Guna Zariņa

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Guna Zariņa
Dzimusi 1972. gada 1. oktobrī (46 gadi)
Valsts karogs: Padomju Savienība Rīga, Latvijas PSR, PSRS (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Nodarbošanās aktrise
Darbības gadi 1997—pašlaik

Guna Zariņa (dzimusi 1972. gada 1. oktobrī Rīgā) ir latviešu aktrise. Kopš 1997. gada strādā Jaunajā Rīgas teātrī un piedalās kinofilmās.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līdz 1997. gadam[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

G. Zariņa uzaugusi Rīgā, darbojusies Bērnu teātrī un Jauno kinoaktieru studijā. Vēlāk absolvējusi Tautas kinoaktieru studiju pedagogu Ainas Matīsas un Arnolda Liniņa vadībā. Neilgu laiku studējusi Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē, Silvijas Radzobes vadītajā teātra kritikas kursā. No 1992. gada mācījusies Sanktpēterburgas Teātra mākslu akadēmijā, Aktieru meistarības katedras prof. V. V. Petrova meistardarbnīcā. Absolvējusi akadēmiju 1996. gadā, viņa vēlāk studē tās Skatuves runas katedras aspirantūras neklātienē.

Pēc studiju beigšanas pirmā nozīmīgā izrāde ar viņas piedalīšanos ir E. Sabato romāna "Tunelis" dramatizējums (1997) Viestura Kairiša režijā, kas veidots "Nepanesamā teātra arteļa" ietvaros Dailes teātrī. Vēlāk šī izrāde nokļūst JRT repertuārā. G. Zariņa tajā tēlo trīs lomas: Mimī, pastniece un mauka, iekļaudamās aktieru ansamblī ar "garīgo plastiskumu, humora izjūtu un dramatismā nenoslāpētu vitalitāti".[1] Kad šis gads noslēdzies, viņa Latvijas profesionālo teātru skatē saņem balvu "Spilgtākā debija skatuves mākslā". Šajā gadā viņa filmējas savā pirmajā kinolomā — epizodiskā lomā Jāņa Streiča filmā "Likteņdzirnas" (1997).

1997 — 2002[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1997. gada rudenī, kad Alvis Hermanis kļūst par JRT māksliniecisko vadītāju, G. Zariņa tiek pieņemta šī teātra aktieru trupā. Turpinās sadarbība ar V. Kairišu, viņas lomu vidū ir Antonija (R. Blaumaņa "Skroderdienas Silmačos", 1998), Simīna (M. Eliades "Jaunava Kristīna", 1998), Nastasja Fiļipovna (F. Dostojevska "Idiots", 1999) un Liza (M. Eliades "Čūska", 2000). Viņa spēlē arī Baņutas Rubesas režisētajās izrādēs.

Seko arī jaunas kinolomas — Annas loma Unas Celmas veidotā Latvijas un Zviedrijas kopražojuma filmā "Seko man" (1999), Leldes loma V. Kairiša īsfilmā "Kāzas" (2000) un Rutas loma viņa pilnmetrāžas filmā "Pa ceļam aizejot" (2001), kā arī kostīmu mākslinieces loma J. Streiča filmā "Vecās pagastmājas mistērija" (2000). G. Zariņa filmējas arī TV seriālā "Saldā indes garša" (2001).

2002 — 2012[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šajā posmā viņa kļūst par nozīmīgu aktrisi A. Hermaņa izrādēs — viņas pirmā loma ir trīspadsmitgadīgā Tomasīna Toma Stoparda lugas "Arkādija" iestudējumā jau 1998. gadā, taču nozīmīgākā sadarbība sākas dažus gadus vēlāk: Anna Andrejevna (N. Gogoļa "Revidents"), Elza (K. Dīras "Stāsts par Kasparu Hauzeru", abas 2002), lomas A. Hermaņa un aktieru kopīgi veidotajās autorkompozīcjās "Garā dzīve" (Janīnas lomā, 2003), "Latviešu stāsti" (2004), "Latviešu mīlestība" (2006) un "Klusuma skaņas" (2007).

Kad JRT darbu atsāk režisore Māra Ķimele, G.Zariņa spēlē arī viņas iestudējumos: Natālija Ivanovna (A. Čehova "Trīs māsas", 2005), Vilma (I. Ābeles "Sala"), Tatjana (A. Volodina "Pieci vakari", abas 2009), Sofija (A. Čehova "Jāņonkulis" ("Tēvocis Vaņa"), 2010), Māte un Mikolka (F. Dostojevska "Noziegums/sods", 2012). Viņa atveido Rugettas un Apričņikova mammas lomu režisores Ineses Mičules veidotajā izrādē "Smagais metāls" (pēc Gundegas Repšes romāna motīviem, 2011).

