Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris
Liv square Riga.JPG
Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris (Rīga)
Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris
Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris
Pamatinformācija
Atrašanās
vieta
Valsts karogs: Latvija Kaļķu iela 16, Rīga, Latvija
Koordinātas 56°56′56.23″N 24°6′34.77″E / 56.9489528°N 24.1096583°E / 56.9489528; 24.1096583Koordinātas: 56°56′56.23″N 24°6′34.77″E / 56.9489528°N 24.1096583°E / 56.9489528; 24.1096583
Dibināta(-s) 1883. gada 2. oktobrī
Vadība
Direktors Dana Bjorka
www.trd.lv/lat/

Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris (krievu: Рижский русский театр имени Михаила Чехова) ir vecākais krievu teātris ārpus Krievijas, atklāts 1883. gada 2. oktobrī ar I. Špažinska lugas "Majoriene" pirmizrādi.

Teātra pirmsākumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Trupā, par kuras māksliniecisko vadītāju kļuva anterprenieris Lavrovs (provinces režisora un aktiera Jefima Sokolova skatuves pseidonīms), sākotnēji tika pieņemti 16 aktieri. Pirmajā teātra sezonā skatītājiem tika piedāvātas sešdesmit lugas, starp kurām bija desmit A.Ostrovska lugas, N. Gogoļa "Revidents", "Precības" un "Mirušās dvēseles", Gribojedova "Gudra cilvēka nelaime", kā arī Šekspīra un F.Šillera traģēdijas.

Pirmsrevolūcijas Krievu teātra labākie gadi ir cieši saistīti ar gudru un talantīgu ievērojamā antrepreniera, režisora un aktiera K.Ņezlobina radošo darbību, kurš kļuva par teātra māksliniecisko vadītāju 1902.gadā. Ņezlobins veidoja pastāvīgu teātra trupu, uzaicināja tajā strādāt aktierus no Maskavas Dailes teātra — M. Roksanovu, A. Harlamovu, Ņ. Ļitovcevu, Ņ. Mihailovski, A. Zagarovu. Iestudējot tādas lugas kā A.Ostrovska "Sniegbaltīti", A.Čehova "Trīs māsas" un "Tēvoci Vaņu", F.Dostojevska "Idiotu", Ļ.Tolstoja "Tumsības varu", I.Turgeņeva "Mēnesi uz laukiem", Ņezlobins centās pietuvināties maksimālajai skatuves patiesībai. Viņš meklēja talantīgus režisorus, kuros saskatīja teātra nākotni.

1904.gadā Krievu drāmā sāka strādāt Konstantīns Mardžanovs, kurš vēlāk kļuva par izcilu skatuves mākslas meistaru un gruzīnu teātra pamatlicēju. Mardžanova izcilās radošās spējas izpaudās jau viņa pirmajā iestudējumā, tādējādi pārsteidzot gan trupu, gan skatītājus. Piemēram, A.Ostrovska lugas "Vojevoda" iestudējumam vien režisors nodarbināja 40 aktierus, kas bija tam laikam nedzirdēts skaits. Izrāde bija ļoti vērienīga: kā milzīgs episks audekls, ar izteiksmīgiem masu skatiem un personāžiem. Par teātra radošās izaugsmes virsotni kļuva Mardžanova izrādes "Ivanovs" (A. Čehovs), "Tartifs" (Moljērs), "Katjuša Maslova" (pēc Ļ. Tolstoja), "Vilhelms Tells" (F. Šillers).

Pateicoties izcilajai režijai un spēcīgajam aktieru sastāvam, Rīgas Krievu teātris kļuva par vienu no labākajiem Krievijas perifērijas teātriem.

1909.gadā Ņezlobins pameta Rīgu un vairs neatgriezās teātrī. Reizē ar viņu aizgāja arī daudzi aktieri. Ņezlobina darbu turpināja N.Mihailovskis, kurš veicināja teātra repertuāra daudzveidību. Pateicoties Mihailovskim, tapa pirmais latviešu lugas iestudējums krievu valodā — R.Blaumaņa "Indrāni", kurā Indrānu tēva lomu atveidoja leģendārais aktieris Ilarions Pevcovs.

