Gunārs Cīrulis

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Šis raksts ir par rakstnieku. Par citām jēdziena Cīrulis nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Gunārs Cīrulis
Gabriels Civjans
Personīgā informācija
Dzimis 1923. gada 8. oktobrī
Rīga, Karogs: Latvija Latvija
Miris 2002. gada 25. oktobrī (79 gadi)
Vecāki Haims Civjans, Berta Civjane (Treivas)
Māsas Zelma
Dzīvesbiedre Valentīna
Bērni Juris Civjans
Literārā darbība
Pseidonīms Gunārs Cīrulis
Valoda latviešu

Gunārs Cīrulis (īstajā vārdā Gabriels Civjans (Gabriel Ziwian), dzimis 1923. gada 8. oktobrī Rīgā, miris 2002. gada 25. oktobrī[1]) bija Latvijas ebreju izcelsmes rakstnieks.[2]

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1923. gadā Rīgā ārsta Haima Civjana un viņa sievas Bertas, dzimusi Treivas, ģimenē. Abi vecāki bija studējuši Tartu universitātē, tēvs līdz 1934. gadam bija Rīgas galvenā ārsta vietnieks, bet māte acu ārste. Mācījās Rīgas 17. vidusskolā, ko pabeidza tieši pirms Otrā pasaules kara sākuma, trīs gadus vecākā māsa Zelma studēja klasisko filoloģiju.

Otrā pasaules kara laikā pēc Rīgas ieņemšanas 1941. gadā Civjana ģimeni ieslodzīja Rīgas geto, 1941. gada 30. novembrī Rumbulas slaktiņā nogalināja viņa tēvu, māti un māsu. Gabrielu kā jaunu vīrieti ieslodzīja Rīgas Mazajā geto, no kura Gabrielam izdevās aizbēgt un ar draugu palīdzību iegādāties dokumentus uz Gunāra Cīruļa vārda (saglabājot iniciāļus G.C.)[2]. 1942. gadā viņu aizturēja Daugavpilī un nosūtīja uz Ščecinas darba nometni, no kurienes viņš aizbēga uz Šveici un ASV konsulam iesniedza ziņojumu par Rīgā notiekošo holokaustu. Andrievs Ezergailis rakstīja, ka Gabriels Civjans bija "pirmais ziņnesis no Latvijas, kas 1942. gadā aiznesa pirmās, ja arī ne pilnīgās ziņas uz Šveici par ebreju iznīcināšanu vācu okupētajā Latvijā. Viņa ziņojums tūlīt arī nonāca pasaules medijos un ebreju biedrību rokās".[3] Studēja Ženēvas universitātes Tulku institūtā.

Pēc Otrā pasaules kara beigām 1945. gadā G. Cīrulis atgriezās Rīgā un strādāja par literāro līdzstrādnieku dažādos periodiskajos izdevumos. Rakstīja detektīvromānus kopā ar Anatolu Imermani, publicēja aprakstu krājumus "Bāka staros" (1960), "Viss vēl priekšā" (1962). 1954. gadā viņu uzņēma Latvijas PSR Rakstnieku savienībā, 1965. gadā Latvijas PSR Kinematogrāfistu savienībā. Cīrulis bija Rakstnieku savienības valdes sekretārs (1967-1986), pēc tam darbojās tās Ārlietu daļā.

Miris 2002. gada 25. oktobrī Jūrmalā, apglabāts Lielupes kapos. Viņa dēls Juris Civjans (Yuri Tsivian) ir kinozinātnieks, Čikāgas universitātes profesors.[4]

Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • "Parole USSR" (kopā ar A. Imermani, 1950),
  • "Dzīvoklis bez numura" (kopā ar A. Imermani, 1952),
  • "Sestās klases dārgums" (kopā ar A. Imermani, 1955),
  • "Biedrs mauzeris" (kopā ar A. Imermani, 1960),
  • ""Tobago" maina kursu" (kopā ar A. Imermani, 1961),
  • "Neticiet stārķim" (1972),
  • "Enkurs sirdī" (darbu izlase, 1973).
  • "Viesizrāde Ventspilī" (1976),
  • "Laimes luteklis" (1977),
  • "Un pēc tam - pensijā..." (1979),
  • "Bezalgas atvaļinājums" (1981),
  • "Mīļais, nesteidzies" (1982),
  • ""Magnolija" cīruļputenī" (1986),
  • "Atmiņu akordi" (1987),
  • "Un gali ūdenī...", "Haizivīm ir asi zobi" (1995, izdoti ar kopīgu nos. "Sausā tīklā zivis nelien"),
  • "Ceļš cigaretes garumā" (1996).

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Tabūns B. Allaž jaunos ūdeņos. Karogs, 1973, 10.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Miris rakstnieks Gunārs Cīrulis LETA 2002-10-26
  2. 2,0 2,1 Gunārs = Gabriels[novecojusi saite], Helēna Zakmane, pētījums LU SZF projekta Domino Archived 2009. gada 21. aprīlī, Wayback Machine vietnē. ietvaros
  3. Jubilejas gadā — 23. dižgrāmata[novecojusi saite], prof. Rihards Treijs, raksts Latvijas Avīzē 27.10.2008., pārskatīts 01.02.2009.
  4. Kazanova un ginekologs, Dita Rietuma, raksts portālā Diena.lv 13.09.2008., pārskatīts 01.02.2009.