Viņa spēlē Gata Šmita izrādē, autorkompozīcijā "Tas notika ar viņiem", 2007, atveidojot Alises Budļevskas lomu, pēc šīs izrādes motīviem vēlāk top filma "Seržanta Lapiņa atgriešanās", 2010, kurā viņas varoni sauc Alise Lagzdiņa).[2] Citas kinolomas: Marijas loma Lailas Pakalniņas īsfilmās "Ūdens" (2006) un "Uguns" (2007), Renātes loma filmā "Medības" (2009), Guntas loma Jura Poškus filmā "Kolka Cool" (2011).

G. Zariņas talants gūst augstu profesionālu vērtējumu: 2007. gadā saņēmusi Spēlmaņu nakts balvu kā gada aktrise par lomu izrādēs "Latviešu mīlestība" un "Tas notika ar viņiem". Kritiķe Undīne Adamaite raksta: "Ar savām lomām (reibinošā amplitūdā) aktiermeistarības latiņu Latvijas teātrī viņa ir uzlikusi ļoti augstu. Ne bez pamata Jaunā Rīgas teātra kolēģi (paši meistari) intervijās Gunu Zariņu bieži sauc par savu skolotāju. Kaut kāds milzīgs bezkompromiss un godīgums ir jaušams visā, ko viņa dara."[3]

Kopš 2012. gada[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēdējos gados turpinās sadarbība ar G. Šmitu — Irbe un līvu zēns Dorts (autorkompozīcija "Pirmie aplausi", 2013), Aņisja (Ļ. Tolstoja "Tumsas vara", 2014), viņa piedalās arī M. Ķimeles veidotajā performancē "Dzeja" (2014). Sadarbība ar jaunās paaudzes režisoru Vladislavu Nastavševu sākas JRT izrādē, I. Buņina "Tumšās alejas" (vairākas lomas, 2012) un turpinās, atveidojot titullomu Eiripīda "Mēdejā" Maskavas Gogoļa centrā (2013, viesizrādes Rīgā 2014) un M. Čehova Rīgas krievu teātrī (2016), kā arī Vlada mātes lomu autorkompozīcijā "Cerību ezers" JRT (2015) un Olgas lomu A. Marienhofa romāna "Ciniķi" dramatizējumā (2017). 2015. gadā G. Zariņa atveido Spīdolas lomu V. Kairiša iestudētajā Raiņa "Uguns un nakts" izrādē Nacionālajā teātrī. Sadarbībā ar A. Hermani top pēc dzejnieka Aivara Neibarta darbu motīviem veidotā monoizrāde "Dieviņš pillā" ar Ingus Baušķenieka dziesmām (2018), par šo darbu Zariņa 2018. gadā saņēmusi Spēlmaņu nakts balvu kā gada aktrise.

2012. gadā viņa filmējas krievu režisora Kirila Serebreņņikova filmā "Nodevība".

2013. gadā G. Zariņa saņēmusi Lilitas Bērziņas balvu.

Par lomu filmā "Normāli cilvēki" (2015) saņēmusi Lielā Kristapa balvu kā labākā aktrise.

2017. gada 18. novembrī apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeņa 4. šķiru.[4]

Filmogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gads Filma Loma Piezīmes
1997 "Likteņdzirnas" epizodiska loma
1999 "Seko man" Anna
2000 "Vecās pagastmājas mistērija" Kostīmu māksliniece
"Kāzas" Lelde īsfilma
2001 "Pa ceļam aizejot" Ruta
2006 "Ūdens" Marija īsfilma
2007 "Uguns" Marija īsfilma
2008 "Akmeņi" Marija īsfilma
2009 "Klusums" Marija īsfilma
2009 "Medības" Renāte
2010 "Seržanta Lapiņa atgriešanās" Alise Lagzdiņa
2011 "Kolka Cool" Gunta
2012 "Nodevība" Izmeklētāja Krievija
2015 "Normāli cilvēki" īsfilma
2016 "Melānijas hronika" Katrīna
2017 "Bize un Neguļa" balss animācijas filma
2017 "Viesturs Kairišs iznāk no meža" aktrise īsfilma
2018 "Paradīze '89" kaimiņiene
2018 "Bille" Klavieru skolotāja
2018 "Homo novus" Margo Eiridīke
2019 "Oļegs"

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Guna Zeltiņa. Jaunais Rīgas teātris. Latvijas teātris: 20. gs. 90. gadi un gadsimtu mija. Rīga: Zinātne, 2007, 282. lpp.
  2. Guna Zariņa Jaunais Rīgas teātris, Atjaunināts: 12.10.2012.
  3. http://www.diena.lv/kd/intervijas/man-nav-aspratigas-atbildes-intervija-ar-gunu-zarinu-13939648
  4. Rīgas pilī 2017. gada 18. novembrī pasniegti augstākie valsts apbalvojumi[novecojusi saite]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]