Mihaila Čehova laiks[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Krievu aktieris un režisors Mihails Čehovs ieradās Latvijā 1931.gada aprīlī ar viesizrādēm Rīgā, Daugavpilī un Jelgavā. Tālāk aktieris devās uz Parīzi, kur bija paredzējis kopā ar tajā pašā gadā dibināto "Čehova teātra draugu biedrību" uzvest vairākas lugas[1]. Finansiālu ierobežojumu dēļ viņš bija spiests pārtraukt sadarbību ar Parīzes teātri un uzsāka pārrunas ar Rīgas krievu drāmas direkciju par turpmāko iespēju strādāt tur[2]. 1932.gada februārī viņš atgriezās Latvijā, kur Krievu teātrī iestudēja Gogoļa "Revidentu", pats nospēlēdams Hļestakova lomu, kā arī pirmo reizi īstenoja Dostojevska romāna "Stepančikova ciems" inscenējumu, nospēlējot Fomas Opiskina lomu, pierādīdams savu izcilo aktiermeistarību Frēzera (Johans H.Bergers "Plūdi") un Malvolio (Šekspīrs "Divpadsmitā nakts") lomās. Pavisam jauns raksturs, Rīgas periodā radīts, bija viņa Vīrs izrādē pēc A.Čehova stāsta "Burve". Paralēli savam aktiera un režisora darbam Čehovs organizēja seminārus latviešu aktieriem par Staņislavska sistēmu[1].

Padomju Savienības gadi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1940. gads, kad Latvija tika iekļauta Padomju Savienības sastāvā, iezīmēja krasu pagriezienu teātra dzīvē. Partijas spiediens un ideoloģiskā kontrole lielā mērā iespaidoja teātra repertuāra un māksliniecisko virzienu.

No 1940.gadam līdz 1958.gadam teātri sauca par Latvijas PSR Valsts krievu dramatisko teātri.

Nozīmīgākās tā laika izrādes bija: "Ienaidnieki", "Bez vainas vainīgie" (1946), "Sīkpilsoņi", "Tēvocis Vaņa" (1947), "Mežs", "Figaro kāzas" (1948), "Muižnieku ligzda" (1949), "Revidents" (1951), "Vilki un avis" (1953), "Karalis Līrs", "Makbets" (1957), "Piena vīrs Tevjē" (1958), "Sirano de Beržerāks" (1962), "Jegors Buličevs un citi" (1964).

Teātrī strādājuši daudzi režisori: A.Gļekovs, (1945 — 1948), A.Martinovs, (1948 — 1951), M.Pjarns (1940 — 1952), A.Jefremovs (1948 — 1950), A.Lakšins (1952 — 1956), S.Radlovs, (1954 — 1958), V.Baļuna (1956 — 1960), O.Ļebedevs (1960 — 1963), P.Homskis (1960 — 1961) un citi.

20. gadsimta otrā puse[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

No 1963.gada līdz 1988.gadam teātra mākslinieciskais vadītājs bija režisors Arkādijs Kacs. Šo 25 gadu laikā teātris iemantoja slavu, vispārēju atzinību un ievērojamus radošos sasniegumus.

Daudzu gadu garumā kolektīva radošie meklējumi virzījās pa diviem ceļiem. Pirmkārt, tika iestudētas dziļi sociālas, psiholoģiskas lugas. Otrkārt, paplašinājās dramatiskā žanra amplitūda — spilgtas muzikālās izrādes ieņēma stabilu vietu teātra repertuārā.

Spilgtas lappuses teātra scenogrāfijas mākslā iezīmēja mākslinieki Tatjana Šveca un Andris Freibergs.

A.Kaca nozīmīgākās izrādes bija: "Vestsaidas stāsts", "Cilvēks no Lamanšas", "Kaukāza krīta aplis", "Pēc simts gadiem bērzu birzī" , "Sastrēguma stunda", "Televīzijas traucējumi", "Kāda zirga stāsts", "Skroderdienas Silmačos", "Revidents", "Kaija", "Pie jūras", "Noriets", "Hamlets".

Teātra vadošie aktieri bija: R.Praudiņa, A.Hižņakovs, Ņ.Ņeznamova, M.Ļebedevs, J.Ivaničevs, A.Kričevskis, A.Bojarskis, V.Sigovs, V.Petrovs, R.Gordijenko, V.Tihovs, V.Bogoļubovs, B.Ahanovs, A.Umanska.

70. gadu beigās un 80. gadu sākumā aktieru sastāvu papildināja talantīgi jaunieši: A.Iļjins, T.Poppe, G.Borisova, Ņ.Starovoitenko, V.Petrovs, G.Baženova. 1988.gadā par teātra vadītāju kļūst Leonīds Beļavskis. Nozīmīgākās izrādes: "Čonkins", "Kamera Obskura", "Līgavainis no Jeruzalemes", "Mēnesis uz laukiem", "Trīnes grēki", "Lāsts abām jūsu dzimtām!", "Kailais karalis", "Krodziniece".

1990. gadi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1997.gadā teātrī ienāca jauna aktieru paaudze: Veronika Plotņikova, Jūlija Žlukto un Igors Kuļikovs — visi Semjona Loseva skolnieki un KDT aktieru studijas, kas tika izveidota pateicoties Latvijas Sorosa fondam, beidzēji.

