs, seņ navā vārtūs

Formas, kuru lietojums kopīgs ar lietuviešu valodu

Daži leksikas piemēri

latviski	latgaliski	lietuviski
apkārt	apleik	aplink
lejup	zamyn	žemyn
iekšā	vydā	viduj(e)
vienmēr	vysod	visad(a)
ikdienas-	kasdīnys-	kasdienis
viņš	jis	jis
viņa	jei	ji
un	i (saīsināts no senākā *ir)	ir
jauniete, meitene	mārga	mergina, merga
ģimene	saime	šeima
dzimtene	tāvaine	tėvynė
priekšnieks	viersinīks	viršininkas
austrumi	reiti	rytai
rietumi	vokori	vakarai
steidzams	skubeigs	skubus
auksts	solts	šalta
posts	vuorgi	vargas
rinda	aiļa	eilė
kļūda	klaida	klaida
lappuse	puslopa	puslapis
galotne	viersyune	viršūnė
stabs	stulps	stulpas
lakatiņš	skareņa	skarelė
kleita	sukne	suknelė
šķēres	zirklis	žirklės
nākt	atīt	ateiti
peldēties	mauduotīs	maudytis
lasīt (piem., grāmatu)	skaiteit	skaityti
apsēsties	atsasēst	atsisėsti
atbildēt	atsaceit	atsakyti
kavēties	vāluot	vėluoti
mocīt	komuot	kamuoti
nosprāgt	nūgaist	nugaišti
spaidīt	maidzeit	maigyti
saaukstēties	puorsaļt	peršalti
taujāt, izjautāt	klaust	klausti, klausinėti
iekārtoties	īsataiseit	įsitaisyti
piecelties	atsastuot	atsistoti
sūrstēt	pierkšēt	perštėti

Daži gramatikas (morfoloģijas un sintakses) piemēri

latviski	latgaliski	lietuviski
man nav	es naturu	aš neturiu
ko mēs darītu	kū dareitumem	ką darytumėm
man nav auksts	maņ nasolts	man nešalta
viņš ir mans priekšnieks	jis muns viersinīks	jis mano viršininkas
visus viņš nepaņēma	jis na vysus pajēme	jis ne visus paėmė
viņš rīt nāks pēc piena	jis reit atīs pīna	jis ryt ateis pieno

Tiesiskais statuss

Pirmajā Latgales latviešu kongresā 1917. gadā, vienojoties par Latgales apvienošanos ar pārējām Latvijas vēsturiskajām zemēm, tiek nolemts pieprasīt pašnoteikšanās tiesības arī valodas lietojumā. Starpkaru Latvijas Republikā latgaliešu valoda Latgalē ir pirmā izvēle vairumam iedzīvotāju, tā tiek plaši apgūta skolās, lietota vietējā pārvaldē, publikācijās un sadzīvē. Pēc 15. maija apvērsuma tās lietojums tika ierobežots, Ulmaņa režīmam tā vietā izceļot latviešu rakstu valodu. Sākoties Latvijas okupācijai, no 1940. gada valodas nomākšana pastiprinās (izņemot 1943.–1944. gadu un trimdu), valodai saglabājoties runas formā un privātā lietojumā, arī baznīcās. Kopš 1950. gadu sākuma padomju preses un publicistikas izdevumi latgaliešu valodā pakāpeniski izzūd – kā pēdējais iznāk Kolhoznīku kalendars 1960. godam (Kolhoznieku kalendārs 1960. gadam) – un atgriežas tikai 1980. gadu vidū, kad presē sāk parādīties dzeja latgaliešu valodā.

Valsts valodas likuma 3. panta ceturtā daļa nosaka, ka "Valsts nodrošina latgaliešu rakstu valodas kā vēsturiska latviešu valodas paveida saglabāšanu, aizsardzību un attīstību".

2009. gadā Augstākās tiesas Senāts nolēma, ka latgaliešu valodu nevar lietot kā tiesvedības valodu administratīvajā procesā, jo par valsts valodu uzskatāma latviešu literārā valoda.

2021. gada 16. jūnijā Latvijas Republikas 13. Saeima ar 46 balsīm par, 24 pret un vienu atturoties atbalstīja deputātu Edmunda Teirumnieka un Janīnas Kursītes-Pakules (abi NA) trešā lasījuma priekšlikumu "Latviešu vēsturisko zemju likumam", kurā latgaliešu valodu apliecināja par valodu ne tikai rakstu valodas, bet arī vispārīgajā nozīmē:

Valsts un attiecīgās pašvaldības nodrošina latgaliskās identitātes un kultūrvēsturiskās vides saglabāšanu un ilgtspējīgu attīstību, tostarp veicinot latgaliešu valodas kā latviešu valodas paveida apguvi, t.sk., izglītības iestādēs, un lietojumu publiskajos pasākumos un ikdienas darbā, kā arī atjaunojot un vidē izmantojot vietvārdus latgaliešu valodā, t.sk., ceļazīmēs, vietu un ielu nosaukumos. Valsts veicina latgaliešu valodas kā latviešu valodas paveida un lībiešu valodas lietošanu informatīvajā telpā, it sevišķi sabiedriskajos elektroniskajos plašsaziņas līdzekļos.

Kopš 2021. gada novembra Balvu novads kļuva par pirmo, kurā uzstādītas valsts standartam atbilstošas ceļazīmes ar latgaliešu rakstu valodas tekstu. Iepriekš to panākt centās Viļakas novada pašvaldība, taču saskārās ar VSIA "Latvijas Valsts ceļi" pretestību. 2023. gadā plānots turpināt jauno zīmju izvietošanu. Pirms tam mazāka mēroga zīmes iepriekš tikušas uzstādītas Kārsavā un citur Latgalē. Zīmju standarta maiņu veicināja 2021. gada vasarā pieņemtais Valsts prezidenta Egila Levita iesniegtais Latviešu vēsturisko zemju likums, kurā tiek uzsvērts valsts un pašvaldību pienākums rūpēties arī par latgaliešu rakstu valodas saglabāšanu, tajā skaitā arī uz ceļazīmēm.

Skatīt arī

• Valodu politika Latvijā

Ārējās saites

• Valsts valodas centra apstiprinātie latgaliešu rakstības noteikumi
• Latgales Kultūras centra izdevniecība
• Lietuviešu-latviešu-latgaliešu vārdnīca
• latgaliski
  • Tīmekļa vietne latgola.lv
  • Aglyunas Zvaneņš
  • "Home Mini vārdnīca" Latviešu — latgaļu — sēļu — kuršu
  • DIVEJIS LATVĪŠU ROKSTU TRADICEJIS: KŪPEIGAIS I ATŠKIREIGAIS
  • J. Cybuļs, L. Leikuma. Latgalīšu ābece (lementars). 1. daļa. (PDF formātā)
  • J. Cybuļs, L. Leikuma. Latgalīšu ābece (lementars). 2. daļa. (PDF formātā)
  • L. Leikuma. Gruomota školuotuojim. (PDF formātā)
  • Lidija Leikuma. Latgalīšu volūda- gramatika (PDF formātā)
• latviski
  • Lynuojs (latgalīšu daslēdzis škola) — latgaliešu valodas pašmācība
  • Latviešu valodas dialekti (PDF formātā)
  • NOTEIKUMI PAR LATGALIEŠU IZLOKSNES LIETOŠANU
• krieviski
  • Забытый феномен — восточные латыши
  • Откуда есть пошла Латвия...
  • Латгалы — забытый народ