Grothusi

Grothusu dzimtas ģerbonis

Grothusi (vācu: von Grotthuß) ir sena vācbaltiešu dzimta, kas ieceļojusi Latvijā 15. gadsimtā un vēlāk izplatījusies arī Lietuvā, Polijā, Zviedrijā un Krievijā.

Uzvārda cilme

Leģenda vēsta, ka dzimtas uzvārds cēlies no kāda Teoderika no "lielās mājas" (latīņu: Theodericus de magna domo) pie Nordkirhenes Vestfālenē, kas pieminēts 1269. gadā un Konrāda no "Lielās mājas" (latīņu: Conradus de magna domo), kas pieminēts 1277. gadā.

Uzvārda rakstība vairāku gadsimtu laikā mainījusies: vācu: Grothus, Grotenhus, Grothaus, Grotthuss, poļu: Grotuz, krievu: Гротгус, Гротус.

Vēsture

Zināms, ka 1492. gadā Vācu ordeņa bruņinieks Oto Grothuss (Otto Groithueß, miris 1527.) ieradās Viruzemē, vēlāk ieguva zemes īpašumus toreizējās Bauskas fogtejas teritorijā Zemgalē (pie Bērsteles un Svitenes). 1505. gadā Livonijas mestra Valtera fon Pletenberga brālis Johans pārdeva viņam savu Rundāles zemes īpašumu.

Viņa dēls Oto Grothuss (miris 1576.) līdz Livonijas kara sākumam bija Livonijas ordeņa sūtnis Maskavā (1554), pēc tam Kurzemes un Zemgales hercoga padomnieks. Precējies ar Elizabeti Ungernu, viņu trīs dēli (Diedrich, Christoph, Otto) bija trīs dzimtas atzaru ciltstēvi.

Grothusu dzimta bija imatrikulēta Kurzemes (1620) un Vidzemes bruņniecībā. Pirmā dzimtmuižas kungu māja atradusies Īslīces upītes krastā Rundālē. 1681. gadā Grothusi šo īpašumu pārdeva un 1735. gadā to iegādājās Ernests Johans Bīrons, kas netālu no tās uzcēla Rundāles pili. 1690. gadā Eistafijs Grothuss (Евстафий Гротгус) bija Žemaitijas kastelāns.

Vēlāk dzimtas atzari uzņemti Krievijas muižniecības sarakstos Minskas un Tveras guberņās. 1862. gada 28. februārī ar Krievijas impērijas Senāta lēmumu Kurzemes Grothusu atzaram piešķīra mantojamu baronu titulu (барон фон Гротус (Гротгус)).

Daudzi Grothusi ieņēma Kurzemes muižniecības piekšstāvju posteņus, piemēram, barons Ludvigs Grothuss no 1863. gada bija Kurzemes landmaršals, barons Oskars Grothuss 1873. gadā bija Ventspils apriņķa, bet Nikolajs Grothuss Grobiņas apriņķa maršals (Kreismarschall).

Grothusu muižas

Abaushof (1705), Abgulden (1820–1848), Arishof (1755–1769), Alt Autz (1765), Berghoff und Appussen (1820–1827), Groß Bercken (no 1714), Berken (1825), Bersteln, Birshoff (1628), Brunowischek, Buckschenhöfchen (līdz 1681), Dannenthal, Diensdorf, Doben (1819–1831), Durben (1789–1808), Eckengrafen (1590–1640), Grenzhof, Hasenpoth, Kapsehden (1618), Krothen, Krottusch (1505), Kunden (līdz 1690), Langenfeldt (1765), Lambertshof (1859), Leegen (1887–1920), Leparnhof (1723), Lepen (1736), Libbingen (1605–1700), Nabben (1712–1774), Neuhof (līdz 1822), Pusseneeken (1854–1938), Ruhental (1505–1681), Schnepeln, Schwitten (1505–1788), Schlockenbeck (1727–1818), Sattiken, Schwirkaln (1576), Seemuppen (1760), Seppen, Sessau (1760), Spirgen (1799), Sturhof (1765), Wainoden (1801–1920), Suschenhof, Wilkajen (1765), Zeemalden (1576) und Zerrauxt (1734)

Slaveni Grothusi

• Johans Gebhards Grothuss, Krievijas impērijas armijas virsnieks
• Dītrihs Evalds fon Grothuss (1751–1786), komponists un pianists
• Johans Ulrihs fon Grothuss (1753-1815), pēc Kurzemes hercogistes aneksijas kļuva par Krievijas impērijas galma padomnieku
• Teodors Grothuss (1785-1822), dabaszinātnieks.

Ārējās saites

• Otto Johan von Grothusen Finland
• Christian Albrecht Grothusen
• Otto Johann von Grothuss (Grothusen)^{[novecojusi saite]}
• Grothusen nr 80
• Grothusen nr 276
• Castle of Šlokenbeka (Schlockenbeck)
• Smuku muiža

Literatūra

• Гротгус, баронский род // Энциклопедический словарь Брокгауза и Ефрона: В 86 томах (82 т. и 4 доп.). — СПб., 1890—1907.
• Tadeusz Gajl. Polish Armorial Middle Ages to 20th Century. — Gdańsk, 2007.