KDT direktors Eduards Cehovals uz teātri aicināja pašus spilgtākos un drosmīgākos Krievijas režisorus — Romānu Kozaku (viņa "Nāves deja" ir saucama par teātra vēsturisko izrādi), Mihailu Bičkovu ("Kaštanka"), Jeļenu Ņevežinu ("Mākslinieki", "Ar mīlestību nejoko", "Noslēpumainās variācijas"), Aleksandru Gaļibinu ("Dienas acis"), Romānu Vikjuku ("Edīte Piafa", "Marija Stjuarte") un Allu Sigalovu ("Kabīrijas naktis").

21. gadsimta sākums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2000.-2001. gadā teātra mākslinieciskos grožus savās rokās pārņem Genadijs Trostjaņeckis (Sanktpēterburga). Nozīmīgākie iestudējumi: Raimonda Paula mūzikls "Kerija" (izrāde izpelnījās lielu atzinību ne tikai Rīgā, bet arī Maskavā un Izraēlā), Moljēra "Skapēna blēdības" (daudzu starptautisko teātra festivālu dalībniece), Šekspīra "Veltas pūles mīlā".

Teātris regulāri piedalās starptautiskos teātra festivālos Krievijā, Baltkrievijā, Polijā. 2002. gadā (KDT, Maskavas mērijas un Parex bankas sadarbības rezultātā) teātra trupu no jauna papildināja aktieru jaunā audze — skolas-studijas "MHAT" absolventi, Oļega Tabakova kursa audzēkņi.

2000. gadā aizsākas nopietna radošā sadarbība ar leģendāro latviešu komponistu Raimondu Paulu. Pēc viņa mūzikla "Kerija" ar paša maestro līdzdalību izrādē seko muzikālās izrādes "Kabīrijas naktis" (mūzikas autors) un "Solo aktrisei ar orķestri" (mūzikas autors un izrādes dalībnieks).

2003. gada novembrī teātris atzīmēja savu 120.dzimšanas dienu ar A.Čehova lugas "Kaija" pirmizrādi izcilā vācu režisora Petera Šteina iestudējumā.

Jubilejas 125. sezonu teātris atklāja ar kārtējo jauno Raimonda Paula muzikālo projektu V.Zolotara režijā "Rudmatainais karalis" pēc Īzaka Bābela stāstu motīviem. Drīz izrādes nosaukums tika mainīts uz "Odesa, burvīgā pilsēta..."[3]. Tā saņēma Spēlmaņu nakts 2007/2008 sezonas balvu, kā gada sasniegums muzikālajā izrādē, bet Igors Grigurko tika apbalvots kā labākais kustību režisors[4][5]. Ar šo iestudējumu RKT triumfēja gan Vācijā, Krievijā, Ukrainā un Baltkrievijā, gan Latvijā.

126. un 127. sezonu RKT aizvadīja uz citu teātru un kultūras iestāžu skatuvēm, jo teātra ēka šajā laikā tika rekonstruēta.

128. sezonu teātris atklāja ar sava jaunā galvenā režisora Igora Koņajeva iestudējumu un ieplānoja vairākas pirmizrādes un viesizrādes, tai skaitā Latvijas reģionos. 2011. gada janvārī teātris ar triumfu viesojās ASV ar izrādi "Odesa, burvīgā pilsēta...".

129. sezonu teātris atklāja 2011. gada 1. oktobrī ar mūsdienu katalāņu autora Žordija Galserāna lugas "Grenholma metode" iestudējumu.

Šobrīd M.Čehova Rīgas Krievu teātra repertuārā ir gan krievu, gan pasaules klasika, kā arī jauno dramaturgu darbi. Lielajā un Mazajā zālē tiek spēlētas visu žanru izrādes, ieskaitot bērnu un muzikālos uzvedumus. Teātris bieži dodas viesizrādēs un sekmīgi piedalās festivālos.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 «Чехов Михаил Александрович (1891–1955).». mihail-chehov.ru. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 30. decembrī. Skatīts: 2014. gada 29. decembrī.
  2. «Don Quichotte, le Roi Lear ou les rôles rêvés d'un théâtre impossible". Marie-Christine Autant-Mathieu». hal.archives-ouvertes.fr. Skatīts: 2014. gada 29. decembrī.
  3. «Izrāde "Odesa, burvīgā pilsēta..."». kultura.lv. Skatīts: 2014. gada 30. decembrī.[novecojusi saite]
  4. «Paziņoti teātra balvas 'Spēlmaņu nakts 2007/2008' nominanti.». delfi.lv. Skatīts: 2014. gada 30. decembrī.
  5. «2007 / 2008 sezona». spelmanunakts.lv. Skatīts: 2014. gada 30. decembrī.[novecojusi saite]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]