Gunnars Īsaksens

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Gunneriuss Ingvalds Īsaksens
Gunnerius Ingvald Isachsen
Īsaksens 1910. gadā
Īsaksens 1910. gadā
Personīgā informācija
Dzimis 1868. gada 3. oktobrī
Drebaka, Karogs: Norvēģija Norvēģija
Miris 1939. gada 19. decembrī (71 gads)
Askera, Karogs: Norvēģija Norvēģija

Gunneriuss Ingvalds Īsaksens (norvēģu: Gunnerius Ingvald Isachsen; dzimis 1868. gada 3. oktobrī Drebakā, miris 1939. gada 19. decembrī Askerā) bija norvēģu virsnieks un polārpētnieks. Vadījis vai piedalījies vairākās nozīmīgās Arktikas un Antarktikas izpētes ekspedīcijās; kopš 1923. gada pirmais Norvēģijas Jūras muzeja prezidents.

Dzimis Drebakā Norvēģijas dienvidos kuģu kapteiņa Nilsa Īsaksena ģimenē. Pēc skolas atestāta saņemšanas 1888. gadā iestājies Norvēģijas Militārajā akadēmijā. 1891. gadā saņēmis kavalērijas leitnanta pakāpi. 1898. gadā pabeidzis ģimnāziju; izgājis apmācību arī Jūras observatorijā Vilhelmshāfenē un apmācību jūras izpētē Bergenā.

Pētnieciskā un administratīvā darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

No 1898. līdz 1902. gadam Īsaksens kā topogrāfs piedalījās Oto Sverdrupa ekspedīcijā ar kuģi Fram uz Arktisko arhipelāgu. Ekspedīcijas laikā Īsaksens nokartēja vairākas līdz tam nezināmas salas Kanādas ziemeļos, tai skaitā Ellefa Ringnesa salu un Karaļa Kristiāna salu. Kartēšana tika veikta galvenokārt ar suņu pajūgu pārgājieniem.[1]

No 1903. līdz 1905. gadam Īsaksens bija Francijas militārajā dienestā Alžīrijā un Parīzē. No 1906. līdz 1910. gadam viņš vadīja Monako prinča Alberta finansētu ekspedīciju Svalbārā.

1909. un 1910. gadā Īsaksens vadīja pats savu valdības finansētu ekspedīciju Špicbergenā, ko uzskata par Norvēģijas sistemātisko pētījumu sākumu Svalbārā. 1911. gadā Īsaksens bija komandējumā Krievijā un Japānā, kā arī piedalījās kā valdības tehniskais delegāts Svalbāras līguma parakstīšanā Parīzē 1914. gadā un Parīzes miera konferencē 1919. gadā.

1923. gadā Īsaksens kļuva par Norvēģijas Jūras muzeja vadītāju un 1923. un 1924. gadā piedalījās ekspedīcijās uz Austrumgrenlandi. 1924. gadā Īsaksenam piešķīra majora dienesta pakāpi. No 1926. līdz 1927. gadam viņš piedalījās speciālā vaļu medību ekspedīcijā Rosa jūrā, bet no 1929. līdz 1930. gadam bija valdības vaļu medību inspektors Dienvidu okeānā. No 1930. līdz 1931. gadam Īsaksens bija ceturtās Norvegia ekspedīcijas pirmās daļas vadītājs, veicot Antarktīdas apkuģojumu.

Miris 1939. gadā no miokarda infarkta.

Gunnara Īsaksena vārdā nosaukti:

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. William James Mills. Exploring polar frontiers: a historical encyclopedia 2. ABC-CLIO, 2003. 209. lpp. ISBN 1576074226.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]